Cik smags ir darbs XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku mākslinieciskās padomes vadītāja amatā, Māris nekomentē. Lieks patoss viņam netīk. Sirmais ar sava kora nosaukumu Kamēr..., ko vadīja divdesmit divus gadus, it kā lika gaidīt. Ko? Pārsteiguma nebūs. Diriģents Imants Kokars mīlēja latviešu kora dziesmu un pacēla to profesionālisma visaugstākajā līmenī. Māris dara to pašu, un, ja vien Imants būtu dzīvs, viņš nebūtu greizsirdīgs.
Vai ir zināma līdzība starp Jāņiem un Dziesmu svētkiem?
Zināma līdzība ir, jo Dziesmu svētki parasti notikuši ļoti tuvu Jāņiem un tajos nozīmīgu vietu ieņēmušas dziesmas ar līgotnes tematiku, piemēram, slavenais Melngaiļa Jāņu vakars. Saistību ar Jāņiem uzsver jāņuzāles gājienā, puķu un ozolu vainagi dalībnieku galvās. Bet agrāk tādas kopīgas līgošanas nebija izteiktas, tā ieviesusies tikai mūsdienās. Agrāk latvieši līgoja radu un draugu pulkā savās lauku mājās. Tagad Jāņi pārvērtušies par zaļumballi, bet tas varbūt šo tradīciju pasargājis no vēl lielākas degradācijas, kad vispār nekas nenotiktu. Man pašam visskaistākie Jāņi bijuši kopā ar kori Kamēr..., kad visa tā līgotāju sabiedrība ir tieši dziedātāji. Protams, tad tur notiek brīnišķīga sadziedāšanās, valda līgo gaisotne un milzīga vēlēšanās dziedāt. Tas nav salīdzināms ar ikdienišķām sajūtām.
Imants Kokars kādreiz teica, ka latviešus izglābs kora dziesma. Vai tu arī tā domā?
Nedomāju, ka latviešus var izglābt tikai kora dziesma, bet kultūra vispār. Latviešu kora māksla vienkārši ir īpašāka, pasaules mērogā apbrīnojamāka, es te domāju Dziesmu svētkus. Bet šie svētki vairāk ir vajadzīgi pašiem latviešiem, nevis lai izrādītos pasaulei, cik mēs esam vareni un lieli. Mums pašiem tā ir iespēja vismaz vienreiz piecos gados apjaust savu kopības sajūtu. Ir jau interesanti ieraudzīt savu tautu Dziesmu svētku vēstures griezumā, jo tie atspoguļo gan mūsu nācijas un valsts veidošanos, gan patriotisko uzrāvienu padomju gados, kas nodrošināja ļoti kvalitatīvu pašdarbības procesu. Padomju Savienībā mūsu Dziesmu svētki bija vienīgā iespēja publiski dziedāt latviešu tautasdziesmas, kurām blakus tika atskaņotas arī tādi darbi kā Deņ pobedi. Tad kā vulkāna izvirdums nāca 1990.gada Dziesmu svētki, kad kopā sabrauca latviešu kolektīvi no visas pasaules un skanēja trīs kormūzikas koncerti ar atšķirīgām programmām. Ārprāts, kāds apjoms! Tagad kaut ko tamlīdzīgu mēs nevaram pat iedomāties. Pēc tam, nākamajos svētkos, sekoja zināmi atplūdi.
Pēdējos Dziesmu svētkos daudzi koristi sūdzējās, ka repertuārs ir pārāk sarežģīts. Vai šoreiz ir tāpat?
To nevaru šoreiz komentēt, man pašam nav jādiriģē neviena grūta dziesma. Lielākā problēma ir tā, ka savulaik visu mēģināja pielīdzināt «zemākajam galam», bet jāsaprot, ka tas līmenis veidojies objektīvu apstākļu dēļ. Mazākajos lauku miestiņos iedzīvotāju skaits sarūk un koristu kļūst arvien mazāk, pie tam milzīgais latviešu emigrācijas vilnis šo problēmu vēl vairāk saasinājis. Tas jau nav nekāds jaunums. Mūsu diriģenti spiesti strādāt ļoti ierobežotos apstākļos, un viņi ir priecīgi, ka vispār kaut kas notiek. Tajā pašā laikā, manuprāt, ir ļoti svarīgi saglabāt Dziesmu svētku attīstības sajūtu. Latvijā joprojām ir ļoti varoši kori un diriģenti. Ja mēs sāksim visu pielīdzināt zemākajam līmenim, tiks nonivelētas agrāk uzstādītā kvalitāte. Protams, te man var pārmest — nu tad izrādieties, taisiet savus koncertus un festivālus! Bet Dziesmu svētki tomēr ir piecu gadu attīstības, sasniegumu parāde, kas atspoguļo mūsu tautas kultūras līmeni. Nevajag kautrēties no tā, ka ikviens dara pēc savas varēšanas, neviens kolektīvs nav jāpazemo. Nevar taču vienam senioru korim likt izdarīt to pašu, ko spēj jauniešu koris! Tas nav vajadzīgs! Nekad jau nebūs tā, ka visiem patiks visas dziesmas, bet svarīgi ir nedzīvot tikai pagātnē un dziedāt pašu primitīvāko. Vismaz spējīgākai koristu daļai ir jāiet uz priekšu.
Kā tu raksturotu XXI gadsimta kultūras cilvēku, kāds viņš ir?
Mēģinot izteikt savas godīgās sajūtas, prātā nāk cilvēks, kurš nesamierinās ar virspusību un seklumu, bet meklē saturisku dziļumu. Šī gadsimta tendences ir kā lēts, viegls un ātrs biznesa plāns. Arī masu kultūra, kas pelna milzīgo naudu, kļuvusi par izklaidi un banālai atpūtai noderīgu lietu.
Ja tagad kristu zvaigzne, ko tu vēlētos?
Nekritīs! Nu labi, es vēlētos, lai Rīgā uzbūvētu koncertzāli.
Tev patīk Anda Sīļa projektētie kubiņi uz Daugavas dambja?
Ir lietas, par kurām nav jāvāvuļo. Tāpēc ir cilvēki, kuri šīs lietas pārzina profesionāli. Ne velti Sīļa projekts arhitektu aprindās tiek uzskatīts par labāko, tas ir pasaules līmenis! Mēs varam tikai izteikt savas emocijas. Sidnejas operas arhitekts savu dzīvi pabeidza trakomājā, jo Austrālijas sabiedrība viņu noveda līdz garīgam sabrukumam, bet šodien viņa radītā lotosa arhitektūra kļuvusi par šīs valsts simbolu. Kad uzcēla Vīnes operu, ķeizars demonstratīvi karietē pabrauca tai garām, novēršot skatienu, bet arhitekts pakāries...