Kauja par Eiropas krēsliem

Jūlija sākumā darbu sācis jaunais Eiropas Parlamenta (EP) sasaukums, kas nozīmē, ka mainīties vajadzēja arī Eiropas Komisijai (EK). Tādēļ uzmanība saistībā ar Eiropas lietām šonedēļ tika vērsta Briseles virzienā, kur nedēļas pirmajā pusē notika Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vadītāju un ES visaugstāko vadītāju jeb Eiropadomes samits. Tajā tika mēģināts vienoties par apvienotās Eiropas vadītāju amatu sadali. 

Vairākums un mazākums 

Oficiāli dalīti tika četri visaugstākie apvienotās Eiropas amati: EK priekšsēdētāja, augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (jeb ES ārlietu ministra), Eiropadomes priekšsēdētāja (neoficiāli dēvēta par ES prezidentu) un Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja postenis. Neoficiāli dalāmo amatu un atbildības sfēru loks, protams, ir ievērojami plašāks (šobrīd arī saistīts ar lēmumu par nākamo Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāju), turklāt šāda veida amatu dalīšanā regulāri figurē arī dažādi materiāli un finansiāli labumi, kas tiek solīti dalībvalstīm apmaiņā pret atbalstu tam vai citam kandidātam. Plašāka publika par pārliecinošu vairākumu šo darījumu, jāpiebilst, bieži paliek neziņā. 

Visnozīmīgākais no dalāmajiem amatiem, protams, ir nākamā EK priekšsēdētāja jeb apvienotās Eiropas faktiskā premjerministra postenis. Tieši par šo amatu notiek arī galvenās cīņas, un šim amatam tiek pakārtotas visas pārējās vienošanās. Atbilstīgi ES tiesību normām EK priekšsēdētāja amata kandidātu nominē Eiropadome, "ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus". Izvirzīšanai ir nepieciešams tā dēvētais pastiprinātais kvalificētais vairākums – lai kandidātu atbalstītu vismaz 72% ES dalībvalstu (šajā gadījumā 21 valsts), kurās mīt vismaz 65% iedzīvotāju. Vēl ir arī tā dēvētais bloķējošais mazākums – kad lēmumu nav iespējams pieņemt, jo pret balso vismaz četras valstis kopumā vismaz ar 35% ES iedzīvotāju. 

Pēc tam Eiropadomes nominēto kandidātu ar vienkāršu balsu vairākumu apstiprina EP. Ja neapstiprina, Eiropadomei ir mēnesis laika, lai piedāvātu nākamo pretendentu. Pēc līdzīga principa tiek apstiprināts arī ES augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos un viss pārējais EK sastāvs. Savukārt Eiropadomes priekšsēdētāja ievēlēšana jau ir tikai pašas padomes (atkal izmantojot pastiprināta kvalificētā vairākuma un bloķējošā mazākuma principus), bet Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja ievēlēšana – paša parlamenta ziņā. Kas attiecas uz pēdējo minēto amatu, šeit dalībvalstīm it kā vispār nebūtu nekādas daļas, taču realitātē amatu sadale notiek tā, ka arī par to, kas vadīs parlamentu, de facto lemj valstu vadītāji. 

Jāpiebilst, arī iepriekš pēc šīs kārtības stāšanās spēkā ES vadošo amatpersonu izraudzīšana nav noritējusi pārāk raiti. Piemēram, pirms pieciem gadiem EK priekšsēdētāja izraudzīšanai bija nepieciešami pat trīs dalībvalstu vadītāju samiti. Arī šoreiz sanākšana ne tikai nesākās paredzētajā laikā, bet jau pirmajā sarunu dienā ES valstu līderi aizvadīja pēdējos 15 gados visilgāko apspriedi – pavadīja sēžu zālē 20 stundu un beigu beigās tā arī nespēja ne par ko vienoties. Daudzkārt arī sanāksmes turpināšana tika atlikta uz nākamo dienu. Paralēli gan notika konsultācijas, un tikai šie centieni beidzot vainagojās ar panākumiem. 

