Vispirms ieraudzīt to, kā tur nav

Viņš varbūt varēja kļūt arī par saulainu padomju socreālistu. Šāda tīri hipotētiska perspektīva pusaudzim Larim Strunkem (1931) uz mirkli it kā pavērās, kad Providences svaru kausi dramatiski sastinga būtiski izšķirošā 1944. gada nogales brīdī. Niklāva Strunkes ģimene tolaik kopā ar citiem latvju bēdu līdzgaitniekiem devās bēgļu ceļā uz Zviedriju. Un jau bija jākāpj Kurzemes krastā tik ilgi gaidītajā glābējlaivā. Bet dēls Laris pēkšņi izrādījās kaut kur pazudis. Laimīgā kārtā likteņa lēmums tomēr nosliecās par labu viņa radošajai nākamībai abstrakcionisma izteiksmēs brīvajā pasaulē. Jo Lara vecākiem tikai pēdējā mirklī izdevās rast savu pēkšņi zudušo dēlu grāvī iesprostotu zem netīši apgāztiem mantu ratiem.

Cilvēks ar vārdu

74 gadus vēlāk pēc minētā kara briesmu apdvestā pārbrauciena uz Gotlandi viņš, Laris Strunke, kārtējo reizi ieradies Rīgā uz savu jaunāko darbu izstādes atklāšanu Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā. Nu jau izcili vieda vīra statusā. Tāds, kas mājo augstākajās garīguma kalngalēs. Leģenda, klasiķis, meistars, ar sabiedrības godiem cildināta personība. Turklāt piederīga slavenai Strunkes dzimtai, kuru jaunā paaudze dēvētu par zīmolu. Izteiksimies latviskāk – cilvēks ar vārdu. Viss tas ilgstoši kaldināts neatlaidīgā un raženā darbā, gūts lielā dzīves pieredzē. Ļaudis tīko smelties kādas atziņas tās dzīlēs. Bet Laris Strunke, it kā savu autonomiju sargādams, iespringst: "Es esmu gleznotājs, ne runātājs, rakstnieks vai teoretizētājs. Skatiet manus darbus, un tur ir rodamas atbildes. Manas gleznas ir tās, kas atklāj manu pasauli. Māksla – tik tas ir svarīgi."

Tomēr kādas privātākas atmiņu lauskas arī tiek gaismotas un to šķautnēs iezīmējas meistara dzīves līnijas un uzplaiksnī rakstura dzirkstis. Protams, itin dabiska interese – kā tas viss sācies, šis ilgais ceļš mākslā? Populāra ir iedoma, ka slavenu mākslinieku ģimenēs amata pārmantojamība kārtojas kādās dinastiskās attiecībās, ka tur iejaukti kādi īpaši mākslas tieksmju gēni... Nē, Niklāvs Strunke par šādu profesijas stafeti neesot raizējies. Tik vien kā ļāvis dēlam Larim, lielu klusumu ievērojot un ar jautājumiem netraucējot, vērot savu darbu. Tiesa gan, Laris bijis vienīgais no citiem Niklāva bērniem, Lara māsas un brāļa, kuram tas arī patiesi interesējis.

Bet tāda pavisam pamatīgāka pirmo iemaņu apguve mākslās epizodiski sanākusi tikai Leo Svempa studijā, kuru 1944. gadā apmeklēja arī trīspadsmitgadīgais Laris. Tā atradās netālu no Lara ģimenes mītnes Vecrīgā un kaut kur līdzās slavenajam "ekītim" jeb Armijas Ekonomiskajam veikalam, kas tolaik apkalpoja tikai vācu zaldātus un kas tagad Rīgā vērties paplašinātajā lieltirgotavā Centrs. Studija izrādījusies ar pilnu jaudu darbīga, neraugoties uz vēl jo vairāk jaudīgo kara laiku, kas Rīgā tomēr ritējis relatīvi mierīgāk, pārāk neaiztramdot ne mūzas, ne pegazus. Meistars Svemps gan nav bijis biežs savas studijas apmeklētājs, tālab jaunākie mācekļi itin sekmīgi izlīdzējušies ar vecāko kursantu padomiem. Starp tiem rosījušies arī daudzi mākslās kaut ko jau pieredzējuši un pieauguši vīri. Un tur gūtais jauneklim Larim stiprinājās kā labs pamats vēlākajām mācībām Zviedrijas Mākslas akadēmijā. Meistars tik nosmīkņā: "Tur tai Svempa studijā profesionālā jēga un iemācīšana bija daudz lielāka nekā visā zviedru augstskolā. Ak dievs, kā, piemēram, tai studijā mācīja saprast acs uzbūvi. Un tur bija tāds lielisks ģipša modelis ar muskuļiem..." 

