Lai arī par Sīrijas gandrīz desmitgadi ilgušā pilsoņkara uzvarētājiem ir kļuvuši Krievijas un Irānas atbalstītie Sīrijas valdības bruņotie spēki, kā arī kurdu formējumi, konflikta beigas joprojām nav redzamas, par to uzskatāmi liecina arī nesenie notikumi Sīrijas Idlibas provincē. Tur vairāk nekā nedēļu notika gandrīz atklāta karadarbība starp Sīrijas un Turcijas bruņotajiem spēkiem, pastāvot ticamai iespējai, ka sadursmēs Sīrijas armijas pusē var iesaistīties arī Krievijas karavīri.
Konfliktu šoreiz gan izdevās apturēt, Krievijas un Turcijas prezidentiem 5. martā tiekoties Maskavā un aizvadot sešas stundas ilgas sarunas. Tomēr Tuvo Austrumu pārzinātāji uz panākto vienošanos raugās ar skepsi un atzīst, ka sadursmes Idlibā, visticamāk, atjaunosies jau pārskatāmā nākotnē. Viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc pastāv jaunu sadursmju draudi, ir Turcijas vēsturiskās pretenzijas uz vairākām teritorijām Sīrijas ziemeļos, kas balstītas tā dēvētajā Nacionālajā paktā jeb Nacionālajā zvērestā.
Pirms simt gadiem
Turcijas pretenzijas uz virkni teritoriju kaimiņvalstīs ir balstītas Osmaņu impērijas vēsturē un noformulētas Nacionālajā paktā jeb Nacionālajā zvērestā (Misak-i Milli). No sešiem punktiem sastāvošo Nacionālo paktu 1920. gada 28. janvārī pieņēma Osmaņu parlaments, savukārt publiskots dokuments tika tā paša gada 12. februārī. Nacionālais pakts arī bija faktiski pēdējais nozīmīgais šī parlamenta apstiprinātais dokuments. Jau 1920. gada martā Osmaņu parlaments oficiāli beidza pastāvēt, un tā vietā Ankarā tika izveidota Lielā nacionālā asambleja, kuru kontrolēja nacionālisti.
Jāatgādina, ka Osmaņu impērija kļuva par vienu no galvenajām zaudētājām Pirmajā pasaules karā un atbilstoši 1918. gada 30. oktobrī noslēgtajam Mudras pamieram zaudēja kontroli pār iespaidīgām teritorijām, kuras savā starpā sadalīja sabiedrotie (galvenokārt Lielbritānija un Francija, piedaloties arī ASV). Kā kļuva zināms vēlāk, par Osmaņu impērijas sadalīšanu sabiedrotie bija vienojušies jau labu laiku pirms Pirmā pasaules kara beigām. Osmaņu impērijas zemju dalīšanā sākotnēji piedalījās arī cariskā Krievija, tomēr valsti piemeklējušo revolūciju un pilsoņkara dēļ tā savas pretenzijas nespēja īstenot. (Šis fakts ievērojami sekmēja Gazi Mustafas Kemala Pašā, vēlākā Ataturka, ieceru panākumus.)
Taču galīga vienošanās par Turcijas tālāko nākotni vēl nebija noslēgta, pilnvērtīgas miera sarunas vēl bija tikai gaidāmas, un uz šāda fona tad arī tika pieņemts Misak-i Milli, kas pēc būtības bija instrukcija gaidāmo sarunu vadītājiem no Osmaņu impērijas puses. Dokumentā tika definētas tās teritorijas, kuras turki uzskatīja par neatņemamu savas valsts sastāvdaļu, kā arī uzsvērti vēl vairāki citi turkiem svarīgi punkti. Piemēram, turku valsts attieksme pret cittautiešiem vai citticībniekiem būs atkarīga no to mītnes zemes attieksmes pret musulmaņu vai turku minoritātēm.
Kā teritorijas, kuras uzskatāmas par turku valsts sastāvdaļu, tobrīd tika saprastas Rietumu Trāķija un Dodekanesa (salu grupa, no kurām galvenā ir Rodas sala) mūsdienu Grieķijā, Kipra (kas mūsdienās sadalīta grieķu un starptautiski neatzītajā turku daļā), Batumi jeb Adžārija mūsdienu Gruzijā, Mosulas vilajets (administratīvā vienība Osmaņu impērijā) mūsdienu Irākā, kā arī Alepo vai, ja pavisam precīzi, Halepas, impērijas otras nozīmīgākās pilsētas vilajets un Zoras sandžaks (administratīvā vienība ar centru Deir ez Zoras pilsētā) mūsdienu Sīrijā jeb faktiski – plašas teritorijas Irākas un Sīrijas ziemeļos. Tā kā dokumentā pamatā nav uzskaitītas konkrētas teritorijas, bet figurē tādi jēdzieni kā "vēsturiskās zemes", "zemes, kurās vairākums ir musulmaņi (turki)" utt., šis saraksts nereti tiek papildināts ar vēl vairākām citām nelielām teritorijām, bet dažos gadījumos arī ar Ziemeļtrāķiju (aptuveni trešdaļu mūsdienu Bulgārijas).
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 13.-19. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!