Zviedra ''laimīgie cilvēki''

Nesen tapušo Ivara Zviedra 17 minūšu īsfilmu Afigenna (2019) par Latvijas pierobežā satiktu māti Viktoriju un viņas dēlēnu Daņilu, ja vēlas, var salīdzināt ar Herca Franka Vecāks par 10 minūtēm (1978), kaut tā tapusi kā nejaušība, uzņemot filmu Valkātājs. Proti, Viktorija lūgusi, lai Zviedris un komanda nofilmē viņas dēlu skaitām pantiņus. Filmā bez tēlaina ilustratīvisma kamera fiksē mātes un dēliņa dialogu – sākotnēji spēlei līdzīgā mētāšanās ar vārdiem pāraug izkāpinātā pašcieņas duelī ''kurš kuru radīja''. Vēlāk kamera viesojas arī pie ģimenes mājās – redzam, kā mamma cenšas nolikt puiku gulēt. Sīciņais zēns ar kājām pa priekšu uzkņūp mammas stāvam virsū, nelaižot to vaļā. Nevar viens bez otra. 

Savukārt, ja par Valkātāju, tad interese par mazo cilvēku Zviedri un viņa radošo grupu aizvedusi uz Latvijas pierobežu – Eiropas Savienības austrumu robežu, kur piepelnās nelegālo robežas šķērsotāju pārvedēji jeb valkātāji (no latgaliešu vārda ''volkāt''). Angliski tas nosaukts par latviešu koijotu (Latvian Coyote), kas savukārt patapināts no līdzīga aroda piekopējiem uz Amerikas un Meksikas robežas. Viens no pierobežā izveidojušās ''vjetnamiešu takas'' pavadoņiem ir Gatis jeb Pepiņš, kuram turpat līdzās izkārtojas citi Zviedra dokumentālie cilvēki: gliemežvāku Valdis filmā Bēgums (2009) par latviešu migrantiem Īrijā, Inta Grigoroviča jeb Purva Inta no izcilā darba Dokumentālists (2012) vai zāģeru brigāde nesenajā dokumentālajā kopkorī Zāģeri (2017).

Valkātāja vēstījums ir vairākos līmeņos – nav runa tikai par valkātāju kā migrācijas shēmas skrūvīti vai Pepiņa motivāciju (vai tad viņš gāja tikai ogot, kā pats apgalvo?), bet arī par robežsargu un nelegālo šķērsotāju attiecību dinamiku, pierobežas dzīves nespodro, rezignēto ikdienas vaigu un bezdarbu. Dīkā zeme. Zviedrim tas tapis kā mūsdienu tautu staigāšanas pretrunu portrets. Viņš nostājas līdzās mazajiem cilvēkiem, kā seismogrāfs norādot uz sociālekonomisko aizmirstību. Bet varbūt viņi ir ''laimīgie'', nevis ''mazie'' cilvēki? Par to arī saruna. 

Vai tu viscaur savai filmogrāfijai risini vienu un to pašu tēmu – veido filmas par ''mazajiem cilvēkiem''? 

Uzskatu, ka jebkurš režisors visu mūžu veido vienu un to pašu filmu, tēlaini izsakoties, dažādās dekorācijās. Paņemsim kaut vai tos pašus režisorus Fellīni vai Hičkoku – noskatoties vienu filmu, top skaidrs tās autors. Dokumentālajā kino tu nevari būt citādāks, kāds esi. Protams, ir dažādi dokumentālistikas veidi, bet man personīgi novērojošais dokumentālais kino ir arī dzīvesveids. Process ir ļoti svarīgs – reizēm vienlīdz svarīgs kā pats rezultāts. To veido tas, cik tu zini un ko tu vari.

Bet par pašu cilvēku – vai tie cilvēki, kuri sociāli vai politiski atrodas perifērijā, tā saucamie margināļi, ir tie, kas tavu interesi urda visvairāk? 

(Domā.) Man tomēr negribētos viņus saukt par margināļiem. Atminos, ka Juris Poškus pēc Valkātāja seansa teica, ka šī filma ir par ''laimīgiem cilvēkiem''. Labi, Poškum arī ir bijuši šādi paši ''laimīgie''. (Smejas.)

Dokumentālajā kino man gribētos izmantot analoģiju ar diriģentu un kori: viņš ar diriģēšanu iegūst to skanējumu, kuru vēlas, savukārt balsis ir instrumenti, lai diriģents savu mērķi sasniegtu. Runājot par to, ko vēlos kino pateikt par globalizāciju, – protams, varētu iet pie priekšniekiem un lēmējiem risināt sarunas, tomēr, manuprāt, veiksmīgāk to var parādīt caur to cilvēku, kas ir upuris vai tieši izjūt sekas. No vienas puses, viņus var saukt par mazajiem cilvēkiem, bet, no otras, – viņi ir tādi paši cilvēki kā ministri vai lielie cilvēki. 