Pārdzīvojuma nopietnība

Laris Strunke konsekventi uzsver, ka vienmēr esot tiecies būt pats sava neatkarīga ceļa gājējs mākslā. Viņš atsakās no jebkādiem salīdzinājumiem, iespaidiem, analoģijām, piederībām kaut kam citam, ietekmēm no kādiem citiem māksliniekiem, citu autoru vai mākslu analogiem, ievirzēm un vairās arī nonākt sava slavenā tēva mākslas paēnā. "Es nesekoju nekādām autoritātēm. Allaž ir jācīnās par savu patstāvību. Tā ir ļoti svarīga. Der atcerēties tēlnieka Konstantīna Brankuši teicienu, ka zem lieliem kokiem nekas neaug," ar viedām atziņām dalās Laris Strunke.

Arī, taujāts par piederības izjūtu kādai noteiktai etniskai kultūrai, tautai, šajā gadījumā – latviešiem vai zviedriem, tik pabrīnās: "Kāda gan tam nozīme manas mākslas kontekstā? Tās gleznas ir tikai un vienīgi mana individuālā izpausme, tie ir mani pārdzīvojumi, manas domas. Tās nav tā vispārīgi attiecināmas uz zviedriem vai latviešiem."

Nav noliedzams, ka ap daudziem internacionālu ievērību un izcilnieka vārdu guvušiem dižvarētājiem, kāds ir arī Laris Strunke, nereti sākas kaut kas līdzīgs "segas vilkšanai" uz savu nacionālo pusi, ne visai sakarīga cīkstēšanās par to etnisko piederību. Vai Kazimirs Maļevičs bijis krievs, vai pie poļiem, baltkrieviem vai ukraiņiem piederīgs? Par Vasiliju Kandinski skaidrotāji raksta, ka viņš esot krievu, vācu un franču mākslinieks. Lai gan patiesībā ne viens, ne otrs, ne trešais, bet gan sakņojies Sibīrijas tungusu un mansu tautiņu aristokrātiskās dzimtās. Par tiem pat knapi ko dzirdējuši esam. Vai kamera Minox ir igauņu vai latviešu radījums? Vai tikai viena Rīgas baltvācieša darbs? Vai Ziemassvētku eglīti "izgudrojuši" igauņi, varbūt tikai līvi jeb agrie latvieši, vai tomēr vācieši? Un mūsu Latvijā pērn nu esam attapušies ar pasaulslaveno Marku Rotko. Ebrejs, amerikānis, nu arī teju latvietis... Visur būs rodamas kādas kopsakarības, kas dažādu tautu pārstāvjiem ļaus lepni uzpūst nacionālos vaigus par "savējo" globālo nozīmi, kurai nu mēs visi kopā tagad piepulcēsimies ar savu īpašo etnogēnu. Tā nu tos māksliniekus lāgo dažādās kastītēs ieklasificēt kā tādus kolekciju tauriņus uz kniepadatas.

Marku Rotko pieminot, Laris Strunke kļūst domīgāks. Tur esot liels mākslas pārdzīvojuma dziļums un nopietnība. Tās ir vērtības, uz kādām tiecas arī Laris Strunke. Un tas ir pamanīts un novērtēts. Zviedrijā mākslinieka sniegums pieder pie galotnēm, kas tikušas atzīmētas ar augsto Prinča Eižena ordeni. Pēc tā pasniegšanas notikumu vainagojusi maltīte kopā ar karali. Tās gaitā Kārlis XVI Gustavs itin tēvišķi apjautājies, kādi meistaram esot plāni. Uz ko Laris Strunke sniedzis pieklājīgu atbildi. Un tad savukārt, ne mazāk karaliski liekot roku uz pleca Kārlim XVI Gustavam, tikpat sirsnīgi painteresējies: "Un kādi jums ir plāni?" Lai gan modrie miesassargi aši satraukušies, vienlīdzības balanss še nu tika skaidri stiprināts ar netiešu norādi – katrs savā jomā esam karaļi.

