Seriāla galvenā varone Laila jeb Lulū ir pilsētniece ar ideāliem; viņa paglābs uz ielas skrienošu ezīti, ļaus kādreizējam ieslodzītajam "aizlienēt" mašīnu, smaidīs pasaulei un būs "gatava riskam" iesvaidīt sevi darbam sociālajā dienestā.
Asistentē Laila ir Lulū, un viņas tēlu var dēvēt par tipoloģisku mileniāli, kas pārņēma ētera laiku pirms gadiem desmit, iegūstot dažnedažādas inkarnācijas, un šobrīd ir kļuvusi par satīrisku arhetipu. Tomēr režisoru un scenāristu Zariņas un Lindes un scenārija līdzautores Anetes Konstes risinājumā Lulū ir visnotaļ nopietni uztverams tēls, lai gan varam runāt par štampu un stereotipu klātbūtni. Vai nu ideāliste, vai karjeriste – visbiežāk uz ekrāniem esam redzējuši asistentes tieši šādas, un tieši tur, hipoalerģiskā ideālismā, arī šis seriāls diemžēl noenkurojas.
Šobrīd aktīvi režisējošā trīsdesmitgadnieku paaudze, kurai pieder Zariņa un Linde, ieveda Latvijas kino tā saucamajā jaunajā godīgumā, no dzīves aizlienētos dialogos un fokusā uz mūsdienu pilsētnieku dzīvi. Zariņas debija, ceļa filma Blakus (2019), kas kļuva par mileniāļu paaudzes Limuzīnu Jāņu nakts krāsā (1981), šo divtūkstošo gadu amerikāņu neatkarīgā kino ievirzi pieteica, bet Lindes Melnais samts (2024) – radošās un personīgās dzīves autorfikcija, kurā tika iestrādātas atsauces uz Larsu fon Trīru un melanholiju, – turpināja. Tomēr, nonākot līdz Zariņas un Lindes seriālam Asistente, viņu Latvijas kino kontekstā novatoriski iezīmētās dzīves trajektorijas šobrīd šķiet virspusējas – tās ir zaudējušas pašironiju un nonāk pretrunā ar sevi.
Vēloties darīt labu un garlaikojoties nekustamo īpašumu jomā, Lielmanes varone Lulū sāk strādāt nevalstiskajā sektorā kā sociālā darbiniece. "Palīdzība ir vajadzīga visiem," tā piesaka Ilzes Ķuzules-Skrastiņas ironiski atveidotā Gerda, piāriste un kouče, kura nesen pieņēmusi darbā Lailu par savu asistenti, lai risinātu "sociālās problēmas". Seriāls spoguļo pilsētas "ērto savienojumu" dzīvi, neticamās sakritības un atsevišķās epizodēs parādās autoru domubiedri. Tas ir šķietami atvērts ekrāna darbs plašākai auditorijai, jo ar dialogos balstītu humoru mēģina reflektēt par Latvijas sociālo dzīvi, kādreizējo ieslodzīto atgriešanos darba tirgū, vardarbību ģimenē, valsts un nevalstiskā sektora atšķirībām, stereotipiem un daudz ko citu, kas pavīd Latvijas mediju virsrakstos.
Vislielākās problēmas rada tieši mērķis padarīt seriālu par sitkomu un risināt vairākus seriālus vienā. Proti, Lulū nesaprotamu iemeslu dēļ plūdina robežas starp profesionālo un privāto dzīvi, radot attiecību saspīlējumus ar būvmateriālu veikalā strādājošo Tomasu (Matīss Budovskis). Risinot sarunas par Lulū jauno darbu abu dzīvoklī ar augiem, hipsterīgajām Ziemassvētku gaismu virtenēm, brūnu vintāžas dīvānu, Tomass rezumē: viņa mīļotā meitene, gribot palīdzēt, vēlas justies labāka. Vārds pa vārdam, Lulū izvācas un ieveļas ar telpauga podu pie mammas (Baiba Broka), kurai atvēlēta eidžisma un dabūšanās komēdijas sižeta līnija. Tomēr šķiet, ka paši seriāla veidotāji Tomasa sacīto neuztver nopietni: Lulū tomēr ir jāizglābj pasaule.
ASISTENTE
REŽ. ALISE ZARIŅA UN LIENE LINDE ★★★
KINO IESAKA DĀRTA CERIŅA
Kino izlase
BANĀNS UPĒ (2024) ★★
Režisora Kristapa Brīzes debijas pilnmetrāža par divarpus vīriem laivā un neatrasto tēvišķību – tā varētu pieteikt laivošanas drāmu ar humora ielaidumiem par patēva (Toms Auniņš) un puikas (Nestors Carjovs Krūmiņš) mēģinājumiem saprasties vecpuiša (Kaspars Dumburs) klātbūtnē. Filmai ir potenciāls – temats par mūsdienu vīrišķību ir saistošs, bet varoņi tā arī neizkāpj krastā, lai to risinātu.
TURPINĀJUMS. PIEAUGŠANA (2024) ★★★★★
Ekrāna metafizika, kuru fiksējis klasiķis Ivars Seleckis kopā ar Armandu Začu un komandu, turpinās. Sekojot 2018. gada dokumentālās filmas Turpinājums varoņiem Zanei, Kārlim, Anastasijai, Anetei un Gļebam, kuri šobrīd ir padsmitnieki un iziet cauri dažādām iniciācijām, uztaustītas smalkas dokumentalitātes stīgas un radīta atjautīga pieaugšanas stāsta mozaīka. Patiesi vērtīga un ikvienam vajadzīga kinopieredze.
GRĀFS MONTE-KRISTO/THE COUNT OF MONTE-CRISTO (2024) ★★★★
Teju trīs stundu garumā un bez nevienas iebildes. Lai gan šī franču režisoru dueta Matjē Delaporta un Aleksandra de Lapateljēra versija Dimā romānam necenšas aizrauties ar novatorismu, darbs realizēts spīdoši. Izrādīts Kannu kinofestivālā, dēku stāsts ar Pjēru Ninē titullomā savaņģo un liek atzīt: šādas kostīmdrāmas mūsdienās vairs neveido, tomēr ir iemesli, kāpēc labi izsvērtā formula darbojas.