Nu iet kā Piektā gadā! — tā manā pamatskolas laikā, tātad pagājušā gadsimta 60.gadu beigās, reizēm mēdzām izsaukties, lai raksturotu kādu īpaši lielu klasē vai skolā saceltu jezgu. Droši vien šis teiciens bija nācis no kāda skolotāja, un mums tas kopā ar vēstures stundās mācītu padomju ideoloģijas noteikto pirmās Krievijas revolūcijas traktējumu radīja priekšstatu, ka Piektais gads ir bijis viens jautrs un romantisks pasākums.
Turklāt taisnīgs no jautrības cēlāju — revolucionāru puses, jo galu galā novedis pie otrās un trešās revolūcijas, kas vienā sestajā daļā pasaules atsvabinājusi darbaļaudis no kapitālisma. Vēlāk, lasot ko vairāk par 1905.gadu, viens no paradoksālākajiem secinājumiem ir tāds, ka arī daudzi Piektā gada kaujinieki savus izgājienus veikuši no brīva prāta un romantiskā pacēlumā, kā tagad šķiet, daudz nebēdājot par iespēju tikt spīdzinātiem, aizsūtītiem katorgā vai nogalinātiem. Turklāt, atšķirībā no mūsdienu islāma teroristiem, viņiem taču neviens nesolīja meitenes paradīzē.
Acīmredzot 110 gadi, kas mūs šķir no 1905.gada revolūcijas, ir vai nu būtiski mainījuši latviešus pašus, vai arī dzīve cara impērijā tiešām ir bijusi tik nepanesama, ka ziedošanās tolaik modē nākušā marksisma sludinātās sociālās vienlīdzības ideju iedzīvināšanai tika vērtēta augstāk par dzīvību. Katrā ziņā uz tā terora fona, kāds līdz tam samērā klusajā Krievijas impērijas nomalē Latvijā plosījās 1905.–1906.gadā, pašreizējie notikumi Eiropā šķiet bērnu spēle.
Kas attiecas uz citiem secinājumiem — vai latvieši 1905.gada revolūcijā vairāk ieguva vai zaudēja — vienas nepārprotamas atbildes nav. Un, lai gan par Piekto gadu ir sarakstīts milzums literatūras, uzņemtas daudzas filmas un arī vēsturnieku pētījumu netrūkst, šīs revolūcijas simtgadei veltītu rakstu 2005.gada 8.janvāra Dienā literāts Jānis Krēsliņš sāka ar secinājumu, ka viens no svarīgākajiem notikumiem Latvijas vēsturē vēl aizvien nav līdz galam izpētīts un izprasts.
Šodien, tātad desmit gadus vēlāk, 1905.gada pētniece, vēsturniece Līga Lapa apstiprina to pašu: Piektais gads tiek pētīts ļoti maz, jo finansējums vēstures zinātnei Latvijā ir tik niecīgs, ka faktiski vēsturnieks šādus pētījumus var veikt gandrīz vai tikai savā brīvajā laikā. "Patiesībā gandrīz par visām ar 1905.gadu saistītajām tēmām varētu teikt, ka pētniekiem tur vēl ir daudz ko darīt." Ļoti bēdīgi, jo Piektā gada labāka izpratne ļautu mums skaidrāk saredzēt daudzu mūsdienu problēmu cēloņus.
