Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Eklons sabrukušā veikala Maxima glābšanas darbos iesaistījās otrās dienas vakarā, jo steidzami tika atsaukts no komandējuma ārzemēs. Kamēr viņa vadībā notika pēdējo zem nogruvuma aprakto cilvēku meklēšana, piecu metru attālumā jumts iebruka trešo reizi. Eklons ir viens no ES kursos un mācībās sagatavotiem speciālistiem, kuru novērtē arī Eiropā, piemēram, nākamnedēļ viņš dosies uz Itāliju, lai kā eksperts piedalītos vietējo ugunsdzēsības un glābšanas dienestu mācību vērtēšanā. Katru vakaru blakus spilvenam viņš novieto mobilo telefonu un rāciju, bet tik un tā reizēm nav sazvanāms. Iegādāties otro dienesta telefonu nav pierunājams, tad jau privātās dzīves pavisam nebūšot, viņš nosaka un pretēji daudziem sava ranga virsniekiem intervijas laikā neiekārtojas aiz sava rakstāmgalda kā cietoksnī, bet, gluži pretēji, apsēžas mums blakus.
"Šajā dienestā realitāte ir tāda, ka lielākā daļa virsnieku izbrauc uz lielu notikumu vietām un glābj cilvēkus kopā ar pārējiem vīriem. Tas neļauj lidināties pa mākoņiem un zaudēt saikni ar glābēju ikdienu."
Fragments no intervijas:
Šis laiks jums un jūsu dienesta vīriem joprojām ir ļoti smags...
...tā tas ir. Pirmo reizi gājuši bojā trīs mūsu dienesta vīri. Un varēja būt arī sliktāk. Šajās dienās tiek lemts, ka Zolitūdes traģēdijā iesaistītos glābējus vajag prēmēt. Vajag. Taču varu nosaukt vēl vīrus, kuri būtu pelnījuši tādas pašas prēmijas, jo katru otro trešo dienu notiek sarežģīti ugunsgrēki. Ugunsdzēsēji izglābj cilvēkus, reizēm atstājot otrajā plānā jautājumu par savu drošību. Nesen Skotijā kādā vienstāva namā iegāzās helikopters, cilvēki sauca pēc palīdzības, bet neviens no glābējiem iekšā negāja, iespējams, to nevarēja darīt drošības apsvērumu dēļ. Par to arī saņemam daudz pārmetumu: vai komandieriem vajadzēja sūtīt veikalā glābējus. Mūsu dzīves aicinājums, pienākums ir tāds - ja tevi sauc palīgā, jāiet. Uzskatu, ka tas ir cilvēcīgums, ko mēs, par laimi, redzam arī ikdienā, ne velti katru gadu apbalvojam vairākus Latvijas iedzīvotājus, kas, riskējot ar dzīvību, ir kādu izglābuši vai palīdzējuši. Taču nekādā gadījumā nepārmetu glābējiem Skotijā, jo nezinu visus apstākļus, bet mēs kā profesionāļi varējām salīdzināt - šeit glābēji gāja, tur negāja. Varbūt mēs viņu situācijā arī nebūtu gājuši. Tādās zemēs kā Lielbritānija situācija, kādā strādā glābšanas dienesti, ir daudz striktāk ierobežota. Reizēm tas nenāk par labu. Ir noteikumi, instrukcijas, apdrošināšana. Protams, tas viss ir saistoši arī mums, jo arī mēs strādājam, lai palīdzētu cilvēkiem, tai pašā laikā nopelnot naudu, par ko uzturēt ģimenes, kas mūs gaida mājās. Par to nedrīkstam aizmirst un neaizmirstam.Jums bija arī iekšējās diskusijas par to, ka glābējiem tomēr nevajadzēja iet veikalā, jo tas ir pārāk bīstami? Pagaidām ar 24 stundām diennaktī ir par maz, lai morāli atbalstītu kolēģus. Diskusijas vēl priekšā. Tiek veikta dienesta pārbaude, sastādīts kopējais notikumu apraksts, analizēsim, kurš ko darīja. Atgriežoties pie sarunas sākuma - kad tevi cilvēks sauc palīgā, mēs nevaram neiet. Padomju laikos zvērestā bija frāze: "Tev ir jābūt gatavam upurēt savu dzīvību, lai glābtu cilvēkus vai padomju īpašumu." Tagad zvērestā teikums par gatavību upurēt dzīvību ir izņemts, bet sirdī šī gatavība, glābjot cilvēkus, savu drošību nolikt otrajā plānā, joprojām ir dzīva. Nevienu nesūtījām ar varu, vīri paši rāvās palīdzēt cietušajiem, gan civilajiem, gan saviem kolēģiem. Bija cita problēma, ar ko ugunsgrēkos neesam sastapušies, - glābējus vajadzēja noturēt, lai viņi visi neietu iekšā, lai tas viss notiktu koordinēti, pareizi. Tos, kas bija jau nostrādājuši vairākas stundas, nebija iespējams atraut no darba un pateikt, lai iet ārā, ka viņus vajag nomainīt. Nē, viņš atbild, kamēr apakšā ir mans biedrs, tikmēr prom neiešu.
