Pirmo aplausu pirmizrāde notika 13. februārī Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē.Ceļš līdz viduslaikiem
Livonijas Indriķa hronikā teikts, ka 1205. gada ziemā "Rīgas vidū notika brīnumjauka izrāde par praviešiem, lai pagāni no redzētā mācītos kristīgās ticības sākumus. Izrādes saturu klātesošajiem – kā jaunkristītajiem, tā pagāniem – ļoti rūpīgi izklāstīja tulks (...)". Gatis Šmits stāsta, ka rakstiskas liecības par agrīnajām teātra izrādēm pasaulē ir liels retums, tādēļ vēl jo īpašākas šķiet šīs dažas rindiņas Livonijas Indriķa hronikā. Turklāt par šo rindkopu akadēmiskajās aprindās Anglijā ir tapis pētījums.
Zinātkāres vadīta, izrādes radošā komanda tikās ar dažādiem speciālistiem – arheologiem, vēsturniekiem, valodniekiem, etnogrāfiem, mūzikas vēsturniekiem, teologiem –, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk par šo notikumu un vēsturisko laiku kopumā.
"Jāteic – zinātne nevar atbildēt uz tiem jautājumiem, kas mūs tiešām interesē," skaidro režisors. "Tā palīdzēja saprast kopsakarības, taču vienā brīdī izpēte ar faktu un teoriju gūzmu sāka kaut nost spēju iztēloties. Mēs to pārtraucām un sākām veidot savu stāstu par pārmaiņām, rašanos, kopā sakušanu un pretrunām."
Bezatbildīgā versija
Pirmie aplausi ir fantāzija par to, no kurienes mēs nākam. Zinātniski pierādāmu liecību par šo laiku ir maz, taču teātra māksla ļauj bezatbildīgāk un rotaļīgāk palūkoties uz vēsturi. "Teātris ir laba lieta, lai tiktu klāt noskaņai: kāds viduslaikos bija domāšanas, runāšanas ātrums, ko nozīmē patiešām ticēt tam, ka tu augšāmcelsies. Protams, kostīmos (māksliniece Keita – L. K.) ir jūtams XIII gadsimts – esam runājuši ar speciālistiem par piegrieztnēm, materiāliem un krāsām. Izrādē runā svešvalodās – viduslejas vācu valodā, lībiski. Tās bija viegli uztaisīt – grūtāk ir ar mūsu seno baltu valodu. Mēs vēsturi adresējam tādā bezatbildīgā veidā – neņemamies pateikt, kā tur īsti bija," teic režisors.
Cik zināms, senās izrādes aktieri bijuši kristīgie rīdzinieki. Uzvedums rādīts laikā, kad Livonijas ordenis vēl nebija tik stiprs un te nebija tik daudz iebraucēju. "Ir strīdi par to, cik cilvēku tolaik bija Rīgā, taču pilnīgi noteikti – tie bija dažādu tautību: krievi, leti, lībieši, ieceļotāji no Eiropas," stāsta režisors.
Mīti par ozolu birzīm
Pirmo aplausu veidotāji apzināti izvairījušies kultivēt vēsturiskos mītus par labajiem mums un sliktajiem iekarotājiem. G. Šmits uzskata, ka pēdējā laikā gan vēsturnieki sāk vienoties, ka "viss nav tik viennozīmīgi – nav tā, ka mēs dzīvojām skaistās ozolu birzīs, līdz atnāca ļaunie cilvēki un mūs iznīcināja".
"Latviešu valoda "sakusa" kopā, kad šajā teritorijā jau bija iebraucēji no Eiropas. Vismaz valodas ziņā viņi lielā mērā ir mūsu senči. Jā, bija ļoti asiņaini notikumi kristianizācijas sakarā, taču plēšanās savā starpā notika arī iepriekš. Kādreiz mīti ir ļoti nepieciešami, piemēram, atmodas laikā, taču, manuprāt, mēs esam izauguši no laika, kad mums ir vajadzīgi mīti par mazajiem nabadziņiem un sliktajiem, kas mūs piekāvuši," tā G. Šmits.
Režisors slavē JRT aktierus, kuri, gatavojoties izrādei, patstāvīgi rakstījuši konspektus, daudz lasījuši, strādājuši ar vārdnīcām, būvējot izrādes tekstus. G. Šmits stāsta, ka viņa kā režisora loma bija palīdzēt to visu novietot uz skatuves, sakārtot, lai skatītājs var saprast. Viņš atzīst: "Man nevajadzēja nodarboties ar motivēšanu vai ideju mētāšanu. Ir ļoti veselīgi pavadīt laiku ar šiem cilvēkiem, kuri var izdarīt jebko." Izrādes scenogrāfiju veidojis Rudolfs Bekičs.
Pirmie aplausi
Jaunais Rīgas teātris
16.II plkst. 19
Biļetes Ls 5–10
www.jrt.lv