Strunkes kaligrāfija

Zināms dižciltīgs statuss še simboliski iezīmējas arī caur Lara Strunkes darbnīcu. Tā iekārtota kādā izbijušas karaliskās oranžērijas ēkā, kas atrodas slavenajā un arī ne mazāk karaliskajā Hāgas parkā. Nosaukums gan norāda uz plašo tautas vaļošanās pļavu klaidu. Parks izveidots Gustava III laikā XVIII gadsimta nogalē. Šī brīnišķā zaļās veldzes sala atrodas Stokholmas ziemeļu pievārtē Solnā. Te netālu no Lara Strunkes darba mītnes slejas populārā Vara telts, arī Gustava III laiku unikāls klasicisma arhitektūras veidojums. Un vēl līdzās kaimiņos savā Hāgas pilī mājo Zviedrijas kroņprincese Viktorija. Laris reizēm satiek Viktoriju viņas rīta brīvdabas garām izskrējienos. Tieši tad, kad mākslinieks iecienījis uzsākt savu radošo cēlienu.

Tramīgie līdzdžogotāji miesassargi arī šeit saausās, kad abi kaimiņi jau kuro reizi mēģina noskaidrot – kurš pie kura pirmais nāks viesos uz tējas tasi? Aiz visa šāda blakus apstākļu glancējuma rit pamatīgs darbs. Arī ar savu garozu un piepūli, kādu, šķiet, varētu nepazīt princese, bet kas ir ideju un plānu pilna mākslinieka ikdiena.

Laris Strunke tiek iezīmēts kā abstrakcionisma klasiķis. Skolojies un uz lielās mākslas skatuves uznācis šī virziena triumfa gados XX gadsimta otrajā pusē. Laris Strunke atzīmē, ka zināmas iemaņas šajā jomā viņš guvis arī kaligrāfijas praksē pie kāda svarīga ķīniešu meistara. Arī viņu kultūras milzīgā pieredze rāda, ka ar to moderno jēdzienu "abstrakcionisms" būtu jāuzmanās, jo abstrahēta domāšana cilvēkiem piemīt jau gadu tūkstošiem ilgi. Šis skolotājs esot devis uzdevumus gūt hieroglifisku zīmju grafisko veidolu mākslinieciskā otas rakstā.

Pasākumā bijusi kāda līdzība ar samuraju vai nindzju nogurdinošajiem treniņiem zobenu cīņas veiklībā. Tikušas apzīmētas simtiem vai pat tūkstošiem lapu, iekams kaligrāfijas meistars sācis pievērst uzmanību kādai veiksmīgākai līnijai, locījumam, sabiezinājumam, to atzīmējot ar sarkanu aplīti. Un, kad jau šķitis, ka panākumi sāk vairoties, ka kaligrāfa prasme nu it kā būtu rokā, viedais guru censoni atvēsinājis: "Tu joprojām esi tikai tāla ceļa iesākumā un līdz meistara virsotnēm nenonāksi nekad." Kļuva skaidrs, ka īsta darbošanās kaligrāfijas mākslā ir dzīves veids, kam jāziedojas pilnīgi. Eiropietis Laris Strunke diez vai bija gatavs šādam orientālam radikālismam, tālab priekšroku deva iespējai vismaz ar līdzīgu entuziasmu ziedoties pats savai mākslai glezniecībā.

