Dažas dienas pēc režisora Gata Šmita, scenogrāfa Rūdolfa Bekiča, teātra tērpu dizaineres Keitas un sešu aktieru kolektīvās daiļrades akta – izrādes Pirmie aplausi – noskatīšanās Jaunajā Rīgas teātrī bez patīkamajām atmiņām par pašu "skatīšanās procesu" manā galvā ap smadzenēm kā nožēlojama paskata orbīta riņķoja vien divu intelektuāli tendētu frāžu stīpiņa – "cik teātris tomēr ir kolektīvi šizofrēniska padarīšana" un "Šmits latviešu teātrī ir analogs Vesam Andersonam amerikāņu kino". Bet patīkamās atmiņas neglābjami draudēja izplēnēt «smago jautājumu» lavā, kas pamazām sabiezēja ap neparasto pasākumu JRT.
Naivitāte, nostalģija, huligānisms
Kas tas vispār bija? Neizlikšos, ka šis jautājums ir visbiežāk dzirdētais Pirmo aplausu sakarā. Publisks šarlatānisma seanss, kurā seši talantīgi aktieri centās apvārdot labticīgos skatītāju zālē sēdētājus, izspēlējot "brīnumjauku izrādi par praviešiem", lai gan konkrēti uz skatuves nekas pat attāli līdzīgs solītajam brīnumjaukumam nenotika? Pašhipnozes stunda, kurā, spriežot pēc rūpīgi un, kā saka, ar perfektu gaumi new urban brutalism stilistikā izvēlētām teatrālajām un dizaina zīmēm uz skatuves notika eksperiments ar latvju kolektīvo vēsturisko "zemapziņu", kura rezultātā mums visiem vajadzēja iemantot jaunas zināšanas par pagāniskās letu cilts asimilācijas (šodien šo vārdu Eiropas polittehnologi viltīgi aizstājuši ar terminu "integrācija") procesiem XIII gadsimtā?
Ja esat pirmā – šarlatānisma – varianta piekritējs, tad ir O.K., jo Pirmie aplausi patiešām, manuprāt, vairāk ir izrāde par teātra kā medija dabu, par teātri kā «romantiķu pēdējo patvērumu», par teātri kā neiespējamo paradīzi un PA kā teatrālas darbības precīzākie raksturlielumi ir naivitāte, nostalģija un huligānisms. Ne velti teicu, ka Šmits ir letu Vess Andersons – šāda vislabākajā nozīmē pašdarbnieciski naīva izrāde par antīko latviešu smieklīgi varonīgo senatni pavisam ērti taptu kādā Mēness lēkta karaļvalsts pionieru/skautu nometnē, un tai būtu milzu piekrišana vietējo "frīku" sabiedrībā. Un, lai man piedod kritiķes intelektuāles, teātris taču ir viens liels šarlatānisks balagāns pēc būtības: mēs izliekamies, ka ticam skatuves realitātei kā "īstākai par īstu", un jūtamies apkrāpti, ja mums traucē baroties ar teātra maģiskajām ilūzijām, kuru rezultāts ir bauda un emocijas, nevis intelektuāls orgasms no paša gudrības. Turklāt labā teātrī tiešām vajag "izštepselēt prātu", nevis mocīt sevi ar jautājumiem, vai uz skatuves tagad ir ieraugāma visa režijas koncepcija un vai, teiksim, galvenā varoņa simboliskā kastrācija ir sociālās pazemināšanas zīme vai tomēr tikai estētiska dominante, stila kaprīze… Arī Šmita izrāde nav intelektuāls rēbuss, drīzāk ampelēšanās, jo citādi jāpieņem, ka Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka un Guna Zariņa – visi šie JRT aktiermeistarības mamuti, kuri spēj telefongrāmatu vai ezi un tomātu bez bēdu ticami nospēlēt, – ir psihiski traumēti zombiji, kas kopā ar režisoru uzņēmušies nepanesamu nastu – atburt laiku pirms septiņiem gadu simtiem, lai mums nodemonstrētu – redz, muļķi, ar letiem bija tā.
