Kristaps Kalns

Paraugsaimniecība. Saldus rajonā bija veseli divi kolhozi, kuriem bija paraugsaimniecības statuss. "Druva" un "Jaunais komunārs". Abu šo kolhozu priekšsēdētāju (Jānis Rubulis un Jānis Blūms) ģenialitāte izpaudās vadības stilā, radot kolektīvus, kuros cilvēki strādāja ar lielāku atdevi nekā citur, jo spēja sevi identificēt kā uzvarētājus savā nozarē. Kopš ceturtās klases es katru vasaru strādāju kolhozā "Druva", pelnot sev brīvpusdienas un savas pirmās algas, kuras tika liktas manā krājkontā. 1986. gadā visus bērnus nosūtīja uz kartupeļu laukiem lasīt kolorado vaboles. Katram bija jāņem līdzi sava burciņa kāpuru savākšanai. Tas, kurš ieraudzīja un savāca pieaugušu vaboli, lielījās citiem, jo vaboļu bija daudz, daudz mazāk nekā kodīgi krāsaino, smirdīgo kāpuru.1/7

Kristaps Kalns

Vimpelis. Manas mammas amats Saldus rajona lauksaimniecības pārvaldē saucās «pirmrindas pieredzes propagandas speciālists». Viņa apkopoja gan individuālos, gan kolektīvos darba rezultātus un tad cīnījās, lai kolhoznieki kā indivīdi, kolhozu brigādes vai pat viss kolhozs kopā saņemtu kādu materiālu prēmiju PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādē. Tas bija laikietilpīgs un sarežģīts process. Mamma nemitīgi strādāja ilgāk par savu normēto darbalaiku. Visbiežāk pirmrindnieku sasniegumi tika apbalvoti vienkārši ar diplomiem un iestīvināta auduma vimpeļiem, kuru vizuālie motīvi uzmundrināja tālākam censonības garam.2/7

Kristaps Kalns

Zelta bedre. Pamatskolā klases sacentās makulatūras nodošanā. Doma par papīra otro dzīvi mani ļoti ielīksmoja, bet sacensības elements manī dzīvoja kā tāds nemierīgs dīdītājs. Es savācu no mājām visus papīrus, ieskaitot toreiz vēl eksistējošās dzēšlapas uzdevumu burtnīcās. Un tad Anta atklāja, ka aiz universālveikala konteineros tiek izmestas pārdoto preču papes kastes. Mēs sākām vakaros iet uz universālveikala sētu, tur vilkām papi ārā no konteineriem un sējām lielās pakās. Bija ziema, pakas vedām ar ragaviņām uz Alda māju, kur pagrabā bija brīva vieta. Veikala sētu mēs nodēvējām par zelta bedri un sacensībās uzvarējām, savākuši vairāk nekā tonnu makulatūras.3/7

Kristaps Kalns

Kauns. Es aicināju klasesbiedrus vakaros nākt uz mūsu makulatūras vākšanas talku. "Nāc. Nāc! Kāpēc tu nenāc?" Kādu dienu es pilsētā satiku klasesbiedrenes Dainas mammu, un viņa man, piektās vai sestās klases skuķim, atvainojās, ka Daina nevar iet vakaros vākt makulatūru, jo Dainai ir jāpalīdz viņai darbā. Es zināju, ka viņa mazgā autoostu, un man palika kauns, ka neesmu sapratusi, kāpēc Daina klusē un neatbild uz maniem aicinājumiem. Es biju ne tikai naivs, bet arī dedzīgi kaitinošs pionieris.4/7

Kristaps Kalns

Tālsaruna. Nākotnes ielas dzīvoklī mums tā arī nekad neievilka pieslēgumu telefona sakaru tīklam. Vietējās sarunas bieži gāju zvanīt pie kaimiņiem. Ja nemaldos, šīs sarunas bija bez maksas, savukārt par tālsarunām bija jāmaksā, un tāpēc kaimiņus ar tām neapgrūtinājām. Lai parunātos ar vecmāmiņām Kuldīgā, gāju uz pastu, tur tālsarunām bija noteikti standarta garumi priekšapmaksai. Mamma parasti man deva naudu piecām minūtēm. Dažkārt uz savienojumu bija jāgaida pat 20 minūšu. Kad centrāles darbiniece (vienmēr darbiniece) bija sazvanījusi manis pieprasīto abonentu, uzgaidāmajā telpā tika pavēstīts: Kuldīga tajā vai tajā numurā. Sarunas notika brūni drūmās lakota finiera būdiņās. Sliktās dzirdamības dēļ runātājam pastā bieži nācās savu personīgo sarunu nobļaut braši un skaidrā dikcijā, nereti atkārtojot pa frāzei. Pasta ēkas otrajā pusē smaržoja lietišķi un svaigi pēc zīmoglakas, bet telegrāfa pusē, kur notika tālsarunas, dvakoja pēc publiskajā privātumā piesvīdušām tālsarunu būdiņām.5/7