Viens no 1905.gada revolūcijas kritiķiem bija tautsaimnieks, latviešu strēlnieku virsnieks Pēteris Dardzāns (1889–1985). Rakstā Cik sarkani bija latviešu strēlnieki? viņš par 1905.gada revolūciju saka: Latviešu tauta šo revolūciju ir lielā mērā pārpratusi. Ir aprindas, kas cenšas iegalvot, ka 1905.g. revolūcija ir jau gandrīz brīvās Latvijas iezvanījums un ka bez 1905.gada revolūcijas nebūtu nākusi pati brīvā Latvija 1918.gadā. Tuvāk visus apstākļus un revolūcijas sekas apskatot un izvērtējot, tomēr nākas atzīt, ka šī revolūcija nemaz tik rožaina nav bijusi, bet vairāk izskatās pēc liktenīgas nomaldīšanās, kas latviešu tautai uz ilgiem gadiem ir atnesusi daudz ļauna un ciešanu. Lai lieki nekavētu lasītāju, jau tūdaļ pateikšu, ka 1905.gada revolūcija uzrāda kaut kādu nelabojamu un neattaisnojamu latviešu tautas stājas trūkumu, ko mēs pēc tam novērojām arī brīvās Latvijas laikā, baigajā gadā, Hitlera dienās un arī trimdas laikā. Kaut kāda neizprotama un mums piemītoša kompleksa dēļ mēs, latvieši, atkal un atkal ļaujam bez pretestības sevi piesaistīt svešu un mums naidīgu tautu interesēm, vēlmēm un likteņiem. Tā 1905.g. revolūcijas laikā, akluma sisti un paši to neapjēgdami, — daļa mūsu revolucionāru latviešus pakļāva krievu biedru iespaidam un vadībai, pie tam pavisam nevajadzīgi un tikai tamdēļ, ka šie latviešu biedri pārtika un dzīvoja no krievu lielinieku vadoņa Ļeņina labprāt izsniegtiem pabalstiem. Latviešus šīs naudas saņemšana apkauno vēl jo vairāk tamdēļ, ka Ļeņins to ieguva ar visiem iespējamiem līdzekļiem: laupīšanām, slepkavībām, nodevībām.
(..) Toreiz latviešu pilsonības doma dalījās divos virzienos. Andrievs Niedra domāja, ka mums jāturas vairāk kopā ar vāciešiem un pret krieviem. Advokāts Veinbergs turpretim aizstāvēja ieskatu, ka mums jāiet kopā ar krieviem un pret vācu baroniem. Abi viņi izpelnījās vislielāko sociāldemokrātu, it sevišķi kreiso ļeņinisko iespaidu un apkarošanu. Abiem viņiem — kā Niedram, tā Veinbergam — bija sava daļa taisnības, un latviešiem vajadzēja izvēlēties tikai vienu no šiem virzieniem: vai nu apkarot krievus kopā ar vāciešiem, vai apkarot vāciešus kopā ar krieviem. Pat stulbākajam vientiesītim bija jāsaprot, ka uzsākt karošanu vienlaicīgi ar abiem šiem latviešu tautas ienaidniekiem bija acīm redzams neceļš un lielākā vientiesība un muļķība.
Sakarā ar visu aprādīto 1905.gada revolūcijas sekas priekš latviešu tautas bija drausmīgas. Vispirms, radās citkārt naidīgo krievu un vācu starpā gaužām tuva un draudzīga apvienība, — latviešu tautas vitālo interešu apkarošanai. Kā uz burvja mājienu un jūsmīgās krievu valdības piekrišanas pavadīta, sākās vācu muižnieku zemju kolonizēšana ar Pievolgas vāciešiem. Kādus 2000 vientiesīgos latviešu revolucionārus pakāra vai nošāva. Simtiem zemnieku mājas patvarīgas vācu vadītas soda ekspedīcijas nodedzināja. Kādi 12 000 latviešu aizbēga uz ārzemēm vai uz Sibīriju. Īsi izsakoties, 1905.gada revolūcija priekš latviešu tautas ir jāuzskata kā grandiozs fiasko. Tas nav arī pēdējais. Arī desmit tādas revolūcijas nekad nebūtu atnesušas nomaļvalstīm un Latvijai sencerēto patstāvību un brīvību. Tikai 1914.gada karā un sekojošā revolūcijā, cara impērijai un vācu karaļvalstij sabrūkot, radās necerēti laimīga iespēja latviešiem un citām tautām atdalīties no Krievijas.
Visu rakstu par 1905.gada revolūciju lasiet žurnāla Sestdiena 16.janvāra numurā!