Vilks: Nacionālā bibliotēka ir nācijas mūža pagarinātāja

Pirmais lasītājs bibliotēkā acīmredzot ienāks aprīlī.Fragments no intervijas:**Bibliotēkas izmaksas gandrīz 200 miljoni latu - tas bijis daudz vai maz?Es būtu laimīgs, ja tas nebūtu tik daudz. Savukārt kvalitāte ir panākta ļoti augsta. Arī tas ir to maksājis. Vīnē tikko ir uzcelta Vīnes Tehnoloģiju universitātes bibliotēka, 28 000 kvadrātmetru (pret mūsu 40 tūkstošiem), projektējusi slavenā arhitekte Zaha Hadīda - tā izmaksāja 500 miljonus eiro.Daudz strīdu bijis par to, vai grīdās vajadzēja izmantot Kanādas kļavu.   Mans radinieks ir galdnieks, viņam ir pieredze ar Kanādas kļavu - pret to viņš ir salauzis visus darbarīkus un apgalvo, ka cietāka koka par to neesot. Kļavas tonis ir tieši tādas pats kā bērza paneļiem sienās. Jā, varēja mēģināt ielikt kādu Latvijas cietāko koku, kas nebūtu balts, bet brūns, un tad vēl būtu liels jautājums, vai tas būtu pietiekamā daudzumā, pietiekami kvalitatīvs un tomēr mīkstāks. Laiks rādīs, bet, ja tā grīda tāda stāvēs gadu desmitiem, tad tas atmaksāsies. Es redzu, kas notiek citās bibliotēkās. Igauņi savu Nacionālo bibliotēku pabeidza 1993.gadā un nākamos 20 gadus ir nodarbojušies ar nemitīgām pārbūvēm un rekonstrukcijām, ir jau daudz piemaksājuši klāt tai summai, par kuru uzcēla. Piemēram, viņi ir bijuši spiesti nomainīt visas padomju mikroklimata sistēmas. Es būtu laimīgs, ja pierādītos, ka mums nākamajos gados nekas tāds nebūtu jādara.Vispār novēlu cilvēkiem pāriet no ārpuses apspriešanas fāzes uz iekštelpām. Daudziem skeptiķiem, ienākot tajās, attieksme pret bibliotēku mainīsies uz labo pusi. Ko atbildi tiem, kam patīk simboli, bet nepatīk Birkerta Gaismas pils? Katram ir tiesības uz savu gaumes izpratni. Birkertam, piemēram, nepatīk postmodernisma arhitektūra. Uz dažreiz dzirdētu pārmetumu, ka Gaismas pils ir XX gadsimta arhitektūra, vislabāk ir atbildējis pats Birkerts -nav modernas vai nemodernas arhitektūras, ir tikai laba vai slikta arhitektūra. Nevar jau šodien ieprogrammēt, ka nu noteikti uzcels šedevru. Tāpat mēs arī skaidri nezinām, kas notiks ar Normana Fostera, Rema Kolhāsa, Zahas Hadīdas un citu šodienas slaveno arhitektu bibliotēkām. Ko saki tiem, kuri uzskata, ka simboli nav vajadzīgi un bibliotēku būtu bijis labāk celt kādās fabrikas ēkās?       Nacionālās bibliotēkas ir valsts simbols pat tad, ja tās uzceļ vispār bez arhitektūras vai ievieto fabrikās (smaida). Arī tad tās pasaka kaut ko par šo valsti. Nacionālā bibliotēka ir viens no valsts ēkas ķieģeļiem. Līdz šim ir bijusi tradīcija, ka tiem valsts ēku reprezentējošajiem ķieģeļiem, kas tiek būvētas kā celtnes, piešķir arī ārēju vērtību - parlaments, banka, augstākā tiesa, nacionālais teātris, nacionālā opera... Tad jau varētu arī jautāt, kāpēc operai vajadzīgs tik grandiozs un kolonnām bagāts eksterjers, jo cilvēki taču operu skatās iekštelpās. Operu vai Latvijas Banku taču arī varētu ievietot VEF ēkās!    Simbolismam var būt dažādas pakāpes, sākot ar Brīvības pieminekli. Domāju, ka bibliotēkā tas līdzsvars ir noturēts diezgan labi. Zinu, ka tās bibliotēkas, kuras ir iekritušas acīs, ir kļuvušas arī par tūrisma objektiem. Ņemot vērā to, ka mums ir skats uz Vecrīgu, noteikti būs daudz tūristu, kuri gribēs mūsu bibliotēku apmeklēt. Vai saistībā ar digitālo tehnoloģiju ienākšanu mūsu dzīvē nav jāuztraucas arī par to, ka digitālajā vidē saglabājas arī tas, ko tu nemaz negribētu saglabāt?     Nē, visu saglabāt nevar un nevajag, informācija arī pazūd lielos apjomos. Ir taču informācijas nesēji, kuros to vairs nevar nolasīt. Piemēram, vai tu tuvumā zini kādu datoru, kurā vēl ir ligzda disketei? Un ja nu svarīga informācija ir tikai šajā disketē?Nacionālajai bibliotēkai pat tad, ja "visu nacionālo" esam digitalizējuši un ielikuši internetā, ir jāglabā analogais pamats. Vai, piemēram, digitalizējuši Glika Bībeli, Merkatora kartes vai Ilmāra Blumberga un Jura Dimitera plakātus, mēs to analogus tāpēc vairs neglabāsim, nodosim makulatūrā? Te nu pārejam uz jautājuma otro daļu, par latviešiem - mēs līdz pēdējam elpas vilcienam saglabāsim visu, kas izdots latviski un Latvijā (neatkarīgi no valodas), par latviešiem un Latviju, tai skaitā te dzimušiem, dzīvojošiem vai dzīvojušiem cittautiešiem. Kaut vai uz ārprātīgi slikta papīra. Starp citu, arī Diena ir uz slikta papīra, tās papīra versijas saglabāšana prasīs lielas pūles, bet neviens risinājums šobrīd arī droši negarantē, ka pēc 20 vai 50 gadiem varēs atpazīt tagad digitāli veidoto versiju. Pat tad, ja neviens latvietis nepaliks, Nacionālajā bibliotēkā, šajā laika kapsulā, visam ir jāsaglabājas. Es gan neesmu tik liels pesimists attiecībā uz latviešu strauju izzušanu, nedomāju, ka mēs pieredzēsim latviešu galu. Bibliotēka ir viens no instrumentiem, kas palīdz pagarināt nācijas dzīvi.Visu interviju ar LNB direktoru Andri Vilku lasiet 3.janvāra žurnālā Sestdiena! **