Latvietis vulgaris kā atkritumu urna
Bet es neticu, ka bija tā, ka bija tik vienkārši, un tā ir problēma. Un arī viņi uz skatuves netic, ka atraduši ideālo laika mašīnu. Šī ir tikai rotaļa, māži, joks – kā joks taču ir arī izrādes maģiskais mirklis ar sešu muzeja sarkofāgu (varbūt seno apbedījuma vietu?) iegaismošanos, no kurienes mūsu laikmetā iznāk šie senie tēli, senie leti, līvi, vāci, esti un visādi citādi eksotiski kukaiņi. Ja JRT spēli uztver bez "politiskā konteksta" (teātra metafora – Eiropa kā mūsu kopīgais kapulauks, kurā laika gaitā savandījušies visādi kauli, visādas draņķa asinis, visādu grēku pēdas – par kādiem "tīrasiņu latviešiem" mēs vispār te murgojam, patriotiskie analfabēti?), tad ir vieglāk elpot. Ja cītīgi nolasa tikai izrādes politinformācijas vēsti, šis nu ir gadījums, kuru Nacionālās apvienības karsējiem labāk tuvumā neredzēt – paliks slikti ar sirdi. Jo mūsdienu latvietis vulgaris ir kā atkritumu urna, kurā vēsture sasviedusi visādus sakašņus, visādas ticības, visādus temperamentus un, galvenais, visādas asinis. "Šobrīd mīti par pagātni traucē mūsu nākotnei. Latviešu tauta izveidojās brīdī, kad šeit jau atradās atbraucēji no Eiropas. Leti un līvi, pat nebūdami kristīti, bieži sadarbojās ar vāciešiem, viņus veidoja kopīgi mērķi un intereses, viņi ikdienā atradās tuvu līdzās," teikts Pirmo aplausu programmā. Tur, lai nekacinātu nervus, nav pat minēts, ka otri lielie, kas bija turpat blakus, – bija slāvi un arī ar tiem letiem, līviem bija kopīgas intereses un dzīve. Žēl, protams, ka JRT nav tik bagāta kultūriestāde, kas kopā ar biļeti uz Pirmajiem aplausiem izsniegtu arī talonu bezmaksas DNS jeb ģenētiskā koda testēšanai – tad tik mēs uzzinātu brīnumus, cik daudz vai maz "tīrasiņu latvju" sasēduši Lāčplēša ielas 25 zālē! Lūk, par šo "lietu" gan daudz nācās domāt Pirmajos aplausos. Par identitātes kodu, par patību, par to, kas mani, cilvēku, pieskaita un liek justies kā savējam starp – jā, starp ko? Starp savējiem, kas eksistenciāli sveši a propos? Vai tomēr savējam starp tautas brāļiem, tikai nevis pēc asins, bet pieredzes kopības? Ja pēdējais – tad labi. Tad tilts no XIII uz XXI gadsimtu ir atvērts kanāls.
Jo arī tie tur, ļaudis uz skatuves, nav nekādi Saules un Pērkona vai kristiešu Dieva eņģeļi, izredzēto tauta, bet gan visu dzimumu, vecumu, prāta spēju antiņi, kas stumdās, klejo, sagrūstās, mijas, klūp, atsprēkleniski lampačo, stalti iznesas, tupu rāpu ņegu un visādi citādi mijiedarbojas cits uz citu kā pa miglu, kā pa apziņas mijkrēsli, kā pa jūras klaidu, kā pa svētvietu mežu, ko burvīgi imitē Rūdolfa Bekiča mežģīņotie sidrabmelnie ņieburi, aizkariņi, tīmeklīši, drāniņas, kas, Laura Johansona meistarīgi izgaismoti un iztumšināti, veido šo maģiskā kapulauka un veļu meža atmosfēru – kā tādā bērnu dienu Ziemsvētku pasaku teātrī, kad lumpačošanās bija par prieku, ne pienākumu.
Sižeta skelets tomēr nepieciešams
Bet kas viņi tomēr tādi? Tā kā teātris atteicies no izrādes tēlu personifikācijas (visi spēlē visus), vien pa ausu galam nojaušams – šajā bariņā tomēr ir zināma sociālā stratifikācija. Meģis Vāczemē kristianizējas un top par Kristopper (Kaspars Znotiņš), iepriekš uz kuģa Andra Keiša baisā, mēnessērdzīgā idiota jeb neprognozējamā vācu bruņinieka nomušītais pamēmais svešinieks (Ģirts Krūmiņš) pēcāk parādās kā lokāls letu kundziņš melnā caunādas turbānā Vadis un lepni sniedz nacionālo "suvenīru" – dzelzu āmurīti čakanu – Vāczemes politkorektajam, tak nez kāpēc paskatā viltīgajam garīdzniekam (Vilis Daudziņš), bet, lai lets spertu soli pretim vācam, – ko jūs, lepnis! Līvu puika Dorts (Guna Zariņa) viegli pārtop letu ālavā, kas nespēj ieņemt bērnu, kuru ar zāļu saišķi un stipriem burkšķamvārdiem vairākiem kandidātiem cenšas pieburt vecāmāte – tautasmāte (Baiba Broka), kas sprīdi pēčāk tikpat laiskā elegancē pārmiesojas pupīgā, ķermenisku baudu kārā līvu meičā no Rīgas, kura apmulst, kad šai "brīnumjaukajā izrādē par praviešiem" piedāvā spēlēt vistu – tfu, lielo putnu ar spārniem jeb engelus/eņģeli. Visi tiešām te ir visi un var būt visi (teātra priekšrocība), tikai šāds paņēmiens teātrī vienlaikus rada arī nepieciešamību skatītājam stipri koncentrēties norisēm uz skatuves, lai kādu svarīgu niansi nepalaistu garām. Domāju, ir visai bezjēdzīgi mēģināt saprast, kādēļ Pirmajos aplausos tieši šis aktieris vēlāk kļūst par to vai citu personāžu, – un tas, manuprāt, ir izrādes dramaturģijas Ahilleja papēdis. Sižetu, fabulu aizstāt tikai ar ainu virkni kaut kā šķiet par maz. Naratīvam, protams, nav jābūt lineāram, tas var būt irdens, nestrukturēts, entropisks, tomēr sižeta skelets, manuprāt, ir nepieciešams, lai jau tā izaicinošajai primitīvā jeb "dabiskā" rituālā teātra formai piešķiltu publikai draudzīgus orientierus. Jo vienkāršais cilvēks alkst skaidrības. Atcerieties Vesa Andersona filmas Mēness lēkta karaļvalsts komiski lirisko epizodi, kad puiškāns ar caunādas astīti nejauši ieklīst skolas teātra izrādē un savai simpātijai jautā sakrālo – What kind of bird are you? (kas tu par putnu īsti esi?). Tas taču tik elementārs jautājums, tomēr JRT izrādes tēlu sistēmā diez vai uz to atbildēsit.
