Politiskā kustība, kas, piemēram, XX gadsimta Lielbritānijā ar skaļiem protestiem izcīnīja sievietēm tiesības balsot un tikt ievēlētām par pašvaldību vadītājām, veikt abortus, tikt ordinētām baznīcā un citas tiesības, Latvijā nav tik spēcīgi iesakņojusies. Viens no SestDienas uzrunātajiem feministiem Emīls Ķīlis pat norāda, ka Latvijas kontekstā ir nepareizi lietot tādu vārdu kā "kustība" – šeit tā drīzāk esot tikai neliela domubiedru grupiņa.
Tāpēc, iespējams, arī saprotami, kāpēc pēdējā laika notikumu iespaidā vieni ar nepatiku, bet citi patiesā neizpratnē vaicāja, kas ir šie cilvēki. Laiki mainījušies, dažādu politisko tiesību esamība jau šķiet pašsaprotama, tāpēc var rasties jautājums, kāpēc kādam ir svarīgi vēl šodien iestāties par sieviešu tiesību jautājumiem. SestDiena nolēma vērsties pie cilvēkiem, kas paši sevi sauc par feministēm vai feministiem un aktīvi iesaistījušies domubiedru grupas norisēs, lai uzdotu šos jautājumus. Un tad izrādījās – vēl viens iemesls, kādēļ par vienotu kustību runāt ir grūti, ir tas, ka viedokļi par to, kas īsti ir vai nav feminisms, kādas ir prioritātes un kā risināt šīs kustības izvirzītos problēmjautājumus, pašu feministu vidū ievērojami atšķiras.
"Ir dažādi mīti par feminismu, cilvēki to redz gandrīz kā sektu. It kā tur cilvēki uzskatītu, ka ir kaut kādas neapstrīdamas patiesības, lai gan tajā pašā [Facebook grupā] Feministu forumā ir ļoti lielas domstarpības," min Emīls. Dažādās pieejas atspoguļojas arī triju SestDienas intervēto uzskatos vien, un nav iespējams pateikt, par cik daudziem un dažādiem, ja tā var teikt, feminisma virzieniem var runāt Latvijas kontekstā. Tomēr ir arī kas vienojošs – visu triju stāstu varoņi ir pārliecināti, ka viņu uzskati nav nemaz tik radikāli, kā varbūt cilvēki no malas pieraduši domāt. Tāpat viņi norāda – daudziem Latvijas iedzīvotājiem, kas it kā sevi neidentificē ar feminismu, patiesībā ir feministiski uzskati.
Bakstīšana, berzēšana
Feminists nav kas tāds, par ko Emīls Ķīlis kļuva. Tā nebūtu pareizi teikt, viņš saka, jo "kļūt" šķiet pārāk aktīvs raksturojums. Tas notika lēnām, pakāpeniski. Jau vidusskolā puisis ievēroja vairākas problēmas, un viņam "ne šausmīgi patika ideja, ka sievietes pašrealizējas, dzemdējot bērnus". Tā nebija konkrēta intelektuāla pozīcija, drīzāk kaut kas, kas nedod miera un liek domāt, kāpēc tā ir.
Emīls studējis socioloģiju Lenkasteras un Linšēpingas universitātē. Vērot, apšaubīt un uzdot jautājumus viņam ir raksturīgi. Tam pievienojas nepatika pret ierobežojumiem un vispārinājumiem. Tomēr pirmo feministisko literatūru viņš sāka lasīt jau vidusskolā. Kā pie tā nonāca, tagad Emīls vairs īsti neatceras, bet godīgi atzīst: "Man ir baltās apkaklītes ģimene, man mājās bija bibliotēka, un vecāki neuzskatīja, ka tādas grāmatas lasīt būtu dīvaini. Tad es sāku. Es domāju, tas ir tieši tik vienkārši."
