Ozollapu vainagi, pļavās savāktās jāņuzāles, dejas ap milzīgiem ugunskuriem, lēkšana tiem pāri un dziesmas, kurās dažādās melodijās tiek locīts vārds "līgo"… Tās ir lietas, ar kurām lielākajai daļai no mums saistās Jāņu svinēšana. Padomju laikus savā bērnībā piedzīvojušie atceras arī krāsainos kartona sombrero, kas gan vairāk atgādināja meksikāņu cepures, ko privātie mājražotāji pārdeva tirgū. Vēl mēdz teikt, ka "līst kā pa Jāņiem", kas ne vienmēr ir taisnība, bet tieši Jāņos to vislabāk var pamanīt, jo jāiet ārā un vēl ugunskurs jākurina, kas var nesanākt, ja baigais gāziens.
Daina Zalāne, iespējams, tāpēc, ka dzimusi un augusi nevis Latvijā, bet Vācijā, kur gan jau nedaudz citāds klimats un līdz ar to arī augu valsts atšķiras, precizē, ka viņai pirmās prātā ir Jāņiem raksturīgās smaržas: "Vīstošas meijas, ozoli. Tas man ir galvenais, bez kā es vienkārši nevaru.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 18.jūnija- 1. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!