Tik daudz šķēršļu teātra darbībai nav bijis. Piespiedu pāreja uz digitāliem risinājumiem, atgriešanās pie klātienes izrādēm vasarā, gan ar stipri izretinātām skatītāju rindām, bet rudenī pavisam savdabīga situācija – ir vesela virkne gatavu izrāžu, kas skatītājiem nav parādītas, jo publiku teātros ielaist nedrīkst. Tā nu uz nenoteiktu laiku rezervē stāv Smiļģis Dailes teātrī, Ilgu tramvajs Valmierā, Kaija 1 un Kaija 2 Daugavpils teātrī, Andas Albužes un Edgara Pujāta monoizrāde Liepājas teātrī, Aukle Nacionālajā… Gandrīz bezgaumīgi skaitīt, cik reižu pārcelta pirmizrāde Sievietes un vīrieši Jaunajā Rīgas teātrī. Pavisam maz paspēja notikt interaktīvā izrāde Tilts Rīga–Holivuda Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Taču tas viss būs. Nākamgad.
Kas bija 2020. gadā? Pašā gada sākumā par seksualitāti un vecumu izaicinoši reflektēja Vladislavs Nastavševs Ģertrūdes ielas teātrī ar izrādi Te sākas nakts. Neparastā situācija izprovocēja uz drosmīgu ideju Dmitrija Petrenko iestudējumu Elpa ar diviem aktieriem rādīt Dailes teātra Lielajā zālē, un pilnīgi tukšā skatuves mute pēkšņi iedarbojās uz skatītājiem iespaidīgāk par dažu labu dekorāciju. Valmieras Vasaras teātra festivālā Valters Sīlis pierādīja, ka emocionāla izrāde Uzvara ir mirklis var tapt stadionā, turklāt aizraut arī tos, kas futbolu ikdienā nemaz tik bieži neskatās. Mārtiņš Meiers Valmierā ievibrēja skatītāju emocijas, padarot visus sanākušos par izrādes Visas labās lietas kopradītājiem. Egons Dombrovskis izcili interpretēja Ļermontova tekstu Liepājas teātra Dēmōnā – izrādē, kurā Viesturs Meikšāns un Monika Pormale rosināja skatītājus savā galvā pašiem likt kopā mozaīku no vairākām sastāvdaļām.
Piedzīvojām, ka Zoom formāts var būt izcili piemērots tāda veida lugai kā Ivana Viripajeva Irānas konference, kas Elmāra Seņkova režijā piedāvāja izcilu aktieru ansambli. Piedzīvojām, ka arī attālināti, katrs savā teātra zālē, aktieru brālība spēj sirsnīgi nosvinēt Spēlmaņu nakti TV ekrānos. Piedzīvojām jaunu trupu pirmos pieteikumus, audioizrādes, prozas lasījumu sērijas. Gada beigās pie skatītājiem nonāca desmit sēriju filma Aģentūra, kurā režisors Alvis Hermanis iemūžinājis Jaunā Rīgas teātra trupu un studentus.
Pavasarī, pārvarot pirmo šoku, iemācījāmies skatīties izrādes datora ekrānā – ne tikai pašmāju vingrinājumus, bet arī pazīstamu režisoru iestudējumu videoierakstus, kas nonāca brīvpieejā, – Tomass Ostermeiers, Timofejs Kuļabins, Dmitrijs Čerņakovs, Roberts Vilsons, Keitija Mičela, Berijs Koskis un vēl, un vēl. Internetā nonāca arī vairāki teātra festivāli, kas piedāvāja ierakstus.
Visbeidzot, teātrim veltītās grāmatas. Pašā gada nogalē Edītes Tišheizeres kūrētais vairāk nekā 550 lappušu biezais kolektīvais darbs Neatkarības laika teātris, Laumas Mellēnas-Bartkevičas sastādītais, ārzemju auditorijai paredzētais bukazīns par pēdējo desmitgadi Latvijas teātrī angļu valodā, greznā un saturiski piesātinātā Dailes teātra jubilejas grāmata Evitas Mamajas sastādījumā, Līvijas Dūmiņas rūpīgais pētījums par Artūru Skrastiņu.
Šo gadu teātri un skatītāji izturēja. Taču ilgi tā nevarēs. Prom, prom, Covid-19!