Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Ik rudeni no baltas lapas

Šogad, svinot sava festivāla Positivus desmitgadi, Ģirts Majors atskatās uz paveikto, priecājas par gūto pieredzi un atzīst, ka tagad nav vieglāk kā pašā sākumā, bet jebkuras grūtības ir ļoti laba skola.

Birojā valda rosība, bet atmosfēra nav saspringta. Positivus rīkošanā iesaistītie cilvēki nav pārspīlēti lietišķi, kas liktu ciemiņam justies mazliet neērti. Bosa Ģirta Majora mazajā kabinetā, ko no pārējām telpām atdala vien caurspīdīgas sienas, izrunājamies par nesen gūtajiem muzikālajiem iespaidiem. Par vinila plašu klausīšanos uz labas aparatūras, kas dod iespēju izbaudīt gandrīz pirms piecdesmit gadiem ierakstītu Džimija Hendriksa ģitāru, maksimāli tuvu redzot tā laika bildi. Runājam par P. Dž. Hārvijas koncertu, ko abi esam nesen vērojuši divās dažādās vietās. Par to, ka Ģirts nelasa interneta komentārus par Positivus, jo tos pārsvarā rakstot cilvēki, kuri nekad nav bijuši festivālā. Vēl nepatīkamāk viņam esot skatīties intervijas ar sevi televīzijā vai klausīties radio.

"Nevaru izturēt to savu seju un balsi – tā ir dabiska antipātija, kas nav pārgājusi," atzīst Baltijas lielākā mūzikas festivāla galvenais rīkotājs, kurš lietas labā gatavs uz visādām publiskām aktivitātēm, lai nebūtu jāizdomā kāds mākslīgs publiskais tēls, bet kaifu no tā neķerot nemaz.

Fragments no intervijas:

Nu jau Positivus izaudzis, bet atceros, kā pirmajā gadā, kad vēl nebija tik daudz cilvēku, beigās pēc James neaizmirstamā koncerta jūs ar Lindu (Ģirta dzīvesbiedre un kolēģe Linda Andersone) teicāt, ka noteikti būs arī nākamais festivāls.

Mēs no paša sākuma zinājām, ka tas nebūs tikai viens gads. Varbūt nebijām gatavi tam, cik pirmie gadi būs grūti, bet nevienu dienu šajos desmit gados neesam pieļāvuši domu neturpināt. Nu jau vairs nevaram pateikt, kad bija grūtāk – tad vai tagad, kad grūtības ir citas – uztaisīt festivālu ir daudz, daudz dārgāk nekā pirms tiem desmit gadiem – budžets izaudzis desmit reižu. Cilvēkiem varbūt liekas, ka, ja festivāls ir zināms vārds, cilvēku interese jau ir garantēta, bet patiesībā mums katru rudeni viss ir jāsāk no baltas lapas, lai dabūtu visas tās grupas, un biļetes ir jāpārdod, bet pie mums daudzi pērk tieši pēdējā nedēļā. Uztraukums par to, kā būs šogad, ar katru gadu kļūst tikai lielāks, jo, palielinoties budžetam, riska pakāpe pieaug. Lielie festivāli mums bieži vien sit uz pleca un saka: jūs esat laimīgi, ka neesat atkarīgi no tiem miljonu māksliniekiem, jo tad ir vēl grūtāk. Mums jākonkurē visu Eiropas festivālu starpā, lai dabūtu grupas, un arī vietējais tirdziņš paliek arvien mazāks, bet tā nav gaušanās – paši mēs šādu ceļu esam izvēlējušies.

Kad intervēju tevi pirms vairākiem gadiem, teici, ka nevari koncertu un festivālu biznesā vadīties tikai pēc savas gaumes. Vai tagad izdevies pietuvināties tam, ko gribētos pašam?

Festivālā ir vieglāk – tur vienmēr varam paņemt vienu vai dažus pasaules kontekstā nozīmīgus māksliniekus, kurus gribam paši redzēt, par ko maksājam neadekvāti lielu naudu, bet tas ir reputācijas un pašu prieka vārdā.

