Rudenī te uzrunā sīpoli. Var aizrunāt ausis un piepildīt gan mašīnas salonu, gan bagāžas nodalījumu – vismaz tā mums sanāca kovidlaika ierobežojumu starpā, kad izšmaucām vismaz uz kaimiņzemi. Pirms diviem gadiem tas bija dzīvinošs izrāviens uz ezera–jūras piekrasti, "kur viss notiek". Ceļojumu saplānoja draudzene, punktuāli savirknējot katrā ciematā notiekošās sīpolu lustes.
Kad atbraucām uz Kallasti, lielais tirgus jau bija noplacis un centrālā laukuma sīpoli izpirkti, tāpēc ķērām, kas nu palicis. Katrai prāva virtene glīti sapītu zeltaino galvu teju metra garumā, katrai azarts par savu guvumu – it kā ziema bez tāda gara ķekara nebūtu pārdzīvojama. Un tad, ceļu turpinot, nāca atklāsme, ka dažādu krāsu, izmēru, šķirņu un noformējuma virtenes ceļa malā un katrā ciematā atgādina pašadīto vilnas zeķu vai cimdu būšanu – it kā princips tas pats, funkcija viena, bet katrai saimniecei savs ornaments un tirgotājam savs knifs. Viens sīpoliem pa vidu iepin sausās puķes, lai smukāk, citam pīšanas ritms īpašs, vēl kāds uzpērk pats ar savu klātbūtni un pīšanas prasmju demonstrēšanu. Secinām, ka vienādi nav ne sīpoli, ne to virtenes, vajag tādu, šādu un vēl to pa virsu – sev, ģimenei, dāvināšanai. Garšu pārbaudīt nevaram, bet smuki ir ļoti, un gan jau vecticībnieki nepievils.
Jā, tieši viņiem, savrupajiem spītniekiem, kas gadsimtiem turējušies pie savām reliģiskajām tradīcijām un noslēgtā dzīvesveida, tiek mana uzticības kvota, nevis dāsni sadrukātajiem tūrisma bukletiem un interneta vietnēm. Ir labi, ka sīpolu tirgošanu papildina lustēšanās ar
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6. - 12. oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!