Tērauds pret ozoliem

Dzimšanas dienā nāk ar dāvanām. Taču, šķiet, visi atzīs – labāk, ja dāvanas ir pārdomātas, vajadzīgas un jēdzīgas. Arī ja jubileja ir valstij. Kā būt labam ciemiņam, neapgrūtināt, bet iepriecināt, lai nav par pasniegto velti jādusmojas – nu, kur lai es to visu tagad lieku? Skaidras atbildes nav. Taču par to var diskutēt.

Viena no šādām gana plaši apspriestām dāvanām Latvijai ir iecere veidot simtgades aleju iepretim Nacionālajam teātrim. Projektu konkursā uzvarēja dizaina birojs H2E ar ideju Laika priekškars, kas paredz simtgadīgai ozolu alejai cauri izlocīt dizaina objektu, kam būtu jāvēsta par Latvijas vēsturē svarīgiem notikumiem. Ziņa par noslēgušos ideju konkursu raisīja gana plašas diskusijas sabiedrībā. Vai gana pieblīvētajā Kronvalda parkā ir vieta vēl kaut kam? Vai atkal necietīs ozolu aleja, kā tas jau notika, būvējot jauno Nacionālā teātra piebūvi? Un tad jau vēl diskusijas par subjektīvo – gaumi un stilu…

Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, SestDiena piekrita projekta autora Holgera Elera aicinājumam runāt par dizainu starp ozoliem.

Kontekstā ar valsts dzimšanas dienu – jūs esat autors vienam no Latvijas jubilejas projektiem, par kuru ir diezgan plaša sabiedrības rezonanse. Ir loģiski, ka jūs piedalāties konkursā, bet vai zināt, no kurienes nāk ideja, ka iepretim Nacionālajam teātrim vispār vajag šādu vides objektu, un kā ticis pieņemts lēmums?

Tas nav jautājums man. Tas ir jautājums konkursa organizatoriem. Mēs piedalāmies ļoti daudzos konkursos, un es uzskatu, ka tie cilvēki, kuri konkursu izsludinājuši, savu darbu ir izdarījuši godprātīgi un viņiem ir pamatojums, kāpēc tas vajadzīgs. Mans darbs ir piedalīties konkursos. Caur tiem es varu radoši realizēties.

Tomēr dīvaini, ka šajā diskusijā tieši jūs visvairāk skaidrojat un runājat par projekta ideju. Brīžiem šķiet – ir atrasts kāds no skata inteliģents un labs runātājs, taču jautājumi tā arī palikuši neatbildēti.

Par to man grūti spriest. Mēs parasti ļoti izvērtējam konkursus, kuros piedalīties un kuros nepiedalīties. Viens no kritērijiem, ko vērtējam, protams, ir termiņš, kas iedots, – šajā gadījumā mākslinieciskās ieceres vai skices izstrādei. Šeit bija trīs mēneši.

Tas ir maz?

Tas ir daudz! Parasti iedod minimālo – mēnesi, ko likums ļauj. Šajā gadījumā 20. oktobrī tika pieņemts lēmums konkursu izsludināt un 29. oktobrī parādījās informācija gan Rīgas domes mājaslapā, gan Facebook, gan Mākslinieku savienībā un Dizaineru savienībā. Vēl arī žurnālā Latvijas Architektūra. Darbi bija jānodod 23. janvārī. Latvijā tas ir labs termiņš.

Medijos bija publicitāte par to, ka konkurss ir izsludināts. Bija iespēja iebilst, apstrīdēt, uzdot tos sakrālos jautājumus – kam tas ir vajadzīgs? Bet neviens neko, vispār nekādas reakcijas nebija! Turklāt konkursā piedalījās 26 pretendenti, kas arī ir ļoti daudz, tā ka cilvēki informāciju bija saņēmuši.

Kas vēl bez labā termiņa uzrunāja, ka nolēmāt konkursā piedalīties?

Ja mēs runājam par to, cik šis konkurss ir labi sagatavots, saturiski atbilstošs un vai vispār tas ir vajadzīgs, tad, protams, tas ir simtgades pasākums, bet uzdevums bija cieši saistīts arī ar Nacionālo teātri un notikumiem, kuros iesaistīts teātris, – Latvijas proklamēšanu, Nacionālajam teātrim 100 gadu būs nākamgad. Uzdevums bija ne tikai uztaisīt skaistu objektu – svecīti uz tortes par godu 100 gadiem –, tas, kas man arī likās interesanti, bija saistība ar teātri. Šajā vietā, kur teātris ir uzbūvēts, 1896. gadā notika pirmā Latviešu etnogrāfiskā izstāde. Šī vieta jau tajā laikā tika iezīmēta kā kultūras centrs. Man likās interesanti atrisināt šo uzdevumu – veidot ne tikai kaut kādu dekoratīvu priekšmetu, bet tādu objektu, kas izskaidro arī vēsturiskos notikumus, lai cilvēki uz to paraugās varbūt mazliet citādi – kontekstā ar teātri un valsti.

Protams, tas bija liels izaicinājums. Teritorija bija noteikta – no teātra austrumu fasādes līdz kanāla malai. Manuprāt, loģiski sanāk, ka vienīgā vieta, kur kaut ko varēja veidot, ir alejas posms. Man likās – jā, mana koncepcija, ideja par teātra kulisēm un teātra priekškaru varētu izvīties cauri alejai. Gadskaitļi ir aktieri, kuri iznāk uz skatuves. Uz skaitļiem būs arī informācija par to, kas ir noticis. Protams, mums ir iecere to visu vēl digitalizēt, bet par to es tagad nerunāšu. Tas ir nākotnes projekts.