Divreiz vienā upē? Iz Džona Neilanda vēstures

gadā, kad par teātra neapšaubāmu, superpopulāru hitu bija kļuvusi cita jaunā režisora muzikālā izrāde - Šerloks Holmss (1979), kura, kā tagad teiktu, ar savu ironisko postmoderno šarmu valdzinājusi vismaz divas skatītāju paaudzes un izrādes muzikālie numuri kļuvuši par spilgtiem kultūrcitātiem - nu, kaut vai Zilais karbunkulis vai _Briljanta butterfly._Savukārt komponists Raimonds Pauls Dailes teātrim bija visīstākā zelta ādere jau kopš Atjautīgās aukles (1974) laikiem - cilvēki diennaktīm pacietīgi kvernēja rindās pie Dailes teātra, tolaik vēl ar adresi Lāčplēša ielā 25, lai tikai šaurajā kases lodziņā tiktu pie kārotās biļetes uz sezonu grāvēju - riktīgu mūzikla žanram atbilstošu romantisku komēdiju ar optimistisko dueņju Ēriku Ferdu un jaunajiem, skaistajiem mīlētājiem Mirdzu Martinsoni, Jāni Plēsumu, arī Olgu Dreģi, Lilitu Ozoliņu krāšņi dziedošajās lomās.Bet kā režisors K. Auškāps jau ir nodarbojies ar leģendu atdzīvināšanu - 2001. gadā atkal tika palaista pie sajūsminātās publikas Dailes tautiskā ziņģu spēle Īsa pamācība mīlēšanā. Tomēr A. Liniņa pirmiestudējums 1973. gadā bija kas pulka vairāk par kārtējo Paula ziņģu vakarēšanu - drūmajos PSRS laikos ar savu optimistisko, blaumaņlatvisko humoru, kopējo pacilājošo noskaņojumu, lielisko stilizācijas pakāpi un burvīgajām muzikālajām reprīzēm savā veidā ik izrādē kļuva par miniatūrām tautas manifestācijām pirms Tautas frontes saietu un Mežaparka dziesmoto revolūciju laikiem.Daile un mūzikaKo mēs no šī faktu uzskaitījuma vēl secinām? Tikai to, ka Dailes teātris tradicionāli jau bijis orientēts uz muzikālām izrādēm, bet savu īpašo žanra vietu tās ieņēma XX gadsimta septiņdesmito gadu vidū, kad par DT vadītāju kļuva Arnolds Liniņš - starp citu, tieši Liniņa vadībā Dailes teātrī par muzikālās daļas vadītāju strādāja apķērīgais komponists Juris Karlsons (idejas par mūzikliem Dailē ir viņa), par spēcīgu profesionāli un caurcaurēm teātra cilvēku izauga jaunais skaņradis Arturs Maskats, kurš vēlāk «savu vietu» mantojumā atstāja ne mazāk talantīgajam Jurim Vaivadam. Dailes teātris un mūzika, Dailes teātris un laba muzikālā gaume līdz šim ir bijušas tradicionālas vērtības. Cerams, par tādu kļūs arī atjaunotais Džons Neilands.Izrāde, kurā citstarp vērts atcerēties vēl divu Dailes mākslinieku - leģendu - ieguldījumu - humorīgākās latviešu kostīmu mākslinieces Baibas Puzinas un septiņdesmito gadu visā sociālisma valstu blokā nograndušā «Latvijas scenogrāfijas buma» dalībnieka - gleznotāja un scenogrāfa Jura Dimitera postmoderno ironesku skatuves ietērpā. Jo galu galā Džons Neilands ir ne tikai Raimonda Paula jautra dziesmu spēle tautiskā garā, tās ir arī ironisks kniebiens kārkluvācietībai (kārkluanglietībai), uz ko tik naski joprojām ir latvieši - Džons Neilands tak mūsu pašu Jaunzemju Janka vien ir. Nu - kā visas tās Lily, Anmary, Džeji Stīveri un citi mīļi latvju bāleliņi un zeltenes...P.S. Baibas Puzinas kostīmu skices un Jura Dimitera scenogrāfiskajam devumam Džona Neilanda tapšanā pat veltīta aizraujoša dokumentācija - izstāde Džons Neilands un biedri restorānā Kitchen, kas tapusi sadarbībā ar laikmetīgās mākslas vietni kim?.Izrāde. 10. jūnijā plkst. 19 Dailes teātrī. Džons Neilands. Pirmizrāde.Izstāde. Jura Dimitera darbs Džons Neilands un biedri kim? 1. stāva esošajā restorānā Kitchen. Maskavas ielā 12 k-1. Līdz 8. jūlijam.