Vari nosaukt kādus konkrētus vārdus?

Tās pašas meitenes – Graimsa un St. Vincent. Naudu par viņām maksā tādu pašu kā par tiem, kuriem šogad ir pat veselas divas dziesmas radio un kuru dēļ cilvēku masas pērk biļetes, – Years and Years, Džonu Ņūmenu, nemaz jau nerunājot par Eliju Goldingu, kura gan veselības problēmu dēļ bija spiesta atcelt vairākus koncertus, arī mūsu festivālā.

Par pēdējo pieminēto dzirdēts daudz pārmetumu, ka viņa nedara godu festivāla desmit gadu jubilejai.

Skaidrs, ka Latvijā šādā izmērā, kāds ir Positivus, bez šiem māksliniekiem neko vairs nevar izdarīt. Tu nevari no indie māksliniekiem uztaisīt tik lielu festivālu, kāds tas ir tagad. To mēs esam sapratuši apmēram pirms trim četriem gadiem, un arī tā tendence mainās. Viena lieta ir popmākslinieki, kas spēj pievilināt tādu cilvēku daudzumu, ar kādu mēs šobrīd darbojamies. Otra lieta – pēdējos gados tu vari paņemt lielos vārdus – Muse, Florenci, Kasabian –, kas maksā tik, cik mums viss mākslinieku budžets, bet viņiem neviena dziesma neskan rādžiņā. Jebkurā publiskajā telpā – kafejnīcā, benzīntankā vai veikalā – radio skan fonā, un tam joprojām ir liela loma masu ieinteresēšanā. Mūsu gadījumā es to masu neuzskatu par kaut kādu nekvalitatīvu publiku – mēs atvedam uz festivālu jauno paaudzi un ievedam viņus dzīvās mūzikas kultūrā caur Eliju Goldingu un Years and Years, kas, manuprāt, ir daudz labāk, nekā braukt uz festivālu klausīties tos EBM dīdžejus. Es neizjūtu sirdsapziņas pārmetumus, ka mēs ejam šādu ceļu. Ģitārmūzikai nav viegli laiki – to es saku jau divus trīs gadus –, paskaties, cik daudz rokbendu ir lielo festivālu hedlaineri? Viņu nav daudz. Lielās valstīs var taisīt festivālus, kur katram ir sava niša, bet mēs to nevaram atļauties. Es nekautrējos no tiem popsas māksliniekiem, un man liekas, ka Elija Goldinga nav tā sliktākā dāma – viņa vismaz pati raksta sev dziesmas. Nesākšu fanot, bet atradīšu lietas, kāpēc Goldinga nemaz nav tik peļama vai zemē metama, daudz labāka par EBM un vēl krietni banālāku mūziku, kas skaitās mūsdienu kultūras sastāvdaļa. Turklāt, ja Elija Goldinga pārdod biļetes, ir vieglāk atvest arī Graimsu.

Vai ir kāds mākslinieks, par kura koncerta rīkošanu tev pašam vislielākais lepnums?

Katru gadu es uz šo jautājumu atbildētu kaut ko citu. Šogad tas ir Igijs Pops, nepārprotami. Kad pirms vairākiem gadiem taisījām koncertu Rīgā, pazaudējām ļoti daudz naudas, toties viņš mūs ieaicināja vakariņās, un kopā pavadījām kādas četras stundas, viņš visu laiku uzturēja sarunu un bija tik zinātkārs – tas tik ļoti kontrastēja ar to viņa panka tēlu, ko parasti redzam uz skatuves. Tagad tik daudzi rokmūzikas klasiķi aiziet, un Igijs palicis viens no pēdējiem. Noteikti taču šajā visā ir arī kādas tumšās puses. Protams, bet jebkuras grūtības vai problēmas ir mācība, un ir no tām jāizrāpjas. Man jebkuras grūtības ir skolas sastāvdaļa, un es nekad neesmu uz tām skatījies kā uz bezcerīgām. Kad to gadās vairāk, tā ir laba universitāte koncentrētā formā. Man arī CV nav, jo darbu jau ilgus gadus neesmu meklējis.

Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata