Nibloks ir viesojies Rīgā jau trīs reizes, bet ārpus Rīgas šis būs viņa pirmais koncerts. Cīravas ūdensdzirnavās viņš izpildīs savas kompozīcijas videomākslinieces Katrīnas Liberovskas un pats savu vizualizāciju pavadījumā starp kurām reizēm mēdz arī būt viņa tā dēvētās “darba filmas” (The Movement of People Working), kas ir konceptuālas filmas no 1960. gadiem, kurās redzami ilgstoši un uzmanīgi filmēti cilvēki darba procesā, pakāpeniski radot skatītājā transam līdzīgu efektu.
Komponistam, tāpat kā daudziem viņa laikabiedriem 1960. gados, ceļu uz avangarda mūziku bruģēja pēckara radošā revolūcija. Pēc ekonomikas studijām Indianas universitātē viņš 1958. gadā pārcēlās uz Ņujorku, kur sākotnēji par savām radošās darbības formām izvēlējās foto un video. Nibloka pirmās muzikālās kompozīcijas tikušas sacerētas, sākot ar 1968. gadu, un par galveno impulsu solim mūzikas virzienā Nibloks vēlāk nosauca tobrīd īpaši vitālo un vēsturiski nozīmīgo Ņujorkas avangarda kultūras dzīvi, tostarp Džona Keidža darbu un vidi. Sevišķu iespaidu uz Nibloku atstāja Mortona Feldmana skaņdarba Durations dzīvais izpildījums, taču viņa līdz minimumam noslīpēto un koncentrēto drone jeb dūkoņu iedvesmoja arī izpausmes viņpus mūzikas - tādas kā Marka Rotko, Sola Levita un Donalda Džada glezniecība.
Nibloka paša mūzika, cik vispār to iespējams salīdzināt ar vizuālo pasauli, ir kā abstrakti un vienmērīgi mainīgi krāsu laukumi vai ģeoloģiska kustība; mikrotonālas kompozīcijas bez ritma vai melodijas – minimālisma mūzika vispilnvērtīgākajā šī jēdziena izpratnē. Viņa darbi bieži sastāv no iepriekš iespēlētu instrumentu elektronikās apstrādes līdz šķietami viendabīgai un intensīvai, taču laikā tomēr mainīgai kompozīcijai. Citkārt viņa koncerti ir gandrīz mokoši uzmanīgas un lēnas instrumentālistu saspēles ar Nibloka minimālistisko skaņu ainavu.
Nibloks ir uzskatāms ne tikai par vienu no interesantākajiem mūsu laika komponistiem, bet arī par organizatoriski vitālu personību Ņujorkas radošās pasaules dzīvē, esot tā dēvētās loft kultūras viens no pēdējiem aktīvajiem pārstāvjiem. Savu apjomīgo bēniņu dzīvokli Manhetenas Mazajā Itālijā / tagadējā Čainataunā viņš kopš 1960. gadiem ir izmantojis kā savas radošās organizācijas Experimental Intermedia studiju, kurā regulāri rīko kā jaunu, tā jau pazīstamu mūziķu un mākslinieku pasākumus, un kuru dalībnieku saraksts ir pielīdzināms Ņujorkas eksperimentālās mūzikas pasaules enciklopēdijai, sākot ar tādiem mūziķiem Artūru Raselu un beidzot ar Šelliju Hiršu.
Nibloks ir iedvesmojis tādus ietekmīgus jaunākas paaudzes mūziķus kā Džimu O’Rurku, Tērstonu Mūru (Sonic Youth), Stīvenu O’Meiliju, Rafaelu Toralu, Pīteru Rēbergu, Stefanu Matjē un arī latviešu grupas Mona de Bo ģitāristu Edgaru Rubeni.
2014. gadā Nibloks par savu mūža ieguldījumu saņēma prestižo Džona Keidža balvu.
Savukārt Katrīna Liberovska ir krievu baltgvardu emigrantu izcelsmes kanādiešu un amerikāņu māksliniece, kas ir strādājusi ar eksperimentālo videomākslu kopš 1980. gadu sākumā un ir veidojusi video instalācijas un improvizētas performances daudzos pazīstamos pasaules muzejos un izstāžu zālēs, bieži sadarbībā ar eksperimentālajiem mūziķiem un skaņu māksliniekiem.
Plašāka informācija par pasākumu pieejama šeit