Kristaps Kalns

Šperliņš. Fotogrāfs Šperliņš strādāja Sadzīves pakalpojumu kombināta fotoateljē. Viņš bija mēms un deva norādījumus ar zīmēm. Fotografēties man gribējās, bet pirmajos gados Saldū no īpatnajām Šperliņa skaņām un aprautajiem žestiem bija bail. Šperliņa ateljē pieņemšanā strādāja kundze, kura saprata visus viņa žestus un tos mums iztulkoja. Mierinoši, ar maigu smaidu. Divdesmit piecus gadus pēc pārvākšanās no Saldus es Rīgā satiku šīs kundzes mazdēlus. Brāļi Ābeles "Tritone" studijā kļuva par maniem kolēģiem, un mūsu dzīvju saistība ar Saldu izrādījās vēl ciešāka, uzzinot, ka viņu vecmāmiņa strādājusi pie Šperliņa.6/7

Kristaps Kalns

Poligons. Zvārdes pagastu 1953. gadā pārvērta par treniņlauku kara lidmašīnām, tautā to sauca par poligonu. Savos skolas gados es sapratu tikai vienu – ka poligons ir mistiska, slēgta, slepena teritorija aiz Veides meža. Jo tuvāk nāca padomju impērijas sagruve, jo intensīvāk vietējiem iedzīvotājiem sevi atrādīja lidmašīnas. Jo tālāk mežā, jo tumšāk un baisāk. Poligons sākās kaut kur aiz mūsu 3,5 km skriešanas distances takas.7/7

Pēckarš

Atgriezties vietā, kur esi uzaudzis, šķiet it kā pašsaprotami. Bet kāpēc atgriezties laikā, kurā esi dzīvojis pirms trīsdesmit un vairāk gadiem? Kāpēc atcerēties vārdus, kuri zuduši no mūsu ikdienas valodas vai mainījuši savu nozīmi?

Ilze Burkovska–Jakobsena

Kristaps Kalns

27. septembris, 2020, 19:33

Tuvplānā

Pievienot komentāru

Ieteikt rakstu

Tēmas

SestDiena

Saistītie raksti

Vienā elpas vilcienā

24. novembris, 18:33

Pret dzimumu aizspriedumiem

24. novembris, 18:00

Rianna varētu nodoties biznesam

24. novembris, 17:00

Vecmāmiņa – Instagram stila ikona

24. novembris, 15:00

Zvaigžņu koris vāc ziedojumus badacietējiem

24. novembris, 10:00

Mani sauc Ilze Burkovska-Jakobsena, esmu dzimusi Kuldīgā, skolā gājusi Saldū. Profesija – režisors. Šoruden skatītājiem nododu savu deviņus gadus tapušo filmu Mans mīļākais karš. Tā ir Latvijā pirmā pilnmetrāžas dokumentālā animācijas filma, kura jau sākusi savu ceļu apkārt zemeslodei dažādos (un prestižos) kinofestivālos.

Mans mīļākais karš ataino dzīvi Latvijā divas pēdējās desmitgades pirms neatkarības atgūšanas. Filmā es atgriezos vietā, laikā un vārdos, un augusta pēdējā dienā es to izdarīju arī kopā ar fotogrāfu Kristapu Kalnu un grima mākslinieci Zani Žilinsku

Manī nav nedz nostalģijas, nedz ilgu pēc šī laika un zudušajiem jēdzieniem. Bet piedzīvoto es uzskatu par bagātību, kura dod iespēju salīdzināt vietu un laiku sevī toreiz un tagad.

Cilvēka smadzenes ir fantastiska konstrukcija. Mums ir atmiņas. Bet kolektīvā atmiņa mums ir jo svarīga tādēļ, lai izprastu, kādu mēs vēlamies savu nākotni.