"Parādiet, kurš no jums būs jaunais dārznieks?" uzsaucu, kad visa Reinbergu ģimenīte — tētis, mamma un trīs puikas — nozūd miskantēs (tās ir graudzāles, kas sniedzas pāri galvai). Un uzreiz visiem smaids līdz ausīm, un visi norāda uz desmitgadīgo Kārli.
"Otrs dvīņu puika mums ir labs mākslinieks — Mārtiņš. Un vecākais, Gatis, mums ir masieris, viņam ir tik spēcīgas rokas," mamma Sanita saka, un viņas acis tādas priecīgas, priecīgas.
"Vai zobārsts nebūs neviens?" prasu, jo iepriekš runājām par to, ka bērniem jāļauj izvēlēties arods pašiem, nevis vecākiem jāuzstiepj, piemēram, savs bizness, un tad arī tika minēts zobārsts kā iespējamā sapņu profesija.
"Diez vai. Kā tu, Kārli, teici?..." tētis Raivis mēģina atcerēties. "Viņš vienu brīdi bija arī mūsu ģimenes galvenais brālis. Plāksterus uz pušumiem lipināja. Sanita teica: nu tad tev būs jākļūst par dakteri. "Nē, par dakteri nedrīkst. Dakteri daudz strādā un neredz savus bērnus." Seši gadi Kārlītim tad bija."
Kamēr ģimenīte ālējas miskantēs – graudzālēs, kas teju pārsniedz viņu auguma garumu, vēl uzzinu, ka puikām ir sastādīts grafiks, kurš kurā sestdienā brauks vecākiem līdzi uz stādu tirgu. Kas viņiem no tā? Gatis kā vecākais no brāļiem atbild: nauda. Bet ne jau tik, cik ietirgo! Nē, tad jau mēs būtu bagāti, Gatis komentē un atklāj darījuma aprises: "Piemēram, nopelni simtu, bet dabū tikai divpadsmit. Tas vienkārši nav godīgi." Un visi Reinbergi atkal smejas, līdz vienojas kopējā dziesmā, ka pieaugušo pasaule vispār nav godīga: tik daudz strādā un gala rezultātā nekā nav!
Par to strādāšanu es varētu piekrist, bet tam, ka nekā nav, — diezin vai. Stādaudzētava Puķu lauki, kur tagad viesojos, ir viens no spēcīgākajiem spēlētājiem šajā nozarē. Uzņēmumu pirms deviņiem gadiem izveidoja divi jauni cilvēki — Sanita un Raivis. Viņi apgādā stādu tirdzniecības vietas dažādās Latvijas malās ar ziemcietēm. Šo to pa tiešo nopērk arī apzaļumotāji un, protams, dārzu mīļotāji individuāli, kad viņi atbrauc aplūkot stādaudzētavu tepat uz vietas Laidzē, netālu no Talsiem, vai arī stādaudzētāju pasākumos — populārajās Stādu parādēs un Salaspilī Nacionālā botāniskā dārza gadatirgos.
"Bet viegli jau nav. Zināt, cik reižu mēs esam domājuši tam visam mest mieru?" Sanita jautā.
Nezinu, protams. Tikai skatos, ar kādu vieglumu viņa uzklāj zilu lina galdautu uz saimes dēļu galda, kas ienests plašajā siltumnīcā un, pirms krūzītēs ar sarkanām magonēm tiek ielieta karsta dažādu mētru tēja, no molīniju vārpām, čīkstenēm un monardām paspēj žigli uztapināt pušķi vāzei. Tiešām — minūte, un gatavs, un ir skaisti. Siltumnīcas plēves otrā pusē gaudo rudenīgais vējš, bet te, iekšā, smaržo pēc pavasara. Tomēr tas ir romantisks priekšstats par stādaudzētavas darbu. Patiesībā laika periods no rudens līdz pavasarim Raivim un Sanitai ir arī pārdomu laiks. Un, jā, ir bijuši gadi, kad liekas: nu, priekš kam?! Kad redz to, ko tu ieguldi un kas no tā darba nāk atpakaļ. Vienu pavasari esot bijis tā, ka septiņdesmit procenti augu podiņos pēc ziemas gājuši bojā. "Tad gan man likās, ka es to vairs negribēšu darīt," atceras Sanita. "Metīsim plinti krūmos. Nosalušos augus krauj komposta kaudzē, un nekā vairs nav. Bet nākamā gadā visas ziemcietes, kuras izaudzējām no jauna, atkal pārziemoja. Kaut kādā veidā Visumam par to skaistumu, ko baudu, jāsamaksā — vai nosals, vai būs jāizrok, vai nolauzīs un apēdīs stirniņas."
Visu rakstu par uzņēmīgajiem jauniešiem lasiet žurnāla Sestdiena 3. – 9. oktobra numurā!