Inga Kalna: Krīze bija pamatīga un dziļa!

Viņa piekritusi šoruden skolot arī Operas starptautiskās akadēmijas ENOA dalībniekus.Fragments no intervijas:**Kā nosvinēsi savu divdesmito sezonu?Man būs solokoncerts šeit, Operā, 2014.gada maijā ar belcanto programmu, un vēl viens jūnijā Hendeļa festivālā Hallē, agrīnā Hendeļa repertuārā. Paredzēta arī loma Artura Maskata jaunajā operā Valentīna.Šī sezona vispār būs ļoti saspringta, jo jau tās pirmajā pusē ieplānotas divas debijas. (..)Tev labāk patīk atveidot kaislīgas, pretrunīgas opervarones vai maigās mīlētājas?Mani parasti ņem uz tādām lomām, kurām ir "gaļa". Uz sniega karalienēm mani neņem. Tieši tāpēc pagājušajā sezonā bija tik interesanti pieķerties Marfai. Šis tēls Nikolaja Rimska-Korsakova operā Cara līgava ir kā ikona. Marfas loma nav kustībā, tā ir kā fotogrāfiju virkne: bilde, kas nemainās. Tu vari to tikai novērot, vienalga, cik ilgi. Bet Maskavā man jautāja: kāpēc jūs dziedat Marfu? Jūs taču tik lieliski atveidojat visādas stervas! Tā ir. Tēlot maitas, izvirtības un perversijas vienmēr ir ļoti viegli. Visgrūtāk ir atveidot mīlestību, jo tas ir globāls visas būtības stāvoklis.Kur paliek tava meita Lidija, kad dodies ilgajos darba braucienos ārzemēs?Darbdienās pie mana vīra vecākiem, bet nedēļu nogalēs mājās pie vīra. Lidija iet jau trešajā klasē, un vīrs (advokāts Vero Kosans) arī strādā un braukā apkārt, kopā tas ir diezgan sarežģīti. Tāpēc es arī mazāk strādāju un esmu ierobežojusi savus maršrutus. Esmu izvēlējusies punktus uz kartes tepat Eiropā, kur labprāt dziedu, tad atgriežos mājās. Dzīve liek cilvēkam revidēt visu, kas mūžā notiek, vienkārši nospraust mērķus un apzināties, kas ir prioritāte. Vienā brīdī sāku saprast: lūk, es dauzos riņķī apkārt, dzīvoju pa svešiem stūriem, īrēju dzīvokļus, pusgadu manis mājās nav. Dziedu tur, dziedu šur, ar šo diriģentu un to diriģentu, par mani rakstīja to un šito. Bet kur ir mana dzīve? Tā aiziet gar degunu! Tā īstā dzīve, kas nosaka mani nevis kā mākslinieci, bet kā personību. Varbūt tas ir naivi, bet pēdējos gados cenšos savu dzīvi sadalīt divās pusēs: Ingas Kalnas mākslinieces dzīve un frau Kosanes dzīve - namamāte, ģimenes daiļā puse. Mākslinieciskās ambīcijas ir ļoti labi, bet man kā personībai ir vajadzīgs līdzsvars starp  privāto un māksliniecisko.Meita ar dziedāšanu neaizraujas?Viņa tagad dzied bērnu korī. Tas ir Alsterspatzen (Alstera zvirbuļi), lielākais bērnu koris Ziemeļvācijā. Viņi ir saistīti ar Hamburgas operu un piedalās pat oratorijās. Viņa ir sagatavošanas - "B" korī, vēl mācās. Bērni dzied skaisti, tīri un ritmiski, ar viņiem strādā pamatīgi. Noteikti aiziešu uz meitas pirmo koncertu 13.decembrī Hamburgas Pēterbaznīcā. Meitu interesē un viņai patīk viss. Skolā viņa mācās cirku: braukt uz vienriteņa un žonglēt. Vācija ir cita valsts. Tur cilvēki nav orientēti uz rezultātu kā mēs, bet uz procesu. Tajā svarīga ir tikai patika! Tieši šīs atšķirības dēļ man bija drausmīga krīze. Meita sāka iet skolā, un es caur to iepazinu sabiedrību no citas puses. Līdz šim man bija kontakts tikai ar māksliniekiem, teātra un mūziķu vidē, bet, tiekoties ar citu bērnu vecākiem parastajā skolā, ieraudzīju, kā dzīvo un domā t.s. normālie cilvēki. Sapratu, ka esmu dzīvojusi ar diezgan iluzoriem priekšstatiem. Tagad tos esmu revidējusi, zināmā mērā pārskatījusi dzīves principus, un man atkal viss ir kārtībā. Bet krīze bija pamatīga un dziļa!Nolēmi pielāgoties?Nē. Man vienkārši bija ļoti grūti saprast, ka tā tas ir. Kas tieši?Tas, ka cilvēki ir neizglītoti, aprobežoti un garlaicīgi. Ko es ar to domāju? Tā ir sociālā atšķirība. Mēs, šīs zemes produkti, esam orientēti uz rezultātu. Mums vajag, lai mums ir, lai mēs esam pirmie un lai es to daru vislabāk. Vismaz tā es tiku audzināta.Vai tad Rietumu konkurences pasaulē tā nav?Nē. Pavisam savādāk. Kritērijs ir: vai man tas sagādā prieku? Es iešu mācīties klavieres nevis tāpēc, ka man tas sanāk, bet tāpēc, ka man ir prieks. Un štrunts par to, ka neviens negrib klausīties, taču man pašam no tā prieks! Manuprāt, tā ir aprobežotība. Kā tad tā? Tu spēlē klavieres, ja nemāki? Ej prom! Dari kaut ko labi vai nedari vispār! Zini, ko profesors, slavenais diriģents Leonīds Vīgners dažam klavieru klases studentam, kas konkursos nemākulīgi spēlēja solo ar orķestri, teica? Nedod dievs, ja viņam kaut kas nebija pa prātam. Viņš teica: nečurā uz klavierēm!Atceros, viņš orķestrī bundziniekam nikni uzbļāvis: tu tak nezini, pa kuru vietu ir jāsit!Un man arī gribējās kliegt: nečurā uz klavierēm! Tas vienkārši ir piemērs. Cilvēks, piemēram, iet kursos, lai mācītos zīmēt. Viņš zīmē ar pasteli, taču tā, ka šie darbi būtu jāsadedzina. Jo tiem nav nekādas vērtības — ne estētiskas, ne vēsturiskas. Bet cilvēks zīmē un par to priecājas, pat lepojas. Es domāju, ka tā ir liela aprobežotība un neizglītotība. Ja nespēj būt pirmais vai vismaz otrais, maksimums - trešais, ej prom!Bail iedomāties, ka pat slavenā Rietumeiropas mājas muzicēšanas gadsimtu tradīcija varbūt ir tikai mitoloģizēta slikta kvalitāte?Tāpēc jau saku, ka man bija liela personīgā krīze un nācās pārskatīt savus uzskatus.Un kādi bija secinājumi?Ka var arī tā! Nav obligāti jābūt labākajam, pirmajam. Bet es esmu audzināta tā: vai nu esi labākā, vai tavai dzīvei nav nekādas vērtības! Mācoties Dārziņskolā, bija visu laiku jājūt, ka tev pakausī elpo citi bērni un gaida uz tavu vietu, ja atkritīsi, nevarēdams sasniegt zināmu līmeni.Visu interviju ar operdziedātāju Ingu Kalnu lasiet žurnāla Sestdiena 6.septembra numurā!**