Rīgas Krievu iestudējums Fufa – divas sirdis, kas veltīts leģendārajai krievu aktrisei Fainai Raņevskai (1896–1984), ir pelnījis tikt pamanīts vairāku iemeslu dēļ. Vispirms gribētos cerēt, ka šīs izrādes tapšana liecina par apzinātu jaunās teātra vadības darbošanos repertuāra daudzveidīgošanas virzienā, arī realizējot radošus projektus ārpus lielās skatuves. Piemēram, Liepājas teātris jau ilgstoši meklē ceļus funkcionāla mazā spēles laukuma iegūšanai, turpretim Rīgas Krievu teātra mājīgajā Mazajā zālē iepriekšējā pirmizrāde notikusi pirms trim gadiem. Šosezon trīs jauni projekti (divas bērnu un viena monoizrāde) gan tapuši uz Eksperimentālās skatuves, bet Mazajā zālē tiek spēlētas tikai jau krietni pasen iestudētas izrādes.
Neņemos spriest par iemesliem, jo, vismaz no skatītāja pozīcijām raugoties, Rīgas Krievu teātra Mazā zāle ir ērts, radošiem meklējumiem piemērots spēles laukums, kas, mērķtiecīgi izmantots, ļautu teātrī ievilināt jaunu skatītāju un māksliniekiem brīvāk riskēt, nedomājot par kasi. Fufu dēvēt par eksperimentu nav nekāda pamata, toties tā izmanto citu mazās skatuves priekšrocību – tuvplānu. Skatītājiem tas acīmredzami patīk, savukārt daļai aktieru, īpaši no jaunākās paaudzes, ir jauna pieredze.
Otrs uzmanības vērts apstāklis saistās ar Aleksandra Obrazcova lugas Faina un Ļiļa (2002) attiecībām ar latviešu teātri. Šī luga ar izrādes nosaukumu Divas sirdis (2003) Indras Rogas iestudējumā kļuva par Veltas Līnes pēdējo lomu, kas aktrisei 80 gadu vecumā atnesa ne tikai skatītāju mīlestību (tā jau nekur nebija pazudusi), bet arī radošo gandarījumu un Spēlmaņu nakts Gada aktrises balvu. Izrāde tapa Nacionālā teātra ēkas rekonstrukcijas periodā uz "svešas" skatuves, un visām trim iesaistītajām māksliniecēm (bez Indras Rogas un Veltas Līnes arī Ļiļas lomas atveidotājai Inārai Sluckai) izdevās radīt aizkustinošu un neizskaistinātu stāstu par teātri, draudzību un dzīves zūdamību.
Cildinošs piemineklis
Šāds potenciāls ir arī Rīgas Krievu teātra izrādei. Obrazcova luga ir neliela dramaturģiska skice divās daļās, kas pretendē uz ielūkošanos Fainas Raņevskas jeb Fufas mūža beigu – kad aktrise jau ir ārpus teātra un pilnīgā vientulībā – sajūtās. Telefons kļuvis par vienīgo sarunu biedru, ārpasaule kādreizējo teātra kolēģu balsīs kaitina un vienlaikus tās pietrūkst, šerpais un pašironiskais raksturs atsakās samierināties ar vecumu un nespēku. Tomēr satikšanās ar jaunu sievieti Ļiļu, kura sapņo kļūt par aktrisi, atkal atgriež Fufas dzīvē cilvēcisku siltumu un iespēju vismaz atmiņās atgriezties teātrī. Režisors
Vadims Grosmans savai izrādei izvēlējies cildinoša pieminekļa žanru. Skatuves iekārtojums (mākslinieks Ņikita Voroņins) veidots šķietami reālistiski, imitējot aptuvenu padomju tipveida dzīvokli. Tomēr sienas ir noklātas ar fotogrāfijām, kurās redzama gan pati Raņevska, gan viņas dzīvē nozīmīgi krievu teātra mākslinieki (Staņislavskis, Čehovs, Efross u. c.), un, tiklīdz tie tiek pieminēti, attiecīgais attēls izgaismojas. Nolūks visdrīzāk bijis kultūrizglītojošs, lai tad, kad Fufa pa telefonu runā, piemēram, ar kādu režisoru Toļiku, izgaismotā fotogrāfija skatītājus informētu, ka tas ir režisors Anatolijs Efross, u. tml.