Jautājumi par pierasto
Lielākoties iemesli tam, kāpēc viņš ir feminists, veidojušies no ikdienas parādību vērošanas. Piemēram, Emīls par absurdu uzskata to, cik bieži nākas saskarties ar ideju, ka sievietēm ar tehnoloģijām ir atsvešinātas attiecības. "Tas ir pārāk specifiski, lai to noteiktu tavs ķermenis." Arī saviesīgos pasākumos vīna pudele vienmēr jāattaisa vīrietim. Vīrieši to nevis uzņemas, bet viņiem to automātiski deleģē. Kāpēc tā? Šos jautājumus viņš arī nekautrējas apkārtējiem uzdot. "Iespējams, kļūdos, un ir kādi praktiski iemesli," viņš norāda. Tomēr gana bieži izrādās – tādu nav.
Tie ir tikai ikdienas nieki, tomēr Emīlam tie duras acīs. No šādiem sīkumiem arī savācas un rodas priekšstati par to, kas būtu jādara kārtīgam vīrietim vai sievietei, viņš argumentē. "Es nedomāju, ka zem tā slēpjas kāda sazvērestība. Nevienlīdzību arī veido daudzi sīkumi. Kad tos sāc bakstīt, berzēt un domāt, kāpēc mēs tā darām, es ceru, ka ilgtermiņā šīs tradīcijas izšķīst."
Gludina veļu un rīko debates
Jautājumus gan uzdod ne tikai Emīls – tos gana bieži saņem arī viņš pats, piemēram, par to, kā ar sievu dala mājasdarbus. Sieva mēdzot uzņemties tādus darbus, kurus tradicionāli darījuši vīrieši, savukārt Emīls, piemēram gludina veļu.
Emīla feminisms drīzāk ir solidaritāte ar sievietēm, nevis neapmierinātība ar paša dzīvi, taču arī viņam būtu ērtāk, ja cilvēki nedomātu, ka pašsaprotamas lietas ir interesantas un neparastas. Universitātē Lielbritānijā, Socioloģijas katedrā, piemēram, bijis arī Sieviešu studiju departaments. "Būt feministam tur absolūti nav nekas interesants. Tas pat vairs nav svarīgi. Atbraucis uz Latviju, tu sāc pamanīt, ka tas vairs nav fona pieņēmums." Viņš gan atzīst, ka nenākas saskarties ar cilvēkiem, kas kļūtu agresīvi, uzzinājuši, ka viņš ir feminists.
Rīgas Sieviešu maršā vai protestos pret ierobežojumiem ziedot olšūnas Emīls nepiedalījās, taču ar to nelepojas. "Nav tā, ka es nesaprotu, kāpēc to būtu vērtīgi darīt, tas drīzāk ir motivācijas jautājums. Piebāztās vietās jūtu diskomfortu," vīrietis izskaidro. Viņa iecienītā līdzdalības forma ir cita – no Lielbritānijas un Zviedrijas līdzi atvedis interesi veidot grāmatu un debašu klubus. Reiz Facebook grupā Feministu forums viņš ierakstīja jautājumu, vai vēl kādam būtu interese par šādu klubu. Bija. Vaicāts, vai tas izskatās kā Holivudas filmās, kurās grupiņa cilvēku sēž pie galda ar tējas krūzi vienā rokā un grāmatu – otrā, Emīls atbild, ka viņam parasti ir planšete. "Tur vienkārši draugi un domubiedri sanāk kopā runāt par to, kas tiem interesē."
Atšķirībā no protestiem šādā veidā gan masas par savu pozīciju informēt nav iespējams, taču viņš nejūtoties kā autoritāte, lai kādu mācītu. Tomēr, ja Latvijas iedzīvotājiem iedotu aizpildīt anketu, viņaprāt, daudzu uzskati izrādītos feministiski, lai gan viņi paši ar to neidentificējas. "Tas jau nav nekas radikāls, tas pat ir likumā," Emīls norāda, runājot par dzimumu vienlīdzību. Varbūt iespējas ikdienā atšķiras, taču, to piefiksējis, Emīls uzdod jautājumus un liek par saviem ieradumiem šaubīties arī citiem.
Visu rakstu, kurā par feminismu Latvijā savā pieredzē dalās arī feministes Linda Curiha un Ingrīda Pičukāne, lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9.marta numurā!
ta nu gan
ziniet
reptilis