Vai viegli būt ierēdnim?

Izburties cauri valsts pārvaldes sektoram nav tas vieglākais uzdevums, jo terminu un statistikas datu birums, amatu un to grupu sadalījums un attiecīgi arī atalgojuma amplitūda ir īsta Ķīnas ābece (jeb nav viegli būt žurnālistam!). Mēģināsim ar izslēgšanas metodi. Latvijā dzīvo 1,9 miljoni iedzīvotāju, no tiem nedaudz vairāk nekā 618 tūkstošu iztiku pelna privātajā sfērā. Sabiedriskajā sektorā ir uz pusi mazāk jeb nepilns 291 tūkstotis nodarbināto, un tikai piektā daļa no tiem jeb 61 tūkstotis (3,2% no Latvijas iedzīvotāju skaita) strādā valsts budžeta iestādēs. Gandrīz puse no valsts budžeta iestādēs nodarbinātajiem ir policisti, karavīri, pedagogi, mediķi, tiesneši, sociālie darbinieki – šīs profesijas parasti nesaista ar valsts pārvaldi, tie ir cilvēki, kas nodrošina sabiedrībai tik svarīgos pakalpojumus.

Ierēdņa statuss ir tikai 11,5 tūkstošiem nodarbināto, ministrijās strādā nedaudz virs trim tūkstošiem.

Jānorāda arī, ka kopš krīzes – 2008. gada – strādājošo skaits valsts budžeta iestādēs ir samazinājies par piektdaļu jeb 21 procentu.

Apgalvojumi, ka Latvijā būtu uzblīdusi valsts pārvalde, īsti nebūs vietā, jo, vērtējot valsts pārvaldē strādājošo attiecību pret kopējo nodarbināto skaitu valstī, Latvija ir zem vidējā Eiropas Savienības (ES) līmeņa – attiecīgi Latvijā tie ir 6,48 procenti, bet vidēji ES valstīs – 6,84 procenti.

(klikšķini uz attēla, lai palielinātu)

Tiesa, Latvijā valsts pārvaldē strādā tomēr mazliet vairāk cilvēku nekā pārējās divās Baltijas valstīs – Lietuvā tie ir 5,75 procenti, Igaunijā – 5,72 procenti, Somijā – tikai 4,55 procenti. Vistreknākā valsts pārvalde ir Francijā (9,09%), iedzīvotāju un platības ziņā mums līdzīgajā Slovākijā (8,94%) un Zviedrijā (6,84%), liecina Eurostat 2018. gada dati.
 

Ar bakalauru var nepietikt

Taču pietiek par skaitļiem. Kas tad īsti ir ierēdnis? Saskaņā ar Valsts civildienesta likumu – persona, kas valsts pārvaldes iestādē veido nozares politiku vai attīstības stratēģiju, koordinē nozares darbību, sadala vai kontrolē finanšu resursus, izstrādā normatīvos aktus vai kontrolē to ievērošanu, sagatavo vai izdod administratīvos aktus, sagatavo vai pieņem citus ar indivīda tiesībām saistītus lēmumus. Ierēdnis ir arī diplomāts un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbinieks. Savukārt premjers, ministri, Ministru prezidenta biedrs un šo amatpersonu biroju darbinieki, kā arī parlamentārais sekretārs nav ierēdņi.

Būtu arī maldīgi uzskatīt, ka ierēdņus augstskolās nesagatavo. Būtībā visas augstskolas to dara, jo, lai piedalītos konkursā uz ierēdņa amatu, ir vajadzīga augstākā izglītība. Atkarībā no amata pienākumiem – sākot no koledžas jeb pirmā līmeņa profesionālās augstākās līdz pat maģistra grādam. Vissarežģītākajos ekspertu un vadītāju amatos jau šobrīd par normu vai ļoti vēlamu tiek izvirzīta maģistra līmeņa izglītība, jo, piemēram, no politikas plānotājiem ministrijās tiek sagaidīta gatavība izstrādāt sarežģītus politikas dokumentus un tam ar bakalaura līmeņa zināšanām vairs nepietiek.

Valsts kancelejā (VK) SestDienai atzīst, ka izglītības prasības gan visbiežāk iztur lielākā daļa pretendentu. Tiesa, tās arī tiek noteiktas, ņemot vērā darba tirgus realitāti, nepārspīlējot ar prasībām attiecībā uz izglītības līmeni un jomu. Tomēr, piemēram, no kandidātiem uz vadītāja amatu lielākoties tiek sagaidīta jau maģistra līmeņa izglītība, iezīmējot arī noteiktas jomas, kurās tā būtu nepieciešama, – visbiežāk finanses, ekonomika, tiesību zinātne, vadībzinātne. Ne mazāka nozīme ir arī iepriekš iegūtajai pieredzei attiecīgajā profesionālajā jomā.