Gadu gaitā māksliniekam izveidojies tas īpašais rokraksts, ko varētu dēvēt par oriģināli veidotu Strunkes kaligrāfiju. Jo viņa gleznu zīmēs arī ir rodamas kādas hieroglifiskas izteiksmes. Kā vēl neatšifrēti senas milžu civilizācijas raksti. Tur gleznieciskās krāsu vērtības saistītas ar specifisku grafiskās izteiksmes kodu. Lara Strunkes darbos manifestēto zīmju formula asociatīvi rosina atcerēties kādus pamatīgus akmens krāvumus vai ko līdzīgu Stounhendžas siluetam vai seno inku Maču Pikču cietokšņa mūriem. Vai arī daudz tuvāk – Vidzemes veco māju, klētiņu, kūtiņu laukakmens sienas. Visur kaut kas robusts, rustikāls, ar dramatisku trauksmi un spēku piesātināts. Formas brīžiem lido kā izbiedēti putni Hičkoka filmā. Vai kādā noburtā mežā vēla rudens saulrietā... Daudzviet uzrūgst tāda romāniski viduslaicīga smagnējība, kas pāraug teju vāgneriskā bruņinieka Zigfrīda cīņā uz Valhallas sliekšņa, lai varētu godam stāties visvarenā Odina priekšā. Laris Strunke savā mākslā, šķiet, pats rīkojas kā vikingu dievs, vērienīgajos audeklos itin viegli pārcilājot kādus varenus klinšu gabalus. Daudzās gleznās ziemeļnieciskā nopietnība pāraug krāsu askēzē līdz pat pilnīgi grafiskai, melnbaltai zīmju dejai. Lara Strunkes darbos netrūkst neparastu kompozicionālu risinājumu. Piemēram, tās divdaļīgās vertikālo "krāvumu" kompozīcijas, kas "lūst" tieši pa vidu ap centra asi. It kā krāsu orķestra diriģents būtu vienlaikus darbojies ar abām rokām nedaudz atšķirīgos ritmos.

Šīs, protams, ir viena individuāla vērotāja impresijas, kas noteikti var būtiski atšķirties no cita skatījuma un uztveres. Pirmkārt, jau no paša autora izjūtām, kur varbūt i ne dievi un Valhalla, i ne varoņi vai kādi putni iejaukti, bet tikai norūpējies mākslas darbu rūķis rosījies vientulībā pie sava molberta vai uz studijas grīdas klājuma...

Bez liekām kalorijām

Tā jau ir tā abstraktas mākslas burvība – skatītāju nekādi neierobežo kāds noteikts literārs vēstījums. Pat ne tik daudz kā uz taisnākām sliedēm vedinošs skaidrojums gleznas parakstā. Arī viņš, skatītājs, še ir relatīvs līdzautors ar bezgalīgām mākslas darba interpretācijas iespējām un tiesībām. Darbojas daudzslāņaina daudzvirzienu kreativitāte. Laris Strunke atzīmē: "Svarīgi nesajaukt reālisma realitāti ar mākslas uzbūvi. Nejaukt formu ar saturu. Pavei, kā Mondriāns analizēja koka uzbūvi ar to horizontāļu un vertikāļu struktūru. Taču nav tik būtiski formulēt visādus principus, bet gan pavisam konkrēti darboties, izmantot savu intuīciju."

Nedaudz savrup stāv Lara Strunkes platformāta abstrakcijas, kas balstītas uz viņa darbnīcas telpisko apjomu impresijām. Pamatā it kā pat reālistisks vērojums, kas vērsts fascinējošās ģeometrisku taisnstūru kompozīcijās, interjeriskās dabas fragmentos. To estētisma absolūts tādās kā kuģubūvētavas dimensijās un maskulīnais skanējums basa toņkārtās vērš šos darbus par patiesiem pasaules mēroga šedevriem. Tādi ir liels dārgums.