Nevar aizbildināties ar XX gadsimta spēles teātra izcilākā ideologa Luidži Pirandello klasisko citātu, ka Life is full of infinite absurdities, which, strangely enough, do not even need to appear plausible, since they are true/ "Dzīve sastāv no bezgalīga daudzuma ačgārnību, un dīvainā kārtā, tām pat nav jābūt ticamām, jo tās ir patiesība".
Mēle zina, kur tai ērtāk gulēt
Manuprāt, patlaban izrādē vispārliecinošāk ir izstrādāts šī teatralizētā procesa audio un lingvistiskais slānis. Trokšņu/mūzikas pasaule ietin tevi autonomā pārlaicīgā komforta kokonā, kas vienlaikus arī jūtīgi ilustrē uz skatuves notiekošo (piemēram, pasakainu skumjas, vientulīgas nolemtības ainu veido sausie trokšņu guldzieni un klakšķi kuģa skatā, kad Kristopper atgriežas dzimtenē, bet vāci – nezināmiem pagāniem sludināt ticību "vienīgajam dievam"). Arī multilingvistiskā jucekļa un Bābeles torņa sajūtu JRT izrādei izdodas radīt pilnā mērā – tā ir gan komiska, gan draudīga, gan pagalam ierosinoša – nu, kaut vai tas vārds "dukte". Meitene. Garšīgs bezgala. Vai tas pats čakans un angeluss, īsraēļi un maģjāņi. Un tā bez gala. Bet mēs vēl te satraukušies pukstam – vai, vai, kā tad tagad būs – eiro, euro vai velnsviņzinkas! Pašu mēle, ne valodnieki pateiks priekšā. Jo mēle zina, kur tai ērtāk gulēt. Tas ir vēl viens ieguvums no Jaunā Rīgas teātra veikuma – valodas dabiskuma sludināšana. Die’s pasarg’ – neiedomājami šo izrādi papildināt ar subtitriem, jo skatītājam arī drusciņ jāpacenšas ielauzīties seno latviešu putnu valodā – tas taču baigais kaifs!
Visbeidzot, kaut kā sirsnīgi sanāk, ka tieši ar izrādi Pirmie aplausi JRT atgriežas "pie avotiem" – pie laikiem, kad uz šīs skatuves dzima Maijas Apines naivais Parsifāls un Alvis Hermanis boksterējās ap Buratīno un Karabasu Barabasu, kad jaunrīdzieši (un tieši šis sešnieks – varenā kopa) nebija starptautiskās slavas izlutināti meistari, bet apguva dažādas skatuves mākslas kā vienu lielu neizzinātu brīnumu. Kad aktiertehnikas un meistarības rutīnas vietā bija pirmatnējās bailes no skatuves valdzinošās tumsas, aiz kuras ir iespējams viss, pat tāds neprāts kā Pirmie aplausi – cenšanās aizkavēt laiku, kurš arī šiem meistariem Znotiņam, Brokai, Keišam, Daudziņam, Krūmiņam, Zariņai strauji slīd caur pirkstiem – tāpat kā pārējiem mirstīgajiem. Pirmie aplausi mazdrusciņ koķeti atgādina ciparu tehnoloģijās uzņemtu fotouzņēmumu, kam izmantota Instagram apstrāde – lai tā bilde atgādinātu "īstu fotogrāfiju", dzīvu retro, kaut ko cilvēcīgu un mīļu.
Bet pavisam no citas puses – allažām jāpatur prātā modernā cilvēka lietišķais cinisms – ir viegli sludināt tikumību, ja neviens tevi negrib...