Pēdējos astoņus gadus, atrodoties pie Latvijas Universitātes (LU) vadības stūres, fizikas profesors Mārcis Auziņš rektora kabinetā katru dienu ierodas jau septiņos no rīta. Augustā līdz ar viņa pilnvaru beigām šī rutīna beigsies. Savukārt Auziņa pēcteča vārds kļūs zināms jau 4.jūnijā, kad gaidāmas LU rektora vēlēšanās. Par rektora amatu tajās cīnīsies datorzinātņu profesors Juris Borzovs un bioloģijas profesors Indriķis Muižnieks.
"Nekādu revolūciju pēdējās dienās es neplānoju," par turpmāko divu mēnešu plāniem saka aizejošais rektors. Augsto amata viņš pametīšot ar zināmu atvieglojumu un ilgāk tajā atrasties nevēloties. Arī par tālākas nākotnes plāniem galvu Auziņš nelauza, jo «dzimtajā» Fizikas un matemātikas fakultātē viņam joprojām ir saglabāts savs kabinets. Vienlaikus fiziķis, kura vārds ir neoficiāli izskanējis iespējamo Valsts prezidenta amata kandidātu vidū, neizslēdz arī pārcelšanos uz Rīgas pili. Auziņa vīzija par Latviju ietver iekšējās tolerances veicināšanu un valsts vīzijas definēšanu.
Ko plānojat darīt tālāk pēc aiziešanas no LU rektora amata?
Tas ir labs un sarežģīts jautājums. Viena no iespējām ir atgriezties fakultātē, kurā jūtos ļoti labi. Es varētu aktīvāk atgriezties pētniecībā un vairāk laika veltīt tam, lai mani lekciju kursi būtu adekvātāki. Dzīvē ir tādas nelielas replikas, kas man ļoti paliek prātā. Viena no tādām, kas man šķita ļoti glaimojoša un pozitīva, bija pirms pāris nedēļām fizmatu fakultātes personību vakarā. Viens no fizmatu studentiem uz ļoti pozitīvas nots teica: «Klausieties, rektor! Runā, ka jūs varētu kļūt par prezidentu. Bet tad jūs taču varēsiet turpināt lasīt lekcijas?» Tā saruna radīja ļoti lielu siltumu.
Kļūšana par prezidentu arī ir viena no iespējām?
Situācija kļūst arvien komplicētāka. Domāju, ka sabiedrībā ir maz cilvēku, kuriem ir sajūta, ka tagad viss jau ir skaidrs. Es joprojām esmu pozīcijā — ja piedāvājumi ir nopietni, tad esmu gatavs šo izaicinājumu apsvērt. Lai pieņemtu lēmumu, pirms tam ir jāapsver vesela rinda papildu faktoru. Publiski daudzkārt ir izskanējis, ka vairākas iepriekšējās valdības mani ir aktīvi mēģinājušas pierunāt kļūst par izglītības un zinātnes ministru. Kā tas mēdz būt Latvijas politikā, tas notika tā — man piezvana vakarā un saka: līdz deviņiem izlem, vai tu būsi ministrs vai ne. Uz jautājumiem, kāds man būs politiskais atbalsts, cik lielā mērā varēšu ministrijā nomainīt komandu, atbild: tad jau mēs runāsim. Lai, nonākot kādā amata, varētu kaut ko izdarīt, ir jābūt nosacījumiem, ar kādiem tu esi gatavs strādāt. Es neesmu gatavs strādāt, ja nezinu, vai man būs atbalsts. Vienmēr esmu bijis gana pārliecināts par sevi, ja tā drīkst teikt. Brīžiem tas varbūt ir bijis ar zināmu tiešumu manos izteicienos, kas ne vienmēr ir radījis sajūsmu dažādās aprindās, tostarp arī akadēmiskajā vidē. Godīgi sakot, neesmu baidījies kādās situācijās palikt mazākumā, pat nospiedošā mazākumā.
Kas jūs pašu interesē prezidenta amatā? Diez vai jums iznāks paralēli nodarboties ar zinātni, kaut vai trešdienās.
Mana aktīvā darbība zinātnē šādā situācijā beigtos. Kas attiecas uz valsts iekšējām lietām, man būtiska šķiet iekšējās tolerances vairošana un vīzijas definēšana. Es domāju, ka Latvijā mums pietrūkst kopīga redzējuma.
Kāda būtu jūsu Latvijas vīzija?
Mums beidzot vajadzētu sajusties kā lepnai un patstāvīgai valstij. Ir jābeidz teikt: redz, igauņi un lietuvieši atkal ir mums priekšā. Mēs jau sākam sevi zombēt šāda veidā. Ir ļoti nopietns pamats būt lepnai valstij ne tikai tāpēc, ka mums ir sava folklora un valoda. Taču mēs kā nācija Eiropā neparādāmies ar vēlmi virzīties priekšā citiem. Valsts iekšienē radām sajūtu, ka valsts galvenais mērķis ir visu laiku mūs ierobežot. Bet pamatnostādījumam vajadzētu būt, ka mēs gribam, lai sabiedrība attīstītās, jo mums ir iniciatīvas ekonomikā un godīgi cilvēki. Mūsu galvenajai vēlmei jābūt — meklēt iespēju darboties un sadarboties, sākot ar savu pagastu un pilsētu. Taču šobrīd mums ir ļoti zems tolerances līmenis.
Visu sarunu ar Mārci Auziņu lasiet žurnāla Sestdiena 29. maija numurā!