Likums noteic, ka uz ierēdņa amatu var pretendēt Latvijas pilsonis, kurš pārvalda latviešu valodu, nav sasniedzis pensijas vecumu, nav sodīts par tīšiem noziegumiem (drīkst pretendēt reabilitētie un tie, kuriem ir noņemta vai dzēsta sodāmība). Nedrīkst kandidēt tie, kuru rīcībspēju ir ierobežojusi tiesa, spiegi un čekisti jeb personas, kas ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai kādas ārvalsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata darbinieki, kā arī cilvēki, kuriem aizliegts ieņemt ierēdņa amatu un kuri bijuši aizliegtu organizāciju dalībnieki.

Konkurence pēdējos konkursos uz vienu vakanci bijusi atzīstama, piemēram, VID – 24 pretendenti, Satiksmes ministrijā – piecpadsmit, Finanšu un kapitāla tirgus komisijā – 25 pretendenti. Tomēr tikai neliela daļa kandidātu izcili atbilst prasībām vai pārsniedz tās, piemēram, konkursā uz VID direktora amatu otrajai kārtai tika virzīti seši no 24 pretendentiem, norāda Valsts kancelejā.

Darba piedāvājumus uz ierēdņu amatiem tādos portālos kā ss.lv atrast gluži nevarēs. Kopš šā gada janvāra atklāti konkursi uz ierēdņu amatiem tiek publicēti tikai Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) mājaslapā, taču tur to netrūkst – šogad vien ministrijas jau izvietojušas kopumā 153 darba sludinājumus. Bez rezultāta beigušies 49 amatu konkursi – pamatā tie ir vecākā eksperta un vecākā referenta, arī juristu amati. Tieši šīs vakances arī visbiežāk parādās sludinājumos. Visaktīvāk jaunus kolēģus meklē Finanšu un Izglītības un zinātnes ministrija – attiecīgi 30 un 24 amatu konkursi kopš šā gada sākuma. Samērā bieži sludinājumos figurē arī Labklājības (18), Veselības (15) un Satiksmes (14) ministrijas vakances.
 

Ne tikai algas dēļ

Nodarbināto skaits valsts budžeta iestādēs pēdējos četros gados ir gandrīz nemainīgs, toties vidējā darba samaksa gan ir pieaugusi – ik gadu vidēji par 4,7–8,5 procentiem. Pērn vidējais darba samaksas pieaugums bijis 8,2 procenti, salīdzinot ar 2017. gadu, un vidējā alga sasniegusi 1160 eiro. Absolūti lielākā daļa nodarbināto valsts budžeta iestādēs saņem vidēja līmeņa algas – no 700 līdz 1500 eiro. Vairāk par 2000 eiro ik mēnesi saņem tikai nedaudz virs trim tūkstošiem strādājošo, bet pavisam lielās algas (virs 3000 eiro) – 710 nodarbināto, liecina VK informācija. Taču jāatgādina, ka tā ir informācija par valsts budžeta iestādēm, nevis tikai ministrijām. 

Vienlaikus Valsts kancelejā uzsver, ka dažādu līmeņu vadītāju un speciālistu vidējā darba samaksa ievērojami atpaliek no līdzvērtīgiem amatiem privātajā sektorā.

Tādējādi atbildīgu profesionāļu piesaiste un noturēšana valsts pārvaldē kļūstot arvien sarežģītāka, bet tieši šiem amatiem ir vislielākā ietekme uz lēmumu pieņemšanu par valsts pārvaldes modernizāciju.

(klikšķini uz attēla, lai palielinātu)

Atlīdzības līmenis arī esot visbiežāk minētais iemesls, kādēļ cilvēki pamet valsts pārvaldi. Tāpat neapmierinot lēnais un birokrātiskais darba process, ne vienmēr sasniedzamie rezultāti, to atkarība no politiskiem lēmumiem, neskaidrība par savām karjeras iespējām, arī lielā darba slodze un straujais darba ritms, kuru dažkārt grūti sabalansēt ar privāto dzīvi, SestDienai stāsta Valsts kancelejā.

