Fragments no intervijas:
Intervijās jums bieži vaicā par dzīvi Francijā. Notikumi pasaulē gandrīz katru dienu liek izdarīt būtiskus secinājumus. Vai jums ir mainījušās domās par sabiedrību, kurā dzīvojat?
Ar katru dienu pierodu pie tās arvien vairāk un vairāk. Viss kļūst tik dabisks kā elpošana. Tas, kas mani šokēja sākumā, šodien vairs nešokē. Eiropas sabiedrība tik ļoti atšķiras no mūsējās. Tā piedzīvojusi tik daudzus procesus, kas mums vēl priekšā. Tikai tagad sākam pierast pie komforta, ka veikalos viss ir, iespējams paņemt kredītu, nopirkt māju, auto. Lietas, par kurām tur cilvēki vairs nesaspringst, bet kas mums vēl pārdzīvojamas. Protams, Francija ir bagāta valsts, viņi vienmēr bijuši brīvi, tāpēc arī viņu filozofija, mentalitāte ir ļoti atšķirīga. Viņi nejūtas tādi uzvarētāji kā angļi, bet dzīvo savu dzīvi, neskatoties uz citiem. Tajā pašā laikā Francijā ir ļoti konservatīva un bagāta sabiedrība. Daudzi dzīvo no tā, ko nopelnījuši viņu vecāki. Pie mums vēl ikviens vēlas jaunu auto, jaunas mēbeles, jaunu māju, bet viņi uz to skatās savādāk. Viņiem galvenais, lai varētu labi paēst, iedzert vīnu, mierīgi dzīvot neiespringstot. Vēl būtu labi, ja nevajadzētu strādāt vai pēc iespējas mazāk strādāt. Pie mums vēl ir saglabājusies attieksme pret darbu.
Bieži braucat uz Latviju?
Vasarā, Ziemassvētkos dzīvojos pa Latviju. Reizi mēnesī noteikti atbraucu, dažreiz trīs reizes mēnesī.
Ilgas pēc dzimtenes?
Varbūt tā bija sākumā. Tagad jau pierasts. Šodien arī komunikācija ir tādā līmenī, ka man nav sajūtas, ka dzīvoju ārpus Latvijas. Dzīvoju mājās, un līdz darbam tagad jābrauc mazliet tālāk (smejas).
Kā jūs sevi raksturotu — kādā dzīves posmā esat? Sapņi piepildīti?
Ir ļoti interesants posms, kad daudz kas mainās galvā. Dzīves uzskati mainās, daži varbūt saka, ka ir cilvēki, no kuriem šķiries, jo notiek lielas pārmaiņas domāšanā, sāc saprast savas prioritātes. Tā kā man ir mazs bērns, mainījusies saprašana par to, ko es gribu un kas ir svarīgi. Agrāk tas bija darbs, tagad tā ir ģimene. Nekādā gadījumā nevēlos karjeras dēļ upurēt ģimeni. Ģimene — tas ir vissvarīgākais darbs. Es baudu šo laiku, skatoties, kā aug bērns. No viņa var tik daudz mācīties, saprast, un daudz kas saliekas pa plauktiņiem. Paldies Dievam, man ir tāda iespēja, ka varu baudīt dzīvi, jo ne visiem tā ir. Man ir paveicies.
Vēl jau arī saka, ka sieviete zaudē sevi, visu atdodot bērniem, un, kad tie pieaug, viņa paliek ar tādu kā tukšumu.
Par to es pastāstīšu, kad pienāks šāds laiks. Paralēli jau notiek pašattīstība. Tāpēc ļoti ceru, ka atradīsies kas cits, lai piepildītu tukšumu. Bērns ir svarīgs, bet nepieciešams attīstīt arī sevi.
Katrai pilsētai ir sava smarža, pēc kā smaržo Parīze?
Pēc romantikas un brīvības. Un kruasāniem. Tas gan ir mīts, ka franči katru rītu ēd kruasānus, jo tas ir samērā dārgs prieks. Bet brīvdienās ļoti daudz. 99,9 procenti franču dzer kafiju ar tostermaizi vai bulciņu ar ievārījumu. Mani draugi nesen teica, ka no kruasāniem var ātri izveidoties atkarība. Bet jāzina, kur tos pirkt.
Un kāda ir franču attieksme pret sievietēm?
Manā skatījumā sešdesmitajos gados aizsāktā feminisma kustība iznīcinājusi sievieti. Es runāju par masām. Man nepatīk, ka sievietes vēlas būt kā vīrieši, līdzināties viņiem, līdz ar to zūd arī vīrieši, jo sievietes neatstāj viņiem iespēju izpausties kā vīriešiem. Attieksme pret sievietēm ir brīvāka, bet tas, ka sieviete ielej vīnu no pudeles sev un vīriešiem, man nepatīk. Vai arī sieviete iet pa ielu, nes iepirkumu maisiņus, bet blakus iet vīrietis. Manā skatījumā tas nav normāli. Bet tā ir globalizācija, un tā notiek visur. Sieviete nenēsā svārkus, tikai bikses. Ja to dara visu laiku, viņai zūd sievišķīgā enerģija. Tā pasaule mainās.
Visu interviju ar dziedātāju Mariju Naumovu lasiet žurnāla Sestdiena 10.aprīļa numurā!
no interneta