Tagad par galvenajiem kandidātiem būs jālemj jaunievēlētajam EP sastāvam, kas arī var izrādīties ne tas vieglākais process, jo ne tikai parlamenta sastāvs, bet arī deputātu motivācija šoreiz ir tāda, ka nav izslēgta iespēja – parlamentārieši var noraidīt Eiropadomes atrastos kompromisus un aizsūtīt premjerus atpakaļ uz apspriežu zāli. 

Pretrunīgas intereses 

Šoreiz Eiropas Parlamenta deputātiem iemeslu apvainoties un ieriebt konkrētiem kandidātiem tiešām netrūkst, jo maija beigās notikušās vēlēšanas bija pirmās šīs institūcijas vēsturē, pirms kurām visas visnozīmīgākās ES līmeņa partiju apvienības izvirzīja katra savu kandidātu EK priekšsēdētāja postenim. Turklāt visai pārliecinoši solot, ka tieši kāds no šiem ļaudīm arī ieņems minēto amatu. Eiropas Tautas partija (faktiski – kristīgie demokrāti) jeb labējie centristi izvirzīja grupas frakcijas priekšsēdētāju Eiroparlamentā vācieti Manfrēdu Vēberu, sociālisti jeb kreisie centristi – pašreizējo EK viceprezidentu nīderlandieti Fransu Timermansu, bet trešā nozīmīgākā Viseiropas partiju grupa – Eiropas Liberāļu un demokrātu alianse – EK konkurences komisāri dānieti Margrēti Vestageri. Savus kandidātus, protams, nosauca arī citas politiskās grupas, tomēr necik nopietni uz EK priekšsēdētāja amatu neviens no viņiem nekonkurēja. 

Par galvenajiem pretendentiem pašsaprotami tika uzskatīti Vēbers un Timermanss, jo vēsturiski Tautas partiju grupa un sociālisti vienmēr ir dominējuši Eiropas Parlamentā, nepieciešamības gadījumā divatā spējot nodrošināt parlamentāro vairākumu. Pamatā valdīja viedoklis, ka, neraugoties uz liberāļu, jo īpaši dažādas raudzes ES tālākas integrācijas pretinieku un arī atklātu eiroskeptiķu, popularitātes pieaugumu, abas partiju apvienības šādu vairākumu spēs saglabāt arī pēc šīm vēlēšanām. Un, pat ja nespēs, neko būtisku šis fakts nemainīs, jo parlamentāro vairākumu būs iespējams nodrošināt ar trešā sistēmiskā spēka, proti, liberāļu, palīdzību.   

Tieši šāda situācija arī iestājusies šobrīd. Vairākumam Eiropas Parlamentā ir nepieciešamas 376 balsis, bet Tautas partiju grupai (182) un sociālistiem (154) pa abiem ir tikai 336 vietas. Līdz ar to nepieciešams arī liberāļu (108) atbalsts. Teorētiski atbalstu var nodrošināt arī visas citas kopumā no šobrīd septiņām politisko partiju grupām EP, tostarp Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa (74), tomēr galvenokārt idejisku iemeslu dēļ labāku kandidātu par liberāļiem nav, kaut gan arī zaļie turpat blakus vien ir.

Īsāk sakot: ja lemšana par EK priekšsēdētāju un arī citām visnozīmīgākajām amatpersonām atrastos tikai EP ziņā, var īpaši nešaubīties, ka šis jautājums tiktu atrisināts bez pārmērīgas skandalēšanas, un ievēlot kādu no iepriekš pieteiktajiem kandidātiem. Taču ES ir nevis kāda supervalsts, bet gan valstu savienība, un tās likumdošana neparedz iespējas parlamentam pat nominēt kandidātus – tos var izvirzīt tikai valstu vadītāju sanāksme jeb Eiropadome. Turklāt spēles noteikumi ir tādi, ka, ja pret konkrēto kandidatūru iebilst viena no ES lielvalstīm, kurām nekad nav grūti atrast vēl trīs sabiedrotos, ar to pietiek, lai kandidāts netiktu nominēts. Savukārt ES iekšienē šobrīd ir sašķelta pa tik daudzām līnijām, ka kāda visiem pieņemama kandidāta atrašana, pie viena sadalot arī visus pārējos vadošos amatus, izrādījusies tuvu neiespējamajai misijai.