Izrādās, arī prasības pret darba vidi spēlē lomu. Proti, jaunāka gadagājuma darbinieki ir prasīgāki, mazāk gatavi samierināties un ilgi gaidīt pārmaiņas. Tomēr, ja viņiem tiek dota iespēja, tieši viņi bieži vien ir pārmaiņu iniciatori un inovāciju virzītāji savās iestādēs. Tāpēc Valsts kanceleja ļoti gaida tieši jaunos darbiniekus.

Cik straujas ir izaugsmes iespējas? VK atzīst, ka tikai dažās iestādēs iespējama automātiska virzība pa karjeras kāpnēm, lielākoties Iekšlietu ministrijas dienestos. Citās iestādēs karjeru var veidot, piesakoties amatu konkursos vai pārcelšanas kārtībā. Tādēļ var teikt – izaugsme ir iespējama, bet nav garantēta.

Pie plusiem pieskaitāms tas, ka atšķirībā no privātā sektora, kurā bieži vien sociālās garantijas netiek nodrošinātas pilnā apmērā, ierēdņiem tās ir pieejamas.
 

Vismazākais ļaunums

Finanšu ministrijas (FM) Fiskālās politikas departamenta vadītājs Nils Sakss neatstāj mītisko papīru stumdītāja ierēdņa iespaidu. Arī viņš pats sarunā ar SestDienu uzsver: darbs finanšu politikas jomā ir ļoti interesants un radošs. Esot klāt augsta līmeņa sanāksmēs Eiropā, var sastapt spilgtas un talantīgas personības, kas liek arī pašam tiekties uz ko vairāk. "Redzi to augsto latiņu, kāda tā ir," saka Sakss.

Tiesa, gluži par vidējo aritmētisko ierēdni Saksu arī nevar uzskatīt. Viņš valsts pārvaldē nonāca jau pēc padomju sistēmas sabrukuma, pirms tam bijis fizikas skolotājs un Latvijas Universitātē mācījis arī matemātiku.

"Laiki mainījās, un bija vajadzīgi ierēdņi, kuri nav saistīti ar politisko sistēmu. Tie, kas strādāja dabaszinātnēs, bija visvairāk atbilstoši," par piemēriem minot arī ekspremjerus Valdi Dombrovski un Ivaru Godmani, stāsta Sakss.

Darbu sācis Izglītības un zinātnes ministrijā uzreiz kā departamenta direktora vietnieks, pēc pāris mēnešiem jau iecelts par vadītāju. Šodien gan tik strauji kāpt pa karjeras kāpnēm kādam būtu grūti, piekrīt Sakss.

Viņš atzīst, ka dabaszinātnes un ierēdniecība ļoti atšķiras. "Galvenā atšķirība starp dabaszinātnēm un ierēdniecību ir tā, ka šeit [ministrijā] tu nevari strādāt pēc formas, kā pierādīt teorēmas vai kā atrisināt vienādojumu. Šeit vienmēr ir dažādas intereses, plusi un mīnusi. Jebkura kustība, kuru veic, radīs arī mīnusus. Ļoti reti gadās, ka no tā, ko mēs izdarām, ir tikai labumi. Galvenā māksla ir saprast, vai plusu risinājumam ir vairāk nekā mīnusu, turklāt situācijā, kad nezini, kā tālākie procesi var attīstīties," sava tagadējā darba specifiku skaidro ierēdnis un piebilst, ka ar dabaszinātnieka domu gājienu ir ļoti grūti pierast pie tā, ka nevar mēģināt atrast skaistu vai pareizu risinājumu, jo ir iespējams tikai mazākais ļaunums.

Kopumā valsts pārvaldi Sakss salīdzina ar ne visai gludu un tīkamu mūzikas radīšanas procesu, taču tāda nu reiz ir demokrātija. "Vai valsts pārvaldi mēs jebkad varam izveidot tik skaistu, kā sola politiķi? Kā Baha skaņdarbu? Atbilde ir "nē", jo darbojas kompromisi. Tas būtu apmēram tā, ka komponista darbā kāds vienu noti grib pavilkt uz augšu, bet otrs pretējā virzienā, un tad kompromiss ir kaut kur pa vidu. Ja valsts pārvaldi pārvērstu par skaņdarbu, tas būtu neklausāms, tāds lupatu deķis."
 