Man prasīja, kāpēc glābēji atradās riska zonā. Pirmā informācija bija, ka veikalā noticis sprādziens. Protams, bija liels troksnis, bet cilvēkiem nav karadarbības pieredzes, viņi sabrukuma troksni uztvēra kā sprādzienu. Glābēji aizbrauc uz nesen uzceltu un darbojošos veikalu, un tas ir sabrucis. Nu, kas vēl tur var būt, ja ne sprādziens? Kas tur var sabrukt? Un vīri, domājot, ka tur noticis sprādziens, gāja iekšā ar lukturiem, skatījās visas konstrukcijas. Teica, ka redzējuši taisnas kolonnas, nesaplaisājušus paneļus... Kurš varēja iedomāties, ka pie vainas ir pašas konstrukcijas noturība. Nav ne sniega, ne vēja, nekādas ārējas iedarbības. Ja būtu informācija, ka jumts iegruvis nevis sprādziena, bet konstrukciju dēļ, glābēji nebūtu gājuši bojā?Būtu, bet savādāk. Jo tad pievērstu uzmanību citiem apdraudējumiem. Kāpēc pēc trešā nogruvuma neviens pat necieta? Tāpēc, ka sapratām, kur ir iespējamā problēma, savienojums, kas netur slodzi. Ir arī skaidrs, kāpēc mani kolēģi, meklējot cilvēkus, pakļuva zem nogruvuma. Viņi jau nebija nekur dziļi iegājuši, vienkārši pakāpa nost no paneļiem, zem kuriem atradās cilvēki. Paneļus vajadzēja pacelt, bet notika nogruvums.
Kā vispār glābēji tiek galā pēc smagiem notikumiem?
Tas ir ļoti individuāli. Ir vīri, kas to var normāli izturēt, bet ir, kas nevar. Arī tas ir normāli. Tagad mēs mācām ugunsdzēsējiem, ka nav vienmēr jābūt varonim, kurš saka, ka īsti vīri neraud. Neraud un reizēm lūst. Un šādu rezultātu mēs negribam, tāpēc runājam īpaši ar jaunajiem ugunsdzēsējiem, jo daudzi nevēlas lūgt palīdzību, baidoties, ka nākamā komisija viņus atsijās kā psiholoģiski nenoturīgus. Šobrīd sakām, ka 21. un 22.novembrī glābām cilvēkus, tagad glābjam dienestu. Protams, pastāv iespēja, ka kāds no ugunsdzēsējiem vai virsniekiem nav savā vietā. Ir ikdienas notikumi, kad nodzēs kūlu, degošu auto vai dzīvokli, kurā nav bojāgājušo. Bet tad aizbrauc uz ugunsgrēku, kurā ir cilvēku upuri. Man ir bijis gadījums, kad esmu rāpojis pāri bojāgājušajam, jo neko nav iespējams saskatīt, pat savu roku pāris centimetru attālumā no maskas. Tikai pēc tam saproti, ka tas bija sadedzis cilvēks. Tādos gadījumos noskaidrojas, vai vari to izturēt. Es gan esmu nodienējis 24 gadus, un gribas domāt, ka mani nevar tik viegli izsist no līdzsvara. Tajā pašā laikā izsaku visdziļāko cieņu tiem kolēģiem, kuri zem ūdens meklē noslīkušos. To es nevarētu un nesaprotu, kā viņi to dabū gatavu.
Visu interviju ar pulkvedi Kristapu Eklonu lasiet 6. decembra žurnālā Sestdiena!