Nedzīvot miskastē
Šogad vides jautājumi kļuvuši par ikdienu. Man tie ir svarīgi ne tikai tāpēc, ka dzīvoju uz šīs planētas, bet arī tāpēc, ka ar šiem jautājumiem strādāju. Tāpēc normāli, ka jau sen piedomāju par savas izvēles ietekmi uz vidi. Taču mani draugi lielākoties nav nekādi zaļie un līdz šim videi draudzīgāku produktu izvēli ir uzskatījuši par hipsteru māžošanos, bet atkritumu šķirošana dienaskārtībā parādījusies vien tad, kad skaļi izkliegti plāni tikties biežāk un sākt jaunu biznesu (t. i., "pālī"). Taču šogad šie normālie ļaudis sākuši ne tikai ikdienišķos svētkos runāt par vides jautājumiem (tas man patīk, jo tad varu visu ko skaidrot un uz minūti būt gudrākais cilvēks telpā), bet arī ikdienā pievērsušies videi draudzīgākām iespējām. Viena uzpildāma ūdens pudele tūkstoš vienreizlietojamo vietā, mazāk
iepakojuma, atkritumu šķirošana, mazāk braukšanas ar auto (viens draugs pat drošības pēc uz gadu pazaudējis tiesības), mazāk gaļas ikdienā – šie visi sīkumi sāk ienākt "parasto cilvēku" dzīvē masveidā, un tas priecē. Tiesa, arī laikapstākļi gan Latvijā, gan citur pasaulē bijuši tādi, kas liek domāt – šitas ir normāli, vai viss jau ir sabeigts? Ja neskaita ļoti personiskās dzīves izmaiņas, tas arī noteikti ir mans gada notikums – ka cilvēki sākuši domāt, kā nedzīvot miskastē.
Simtgades zāģis
Būtu nepareizi sacīt, ka 2018. gads pavadīts simtgades zīmē. Pirmkārt, nevis 2018. gads, bet pēdējie trīs četri gadi tā tika pavadīti. Otrkārt, tā simtgade jau tā apnikusi, ka varbūt vairs nevajag pieminēt. Es pamodos 18. novembra rītā un nevis domāju, kādus pasākumus šodien apmeklēt, bet gan nopriecājos: "Beidzot tas ir cauri!" Tomēr es neesmu no tiem, kuri domā, ka simtgades svinībām tika pārāk daudz notrallināts. Ko nozīmē notrallināt? Cilvēki strādāja un par to saņēma algu. Turklāt aizvadītie pāris gadi tiešām demonstrēja augstu domas lidojumu – bija gan simtgades cīsiņi, gan simtgades zāģis! Šie gan galīgi nav tie sliktākie piemēri, jo cīsiņi un zāģis noder arī tad, ja tiem nav simtgades logo. Paņēmiens, kā noteikt, vai projekts ir jēdzīgs, – jānoskaidro, vai tam būtu kāda jēga bez simtgades. Taču kopumā moku ziņā tam varēja līdzināties vienīgi Raiņa un Aspazijas gads, no kura pasākumiem savukārt man vislabāk atmiņā palika, iespējams, bezbudžeta akcija, kuras laikā Raiņa piemineklim galvā tika uzmaukts spainis. Tā arī vienīgā, ko atceros.
Nīkulīgi īpašās vēlēšanas
Šis bijis arī vēlēšanu gads. Kā parasti, ļaudis mēļojuši, ka šīs nu tiešām būs izšķirošās vēlēšanas, jo kā parasti ir īpaša ģeopolitiskā situācija. Es esmu dzimusi 1987. gadā. Kaut ko sāku "pierubīt" ap 1993. gadu, un kopš tā laika ziņās nepārtraukti dzirdu par to, ka izveidojusies īpaši sarežģīta ģeopolitiskā situācija. Kādā īpašā laikā dzīvojam! Jāteic, ka šogad, kaut arī izšķirošās un īpašās, Saeimas vēlēšanas bija diezgan nīkulīgas. Neviena nopietna kompromata! Neviena aizraujoša skandāla!
Arī rezultāts bija diezgan paredzams – es, kā ierasts, nevinnēju draugu totalizatorā, un tajā uzvarēja tas cilvēks, kurš parasti. Arī priekšvēlēšanu diskusijas caurmērā nebija pārsteidzošas, ja neskaita Māra Kučinska uzplaukumu vienā no pēdējām priekšvēlēšanu debatēm. Cilvēks, juzdams, ka laikam darbs padarīts, pēkšņi jokoja vienā laidā. Skaisti! Es vispār domāju, ka viņa lielākais pluss Eiropas Savienības līmenī bija tas, ka gan jau visi domāja, ka viņš ir tas pats poļu Kačiņskis. Nav svarīgi – slikts vai labs politiķis, galvenais, ka atpazīstams un no lielas valsts!
Vēl viena pazīme, kas liecināja, ka vēlēšanas nav nekas īpašs un izšķirošs, – priekšvēlēšanu solījumi. Tur nebija nekā. Tas pats, kas parasti, nekā fundamentāli jauna. Šogad notika pašvaldību vēlēšanas Polijā. Tur gan varēja smelties iedvesmu! Kādas mazpilsētas mēra kandidāts, piemēram, vēlētājiem solīja – ja viņi gribēs, šajā pilsētā parādīsies McDonalds. Es īsti nezinu, vai viņš tika amatā, bet pēc vēlēšanām tajā pašā pilsētā pārtikas veikalā starp banāniem tika atrastas kokaīna paciņas. Iespējams, tas bija kāda cita priekšvēlēšanu solījuma rezultāts. Tādi solījumi piestāvētu, piemēram, Jūrmalai. Taču, īsāk runājot, – latviešiem ir ko mācīties no poļiem! Sevišķi tagad, kad esam korupcijas (apkarošanas) saitēm saistīti!
To arī visiem novēlu gan jaunajā gadā, gan jaunajā gadsimtā, gan nākamajā Raiņa un Aspazijas dzimšanas dienā – nebaidīties no neparastām idejām!
Tizlums
Jā