Izrāde sākas ar kinofragmentu kolāžu, kurā redzama Faina Raņevska dažādās lomās, īsās, lielākoties komiskās epizodēs. Šādu video divu minūšu laikā atradīs jebkurš, YouTube meklētājā ierakstot Raņevskas vārdu. Atsevišķi kinokadri, kā arī aktrises asprātīgo izteikumu citāti ik pa brīdim klejo arī sociālajos tīklos. Vadima Grosmana izrāde informatīvajā līmenī attiecībā uz reālo Fainu Raņevsku ne tikai netiek tālāk par YouTube klipiem un Facebook jokiem, bet arī izdara lāča pakalpojumu galvenās lomas tēlotājai.
Ko nozīmē vairs nespēlēt
Irina Jegorova titullomā ir trešais un galvenais iemesls, kāpēc ir vērts iet uz Fufu. Aktrise, kuras paskarbā humora un labā teatrālas formas un artistiskuma izjūta, kā arī psiholoģiskas raksturotājas spējas savulaik spoži atklājušās, spēlējot arī latviešu dramaturģijā – Blaumaņa Trīni Trīnes grēkos un Māras Zālītes Zentu izrādē Visi cilvēki ir kaķi (Zemes nodoklis). No vienas puses, jāsaka paldies Vadimam Grosmanam, kuram laikam vienīgajam ir ienācis prātā, ka teātrī ir Fufas lomai ideāli piemērota aktrise, un kurš radījis viņai iespēju to spēlēt. No otras puses, režisors šoreiz ir vairāk traucējis nekā palīdzējis. Ar sliktu parūku galvā un nolikta tiešā nozīmē blakus "īstajai" ekrāna Raņevskai, zaudēs jebkura aktrise. Taču Irinai Jegorovai nav jābūt līdzīgai Raņevskai, viņa ir viņa pati – sieviete un māksliniece tādā vecumā un ar tādu pieredzi, kura noteikti zina, ko nozīmē vairs nespēlēt (teātra mājaslapā pēdējās Irinas Jegorovas lomas datētas ar 2010.–2011. gada sezonu), ik pa brīdim uz mūžu atvadīties no laikabiedriem un biežāk atbildēt uz apkārtējo jautājumiem par veselību, nevis radošajām iecerēm.
Aktrise šo sajūtu gammu atklāj ļoti pārliecinoši, bez jūtināšanās, kaut gan Rīgas Krievu teātra izrādes kopējā intonācija ir sentimentāli salda (šajā ziņā pilnīgi pretēja Nacionālā teātra versijai), ar dažādiem pastiprinātājiem (mūzika, attēli, gaismas) tiek nemitīgi akcentēts, ka stāsts ir par Raņevsku, kura bijusi ģeniāla (kaut gan to neviens neapšauba). Mazliet par daudz uzsvērti saulaini priecīga ir Natālijas Živecas Ļiļa, tomēr jaunās aktrises siltajā gaišumā ir arī kaut kas skatītājus un Fufu nenoliedzami uzpērkošs. Jaunās sievietes un autoritāras granddāmas attiecībām pusotru stundu garajā izrādē sekot ir visnotaļ interesanti, kaut arī nevar apgalvot, ka abas aktrises būtu pilnīgi brīvas no vēlmes ik pa brīdim tomēr spēlēt uz publiku, nevis viena uz otru.
Mazliet pārsteidz, ka skatītāji, kaut ļoti uzmanīgi, tomēr vēro izrādi akmens nopietnībā. Varbūt daļai zālē sēdošo šķiet, ka par slaveniem un vairs ne jauniem cilvēkiem smieties nav glīti, savukārt citiem teātra specifikā balstītie joki paslīd garām. Lugas tekstā un Irinas Jegorovas pašironiskajā izpildījumā ir daudz Fainas Raņevskas pērļu, piemēram: "Es nekad nejokoju. Tam es esmu pārāk monumentāla."
Fufa – divas sirdis
Rīgas Krievu teātra Mazajā zālē 12., 13., 15., 16., 17.V, 3., 8., 13., 15.VI plkst. 19
Dina Frost