Minēji globalizācijas upurus – ko tu ar to domāji? Vai robežšķērsotāji, tie paši vjetnamieši kā upuri? Valkātāji? Vai tomēr latviešu migranti Īrijā, kas parādās tavās filmās Bēgums un Meikots Īrijā (2019)? 

Situācija pierobežā ir kā lakmusa papīriņš – globālā spogulis. Tas arī Valkātājā tiek pieminēts – ja kāds vēlētos šo nelikumīgās robežšķērsošanas situāciju apturēt, to varētu izdarīt. Acīmredzot kāds grib, lai būtu šādi. Par globalizācijas upuriem – tik daudz nedomāju par mūsējiem Īrijā, bet drīzāk par bēgošajiem vjetnamiešiem un pierobežas valkātājiem, kuri vēlas palikt mājās. Viņi negrib doties prom – drīzāk pieturēties tur, kur atrodas.

Šādi darbiņi ir viens no veidiem, kā palikt, – aizved pāris ''melno'', kā viņi saka, saņem naudiņu. Pretējā gadījumā viņiem darba iespēju amplitūdu veido robežsardze vai gateris. Varbūt arī minimāla lauksaimniecība. Sākotnējā Valkātāja ideja bija divu kilometru platais tunelis pie robežas joslas. Vēlējos izveidot tuneļa portretu, bet vajadzēja iesmiņu, uz kura to uzvērt. Tad nāca tas valkātāja tēls, radot intrigu, lai to visu apskatītu. 

Domāju, ka tas arī izdevies – ļoti neviennozīmīga globālā seja tepat, pierobežas tuvplānā. 

Nav jau tā, ka Pepiņš un vjetnamieši ir nabadziņi, – tur nenoliedzami robežsargiem ir svarīga loma. Kad Pepiņš nonāca cietumā, biju devies uz viņa mājām aprunāties. Iniciēju sarunu, kā tad Pepiņam klājas. Viens no filmas varoņiem Dzintars izstāstīja, ka viņa māsa, kas strādā robežsardzē, viņu ir noķērusi. Iedomājies tās attiecības: viņš vēl pārstāsta, ja māsa būtu zinājusi, ka viņi ir draugi, tad jau nebūtu ķērusi. Visi kuļas vienā karuselī. Tāda tā pierobežas paradigma tur ir. 

Visi zina, kāda izskatās Balkānu robeža un tās šķērsotāji, bet kā izskatās Eiropas Savienības austrumu robeža? Neviens jau īsti nezina tās guļbūves, sabrukušās mājiņas un robežsargus. 

2016. gadā, kad Nacionālajā kino centrā prezentēji šo projektu, pavīdēja jautājums par to, vai filmēšanas grupa, filmējot valkātājus, nekļūs līdzatbildīga. Tas ietekmēja to, kā filma izskatās šobrīd? Jo sākotnējā iecere bija atšķirīga, ar pavisam citiem varoņiem. 

Sākumā, jā, bija valkātājs Aigars, kuru mēs filmējam, – bija noruna, ka mēs ar kameru rādīsim, kā viņi ies pāri robežai. Drīz vien safilmētā materiāla klips, kuru rādīja publiskajā prezentācijā, noplūda YouTube. Tad Aigars tīmeklī ierauga, kā viņš pats stāsta par savu nodarbi... Un tolaik vēl jau arī viņam bizness gāja labi. Pēc kāda laika viņu iesēdināja cietumā uz četriem mēnešiem. Tāpēc bija jāizdomā kaut kas cits, jo līdz tam filma nesanāca. Aigars pateica ''nē''. 

Bet ir jau arī otra puse – robežsardze. Otrajā dienā pēc slavenās publiskās prezentācijas zvana Valsts robežsardzes priekšnieks Normunds Garbars un vēlas parunāties, kā tad tur īsti ir… (Smejas.) Aizgāju parunāties – prieks, ka viņš bija pozitīvi noskaņots, saprotošs, mums vienojoties par sadarbības norisēm. Tad tu esi starp tām divām pusēm – viena noslēpumus nevar izpaust otram un arī otrādi. Citādi tev tas stāsts aprausies. Tajā pašā laikā tās abas puses noslēpt nevaru – tāpat nojauš vai zina…