Māksla ir ļoti primitīvs process

stāva izstāžu zālē būs skatāma līdz 20. novembrim.Fragments no intervijas: Jūs esat savā ziņā neparasts, jo, būdams gleznotājs, esat arī rakstnieks. Pats atzīstat, ka par gleznu neko tā īsti uzrakstīt nevar. Tā tas ir, par gleznu, par glezniecību uzrakstīt kaut ko ir ļoti grūti. Par mākslu vispār. Es tādā sakarā vienmēr domāju par savu māti. Viņa pati nedzejoja, bet apcerēja dzejas. Viņa teica, ka mēs ejam tikai apkārt, apkārt un apkārt. Mums ir metodes, mums ir veidi, kā to darīt, bet, lai cik arī nenopūlētos, pie centra mēs nekad netiekam. Centrs – tas ir pats pārdzīvojums, un tas nav aprakstāms. Tomēr mākslu kritika pastāv. Jā, un es tiem cilvēkiem esmu pateicīgs. Jo es zinu, cik šausmīgi grūts darbs tas ir: rakstīt par kaut ko tādu, kam tu pie centra netiec, ko tu nevari aptvert. Tu raksti riņķī apkārt un ceri, ka lasītājs lasot meklēs centru, mēģinās to atrast varbūt. Bet to taču nevar ar vārdiem izteikt. Cilvēki iet uz muzejiem, uz izstādēm. Ko viņi tur meklē? To – vārdos neizsakāmo – centru? Tas, protams, ir atkarīgs no personas. Lielākā daļa jau iet tikai tāpēc, ka grib būt inteliģenti, izglītoti cilvēki. Iet arī mākslinieki, bet tas jau ir mazākums. Vairākums iet, kā nesen lasīju, pie katra darba pakavējoties septiņas līdz desmit sekunžu. Citādi nemaz nevar. Ja ir izstādīti, teiksim, simt darbu, tu jau tos tik un tā nevari uztvert, tas nav iespējams. Tu vari tikai iet garām tai "ainavai", un bilde slīd garām kā filma. Tu iznāc ārā un jau esi noguris. Tas ir ļoti neveselīgi – paspert dažus soļus un apstāties, paspert dažus soļus un apstāties. Fiziski grūti. Kad es iznāku no lielas izstādes, esmu pārguris un nosvīdis. Cik jums ir darbu šajā izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā? Pieci. Piecreiz septiņas sekundes – sanāk trīsdesmit piecas sekundes, tāda apskate. Nu, pie atklāšanas droši vien tā arī skatīsies, jo atklāšana galu galā ir arī sabiedrisks notikums, tad jau nemaz neiet skatīties. Tie, kas gribēs gleznas apskatīt, nāks tad, kad muzejs būs tukšs. Kā jums šķiet, vai būs daudz to, kas gribēs jūsu darbus apskatīt pēc būtības, meklēt centru, par kuru runājām? Kas to lai zina. Tur vajadzīgs laiks, jāskatās atkal un atkal. Gleznai jau ir sava valoda. Tā uz tevi runā. Bet ir jāieklausās. Un neko nevar darīt, ja dažu viens glezniecības veids uzrunā sadzirdami, cits – itin nemaz. Tāpēc es, piemēram, izvairos teikt, ka tas ir šausmīgi slikts gleznotājs, bet tas – labs. Es labāk saku: "Šī glezna uz mani, šķiet, drusku runā, bet šī pašlaik nerunā." Ir svarīgi, ka uz tevi runā. Kad tu aizej uz izstādi vai kaut vai uzšķir mākslas grāmatu. Kad es vakarā nevaru aizmigt, es aizeju uz dzīvojamo istabu un uzšķiru – reprodukcijas tagad ir ļoti labas –, un skatos gleznā. Un nākamajā vakarā varbūt atkal. Tā pamazām iepazīstos ar to gleznu, atrodu lietas, ko agrāk nebiju pamanījis, un ar laiku tā, var gadīties, sāk uz mani runāt. Vai tā notiek arī ar jūsu paša gleznām? Vai ieraugāt tajās ko jaunu? Glezna nekad nav pabeigta. Es uzgleznoju, pielieku pie sienas un skatos. Parasti ir tā, ka labākās idejas nāk prātā tad, kad darbs jau šķietami pabeigts. Tā nu es pielieku pie sienas, paiet dažas dienas, un uzgleznotais sāk braukt uz nerviem. Ņemu no sienas nost, nesu uz studiju un sāku uzlabot, pārgleznot.Varbūt, kad uznāk dusmas, var gleznu vienkārši aizbāzt aiz skapja? Nē, es parasti pārgleznoju. Tiesa, samērā nesen es apmēram četrdesmit agrāk gleznotu darbu vienkārši sagriezu. Ir tādi senāki darbi, kurus tu skaties un redzi, ka var kaut ko darīt, bet ir arī tādi, kuros, skaidri redzams, neko uzlabot nevar, jo sākuma koncepts ir bijis slikts. Tā tas ir arī rakstot – ja sākotnējā ideja vai iecere ir slikta, nekas neiznāks. Bet, ja ideja bijusi laba, gleznu var pārgleznot, uzlabot pat pēc desmit un piecpadsmit gadiem. Vai tagad Rīgas izstādē skatāmie darbi arī ir tapuši ilgākā laika posmā? Jā, katram no tiem apakšā ir vairākas citas gleznas. Daudzi iet uz izstādēm, lai, kā pašiem šķiet, sajustu to enerģētisko lādiņu, ko darbā ielicis mākslinieks. Taču, ja darbs vairākkārt, daudzkārt pārgleznots un uzlabots, vai tur nesanāk tāds kā enerģētiskais haoss? Glezniecība nav rakstniecība. Rakstniekam ļoti svarīgi ir intelektuāli līdzdomāt, sakārtot sakāmo ar aprēķinu, ka tur kaut ko varēs saprast. Gleznotājs strādā kaut kā, teiksim, primitīvi – ar smadzeņu pakaļējo daļu –, rakstniekam tomēr ir vajadzīgs intelekts. Rakstīt sakarīgi, izteikt savu domu tā, lai otrs varētu to saprast, ir šausmīgi grūti. Sanāk, ka gleznotājs ir primitīvāks? Ļoti primitīvs. Prāts, ko mēs lietojam parastajā dzīvē, gleznojot nav vajadzīgs. Ko dara bērns? Viņš iesāk ar zīmēšanu, rakstīšana nāk krietni pēc tam. Jā, māksla ir ļoti primitīvs process, un es ceru, ka tāds tas arī paliks.Visu sarunu ar mākslinieku Raimondu Staprānu lasiet žurnāla SestDiena 16.-22.septembra numurā!