Vispār, runājot par estētikas aspektu Lara Strunkes mākslā, teju ar visdziļāko diabētiķa gandarījumu jāatzīst tā laime baudīt kaut ko tik pilnvērtīgu un tik sugar free art, kādu mūsdienās ar visādiem smukumiem pārsaldinātajā pasaulē radīsim gauži reti. Laris Strunke savā mākslā liekām kalorijām un saldiem sentimentiem neatstāj ne mazākās cerības un vietas. Šajā ziņā viņš ir galēji antiburžuāzisks, nekomfortabls, raupjš un neērts. Pat rodas jautājums par viņa attiecībām ar 60. gadu nogalē Zviedrijā uzbangojušo internacionālā kreisuma vilni, kas tolaik dāsni skāra arī mākslinieku vidi. Un kur arī buržuāziskuma apkarošana brīžiem jau pieņēma groteskas formas. "Man nu gan tas viss 60. gadu vilnis gāja pāri un secen, jo es studijas beidzu jau agrāk. Pat neko lāga nemanīju, jo bija jāglezno. Māksla man vienmēr bijusi pirmajā vietā un pāri visam. Es pilnīgi neatrados tajā sabiedrībā. Lai gan arī manā laikā augstskolā daudzi profesori vērsās pret akadēmismu, bet bez izteiktas konfrontācijas. Ja gribi gūt panākumus, viss liekais vienmēr jāatmet. Viss jāpakārto galvenajam, un man tā ir glezniecība. Tas ir darbs, kura dēļ es pat uz izstādēm neeju, jo vienkārši nav laika. Es nepiedalos nekādos ārējos procesos, jo viss esmu sevī. Un laiks ir vērtība, ko izmantoju tikai sev. Lai nonāktu pie kāda atklājuma mākslā, ir vajadzīgs liels laika daudzums," apgalvo Laris Strunke.

Lielo gleznu vagoni

Nu tas ir noticis. Jaundibinātā mākslas atbalstītāja VV Foundation pirmais pasākums, kurā ar cienīgu vērienu izstādītas mākslas meistara Lara Strunkes 26 gleznas un grafiku kolekcija. Nozīmīgais notikums radis mājvietu Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja Lielajā hallē un vēl atsevišķā telpā, kur izstādītas grafikas lapas. Lielākā daļa no gleznojumiem attiecas uz 2017. gada ražu.

Tātad – pēdējie jaunumi. Latvijā jau ir bijušas vairākas Lara Strunkes personālizstādes. Visas aizritējušas korektā, visai neitrālā ekspozīcijas vidē, ļaujot skatītājam ieturēt vēsa vērotāja distanci. Šoreiz noticis gluži neplānots brīnums. XIX gadsimta industriālajā stilā celtās lokomotīvju remonta darbnīcas ēkā, kur tagad iemājojis muzejs, telpu veidolu raksturo skarbs prakticisms un konstruktīva skaidrība. Tieši šāds interjers še ir sācis rezonēt kaut kādā sakāpināti emocionālā kopskaņā ar Lara Strunkes gleznām. Tas ir tieši šīs vides tehniciskais robustums, kas it kā vienkāršu izstādi vērš varenā telpiskā notikumā jeb sava veida instalācijā, kurā skatītāji ienirst, lai atklātu spēcīgas vizuālas simfonijas skanējumu.

Dzelzceļa stacijas atmosfērā zem skumīgo lampu virtenēm un rindās ap tukšajiem peroniem sastājušies Lara Strunkes lielo gleznu "vagoni". Tie še ir kaut kādas it kā tālas aizbraukšanas nojautās. Tik vēl jāsagaida tvaika mutuļos nikni šņācoša lokomotīve... Gleznās slēgto "pasažieru" drāma netieši pāraug asociatīvā vēstures atgādinājumā, jo ne vienam vien rosina atcerēties arī še tik tuvo Torņakalna staciju, no kurienes 40. gados latvju tūkstošiem nācās doties moku un nāves ceļos uz Austrumiem. Bet arī tie jaunākie, kas varbūt savā prātā nenes šādu vēstures zinību nastu, domājams, izjūt kādu citu trauksmes un dramatisma spriedzi. Pat nemeklējot kādas sakarības starp izstādīto mākslu un telpisko situāciju.