Atvasināts no ministra

Finanšu ministrijā Sakss nonācis pēc karjeras līkločiem vēl citos augstos amatos gan Latvijā (tostarp viņš bijis arī Sabiedrības integrācijas fonda vadītājs), gan ārzemēs. FM sācis kā vecākais eksperts, pēc tam kandidējis konkursā uz pašreizējo amata vietu un to ieguvis. Šajā amatā viņš ir jau kopš 2012. gada. Sakss neskaita, cik daudz ministru ir pārdzīvojis, un uzsver, ka ierēdņi ir jāatšķir no politiķiem: "Varētu domāt, ka es kā Fiskālās disciplīnas departamenta direktors nodarbojos ar šādas politikas veidošanu, taču jebkuru politiku veido politiķi. Mans uzdevums kā ierēdnim ir pateikt ministram: ja tu darīsi tā, tad būs tādas un tādas sekas, ja tā – tādi plusi un mīnusi. Ierēdnim ir jāatceras, ka viņš nav ievēlēts un viņam nav tiesību un mandāta pateikt, ka viņš labāk zina, kā pasaulei ir jāfunkcionē. To var kritizēt, bet ierēdnim ir jābūt labam palīgam ministram, lojālam, jo ministram ir dots mandāts."

Vai jābūt lojālam arī tad, ja ierēdņa un politiķa domas nepavisam nesaskan? Tikai tad, ja ierēdnis ir robots, kuram ir pilnīgi vienalga, kurā virzienā iet. "Ja redzu, ka politiķi veido politiku, kas absolūti neatbilst manam priekšstatam, vienīgais variants ir aiziet prom no darba," atzīst Sakss. Tas, ka viņš savā amatā ir jau septiņus gadus un šajā laikā pieredzējis jau vairākus ministrus, nozīmējot tikai to, ka Latvijā fiskālā politika īpaši nav mainījusies.

"Tas ir Latvijas veiksmes stāsts – politika ir bijusi daudzmaz konsekventa. Vienotībai un Zaļo un Zemnieku savienībai (pašreizējā un iepriekšējā finanšu ministra politiskā piederība – aut.) retorikas līmenī, protams, bija atšķirības, bet budžeta un finanšu politikas jomā ir bijusi konsekvence un loģika," uzsver Sakss.

Vaicāts par paša izaugsmes iespējām valsts pārvaldē, Sakss ar smaidu sejā spriež: "Esmu jau pietiekami vecs," – departamenta direktora amats viņam kā cilvēkam, kam patīk psiholoģiskais komforts, esot vislabākais variants. "Es priecājos par katru rītu. Departamenta direktora līmenis ir tāds, ka spēj ar stresu tikt galā pats. Valsts sekretāra vietnieks un īpaši valsts sekretārs ir drausmīgs darbs, tur cilvēki sadedzina savas nervu šūnas," viņš saka.

Vai atalgojuma dēļ, kas tiek minēts kā viens no visbiežākajiem iemesliem, kādēļ vidēja un augsta līmeņa vadītāji atstāj valsts pārvaldi, Sakss varētu pamest savu pašreizējo darbu? Uz to atbildot, ierēdnis norāda, ka specifiskās zināšanas, par kādām var uzskatīt fiskālo politiku, ir ļoti grūti pārdot darba tirgū. "Ja es pēkšņi izdomāju, ka iešu plašajā pasaulē pieteikt sevi darba tirgū, ir jautājums: kuram vēl, izņemot Finanšu ministriju, ir vajadzīgas zināšanas fiskālajā politikā? Atbilde ir viena – varbūt Latvijas Bankai," viņš smej. Citādi esot ministrijas kolēģiem, kuri strādā, piemēram, ar banku jautājumiem.

Kliedējot mītu, ka ierēdnis ir tikai papīru stumdītājs, Sakss vēl uzsver, ka ir jāatšķir ierēdņi, kas strādā ministrijās un padotības iestādēs: "Mana sieva kādu laiku strādāja aģentūrā, astoņas stundas dienā pārbaudīja maksājumu uzdevumus. Tas ir mehānisks darbs, es to nevarētu, bet ir cilvēki, kam patīk, ka viss ir skaidrs, ir izveidota sistēma. Tie ir viena tipa ierēdņi. Ministrijās ir pavisam cita pieeja. Jo īpaši vidēja līmeņa vadītājiem katru dienu ir kaut kas jauns."

Viņaprāt, nebūtu korekti pārmest ierēdņiem, ka tie paši nedomā un ir lojāli politiķiem. "Ierēdnis nav ievēlēts un nav apsolījis neko. Viņš ir atbalsts ministram, vārds "ministrija" būtībā ir atvasināts no ministra. Visa ministrija atbalsta ministru, jo viņam ir demokrātiskais mandāts," atkārtoti uzsver Sakss.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Vai viegli būt ierēdnim saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji