Lai rektors nepaliek zem galda

Cik svarīga augstākā izglītība ir mūsdienās, kad cilvēce ieiet atpūtas režīmā, kad dzirdamas runas par to, ka pasaules saimniecības uzturēšanai pietiks ar kādiem 10 procentiem cilvēku, pārējos nosēdinās pie datorspēlēm un maksās viņiem pabalstus? Varbūt arī izglītotos vairs nevajag tik daudz?

Nē, izglītotos vajag! Mums institūtā ir bijušas arī darbvietas, kurās pietiek ar vidējo izglītību, piemēram, sekretāri, un zināt, tie cilvēki ļoti atšķiras no augstāko izglītību ieguvušajiem interešu sfēras un spriestspējas ziņā. Var jau būt, ka augstākā izglītība tajos piecos studiju gados nav diži iesēdusies kā specialitāte, bet tie, kam ir augstākā izglītība, ir saprātīgāki. Protams, arī attiecībā uz viltībām un dažādām kombinācijām, bet ar viņiem nenoliedzami ir interesantāk strādāt. Viņi nenodarbojas ar nieku pārspīlēšanu.

Augstākā izglītība attīsta personību – arī tad, ja tu nevari pavilkt gluži fiziku vai mikrobioloģiju.

Tāpēc augstākā izglītība ir vajadzīga visiem. Jā, patiesībā tā ir pretruna – tagad, masu izglītības laikā, universitātē sastājas visdažādākie personāži, un visi nevelk, visi nevar izpildīt tās prasības. Taču masu izglītības apstākļos pasniedzēji, teikšu godīgi, ir spiesti viņus vilkt.

No kurienes tāda masu izglītības prasība ir radusies? Nolaista no augšas?

Gan no augšas, gan pašu izvēlēta. Tajā Latvijas Universitātes stratēģiskajā posmā, kas ilga no 90. gadu beigām līdz pat finanšu krīzei, fakultātes centās par maksu uzņemt pēc iespējas vairāk studentu. Tad sākās tā drausmīgā situācija (ko zina arī privātās augstskolas) – ja tu esi samaksājis, tad jūties kā pircējs, lielāks, varenāks, prasības ir tavā pusē. Kad mēs tagad stāstām, ka izglītībai jābūt studentcentrētai, mēs ar to domājam labas lietas, ka studentam jāmāca tas, kas var būt noderīgs turpmākajā dzīvē. Bet studentcentrējums var būt arī tāds: es maksāju, un jūs, dārgie, man izglītību uzdāviniet!

Šis masu izglītības sindroms ir valdījis ne tikai Latvijā, bet daudz kur postsociālistiskajās valstīs: iesaistot cilvēkus, kas nebija īsti piemēroti ne tām nozarēm, ne fakultātēm, dabūt pēc iespējas lielāku finansējumu, kuri paši tad arī sev paņem. Lūk, tā ir masu izglītība.

Kad ir runa par to, kam izglītība ir domāta un cik tālu tā jādod, Eiropas Savienības uzstādījums ir pēc iespējas plaša augstākā izglītība, 40 procentiem jaunākās paaudzes.

Ko šāds uzstādījums nodara izglītības kvalitātei?

To, ka izglītība pārvēršas par ražošanas kombainu. Premjera Šķēles laikā, kad tika deklarēts, ka valsts jāvada kā uzņēmums, arī Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis to uzsvēra universitātes sapulcēs. Institūti tika uzlūkoti kā uzņēmumi, kam jāražo un jāpārdod preces. Joprojām ir liela stīvēšanās ar Eiropas klasiskās izglītības nostādnēm.

Princips "augstākā izglītība kā prece" ved uz virspusējību un paviršumu.

Savā grāmatā Eirodzīve es šo situāciju nosaucu "uz virsmas": ātri, daudz, pa virsu. Sarunās ar Amerikas lielo, dižo universitāšu profesoriem redzam, ka viņi ciena klasiskos principus – izglītībai jābūt dziļai, skrupulozai, pamatīgai, ilgtspējīgai. Mūsdienās ir grūti uz tāda principa sēdēt, vajag ātri, fleksibli, un izglītība jāpiedāvā jebkuram, jo ir demokrātija visos stūros. Tagad iestājoties vairs neprasa – kā senāk – ārsta zīmes, vai tavs prāts ir piemērots studēšanai. Pie ārstiem vairs nesūta, un arī tiem, kam prāts mazliet miglaināks, ir tiesības prasīt attīstību. Tagad tādi var tikt pat par Saeimas deputātiem.

Reizēm pat par prezidentiem tiek.

Kurš tad traks ir bijis? Prezidents neviens, bet viens premjers gan laikam bija savu ideju pilns... Es gribu dziļu un pamatīgu izglītību, gribu – tas skanēs nedemokrātiski –, lai mana universitāte un citas augstākās izglītības iestādes nedzenas pēc masām. Lai ir konkursi, lai ir atlase. Kā tagad Ķīnā un Indijā. Es biju pasniedzēja Indijā Džavaharlala Neru Universitātē Deli. Tad pirmoreiz dabūju to sajūtu, ko nozīmē studenti ar ārprātīgi lielu atlasi. Uz vienu vietu tur ir līdz tūkstošiem pretendentu! Tas tāpēc, ka tā universitāte kotējas, un Indijā studijas labā augstskolā nozīmē arī iespēju izrauties no savas kastas ierobežojumiem, tikt uz augšu. Kā tur mācās, kā tur zina! Cauras naktis pavada bibliotēkās... Starp citu, kad jūsu fotogrāfs mani nupat pirms intervijas fotografēja universitātes bibliotēkā, es sāku domāt, vai vajadzēja to tur darīt, jo bibliotēkas lasītava bija gandrīz tukša, gluži kā kompromats universitātei...

Vai šis tukšums nozīmē, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Latvijā vislabāk izglītotie cilvēki būs indieši un pakistāņi?

Jūs domājat, ka pakistāņi te tā ļoti nāks? Viņi nāks medicīnu studēt. Citās smalkās disciplīnās viņu studentus neesmu manījusi. Medicīnā gan, Rīgas Stradiņa universitāte ļoti veiksmīgi piedāvā studiju iespējas ārzemju studentiem. Tur studē daudz vāciešu...