Ar jauno zinātnieci Andu Hūnu (28) tiekamies piektdienas pēcpusdienā kādā Āgenskalna kafejnīcā ar mežģīņu galdautiem un cakainiem lina aizkariņiem. Kad vēža pētniece dejojošā solī parādās durvīs, rodas iespaids, ka gaisīgā kafejnīcas vide viņai piestāv daudz labāk par baltu uzsvārci un aukstām laboratorijas flīzēm. Zinātniece ir uzvilkusi plandošas bikses un matus saņēmusi copē, no kuras spraucas ārā nepaklausīgas cirtu atsperes. Anda ir pirmais cilvēks, ko Rīgas ielās šopavasar sastopu sandalēs ieautām kailām pēdām. Viņa ir pierādījums pašas teiktajam, ka zinātnē bez radošuma nevar virzīties uz priekšu.
Intervijas laikā jaunā doktorante uz pāris stundām izrāvusies no promocijas darba rakstīšanas. Viņa pēta vēža šūnu bioloģiju, mēģinot atrast veidus, kā pretvēža terapiju padarīt efektīvāku. Iespējams, Andas pētījums varētu palīdzēt atgūt veselību un pat saglabāt dzīvību tūkstošiem cilvēku, kas sirgst ar vēzi. Nupat jaunā zinātniece ir saņēmusi būtisku apliecinājumu sava darba nozīmībai — viens pētījuma posms tiks finansēts ar L’Oreal Latvijas stipendiju Sievietēm zinātnē, ko atbalsta UNESCO Latvijas Nacionālā komisija un Latvijas Zinātņu akadēmija.
Anda ikdienā ir sastopama Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Vēža šūnu bioloģijas laboratorijā, kur viņa strādā par zinātnisko asistenti. Taču ar promocijas darba rakstīšanu zinātniecei vislabāk veicas mājās, kur ir klusums un mazāk vilinājumu. "Ļoti labi apzinos, ka laboratorijā nevarētu īsti parakstīt, jo kāds kolēģis noteikti sāks stāstīt, ka ieraudzījis mikroskopā kaut ko smuku, es uzreiz skriešu skatīties un tad vēl sākšu jautāt, vai gadījumā nevajag kaut ko palīdzēt eksperimentā," viņa pašironiski saka.
Pirmo reizi Vēža šūnu bioloģijas laboratorijā Anda nonāca pirms deviņiem gadiem. Būdama pirmā kursa studente ar zaļi krāsotu zēngalviņu, viņa aizgāja līdzi draudzenei uz šūnu bioloģijas semināru, ko vadīja zinātnieces tagadējā priekšniece — laboratorijas vadītāja Jekaterina Ērenpreisa. "Tas, ko Katrīna stāstīja, man toreiz likās teju vai zinātniskā fantastika. Tas izskatījās ļoti grūti, un gribēju to saprast. Es tur sēdēju un domāju: vāu, cik tas ir interesanti!" Vai bija sajūta, ka šūnu bioloģija norauj jumtu? "Pilnīgi!"
Neilgi pēc liktenīgā semināra Anda sāka stažēties laboratorijā kā praktikante. "Sākumā vairums studentu tikai plēš traukus, tērē reaģentus un uzdod muļķīgus jautājumus. Ar retiem izņēmumiem, no viņiem ir maza jēga," Anda saka, ka arī pati nebija nekāds izņēmums, un no viņas jēga parādījusies aptuveni pēc diviem laboratorijā pavadītiem gadiem. "Bet vadītāja visu piecieta. Laikam tāpēc, ka es uzdevu muļķīgus jautājumus, un viņa redzēja, ka mani tas viss interesē," spriež jaunā zinātniece.
Kamēr daudzi Andas vienaudži joprojām atrodas īstā aicinājuma meklējumos, viņa jau vidusskolas laikā bija pārliecināta, ka savu dzīvi vēlas saistīt ar zinātni. "Protams, ir iespējams, ka mūža laikā es mainu tēmu un pārslēdzos no vēža šūnām, piemēram, uz cilmes šūnām, bet tā noteikti paliks šūnu bioloģija," domā pētniece.
Šūnu bioloģija bija tēma, ko Anda vislabāk pārzināja jau vidusskolas laikā, mācoties Liepājas valsts 1.ģimnāzijā. "Gatavojoties olimpiādēm un konkursiem, es vienmēr grāmatu sāku lasīt no sākuma. Un skolas bioloģijas grāmatas, protams, sākās ar šūnu bioloģiju. Parasti, kad nonācu līdz pārējam, man bija jādara kaut kas cits vai arī vienkārši biju nogurusi, tāpēc pārtraucu lasīt. Kad pēc kāda laika atsāku lasīt, iepriekš lasīto jau biju aizmirsusi un sāku no sākuma. Un kas ir sākumā? Šūnu bioloģija! Tā nekur tālāk arī netiku," smejas Anda.
Visu rakstu par jauno zinātnieci Andu Hūnu lasiet žurnāla Sestdiena 15. – 21. maija numurā!