Laris Strunke izstādi sniedz zem atslēgas vārda Aiza. Tas tematiskais atspēriens uzradies jau pirms daudziem gadiem, kad meistars reiz apmeklējis Islandi. Tur kādā dabas izbraucienā pieturā nācies gaidīt autobusu. Laiks ļāvis pārlūkot tuvo apkārtni. Dabas un ainavu vērojumu pēkšņi šķēlusi kāda dziļa un akmeņaina aiza. Šī vīzija bijusi kā negaidīts zibens uzplaiksnījums, kura iespaids nav zudis joprojām. Mākslinieku pārņēmusi teju mānija redzēto interpretēt savā gleznieciskajā valodā. Ir tapuši neskaitāmi aizu varianti, meklētas un pārbaudītas aizvien jaunas vizuālas formulas. Daudzas no tām ir redzamas šajā Rīgas izstādē. Tas ir kā spēcīga vīra blieziens vienā elpas vilcienā, kaut kas reti viengabalains un arī tik dažāds. Tīra manta. Taču meistars joprojām paliek piesardzīgs: "Ir bīstami ieslīgt apmierinātībā. Vienalga, ar ko..." Pat ar izstādes veiksmi?

Paliek vēl daudzie skatītāji, kuriem tieši šīs aizas pieredze gājusi secen. Lai gan teju katram cilvēkam dzīvē nācies satikt savu aizu. Nācies pie tādas izbīlī vai jūsmā apstāties: vai tur iekrist, traumēties, vai pat bojā iet, vai bezbailīgi pārvarēt... Katram tas notikums bijis (vai vēl tikai būs) citāds. Tā ir vai būs pilnīgi cita pieredze, kas atšķirsies no Lara Strunkes liecības. Izstādes skatītāji sakās meistara mākslā izjutuši spēku, trauksmi, spriedzi un varenību. Arī haosu un slodzi. Varbūt tie ir vienas un tās pašas aizas citi atslēgas vārdi?

Pāri arhaiskām kaislībām

Izstādes atklāšanā Laris Strunke rosināja skatītājus, pirms meklēt šajās gleznās kādas atbildes, vispirms palūkoties uz to, kā tur nav. Pieiet mākslas darba skaidrojumam it kā ačgārni, no otras puses. Pārsteidzoši negaidīta metode. Teju kā melnā cauruma meklēšana, balstoties uz atšķirībām fona reakcijās. Daudzi šo metodi iemēģina. Dažus piemeklē šoks. Jo paņēmiens dod negaidītas atklāsmes ne tikai par mākslas darbiem vai mākslinieku, bet arī par paša vērotāja personību, vērtībām, uzskatiem, interesēm... Dažkārt atziņas ir pat netīkamas, kā tādā patiesības spogulī lūkojoties. Ir arī tādi, kas bikli paiet malā un klusi atzīstas, ka viss šis nav priekš manis, ka paļaušoties tomēr uz «"ārbaudītām vērtībām".

Ir arī visādi citādi izglītoti, bet pašpārliecināti skaļāki izlēcēji bez respekta, kas taujā – nez ko gan tas ārzemnieks sapīpējies? Vai viņš mūs te apceļ? Mums tak pašiem savas iestaigātas tradīcijas... Lai arī bezpriekšmetiskai mākslai jau ap 110 gadu apritējis, ļoti lielai cilvēku daļai tā joprojām ir neizprotama "novitāte". Tradicionālisma un akadēmisma gravitācija joprojām ir spēcīga, tāpat kā nesagraujamais kāposttantes arguments, ka «mans bērns arī tā var». Katrā ziņā Latvijas izglītības sistēma šim jautājumam tikpat kā nav tā īsti vēl pieķērusies.

Paldies Dievam, meistars jau sen stāv pāri šādām arhaiskām kaislībām. Viņu vairāk varbūt kreņķē Gotlandē zudusī rezidence, kur pavadīti 45 gadi, bet kuru vairs nav jaudājis pienācīgi aprūpēt, tālab nācies no tās šķirties. Taču vai tā ir Islande, vai Gotlande, vai kāda cita tālāka vieta – tam ir aizvien mazāka nozīme. "Līdz ar gadiem atstatums it kā mazinās. Un man nekur vairs nevajag iet," pauž Laris Strunke vieda meistara mierā.

Laris Strunke

Personālizstāde Aiza

Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā līdz 11.V