Viens no šā kara paradoksiem ir ne tik daudz tas, ka šāda kara iespējamību reti kurš spēja iedomāties, pirms tas nebija sācies, cik tas, ka tālāk no frontes zonas gandrīz nekas par to neliecina, turklāt Ukraina turpina ekonomisko sadarbību ar Krieviju. "Sīrijā ir līdzīgi," stāsta Sandijs, kurš, izrādās, par karsto punktu žurnālistu kļuvis gluži nejauši. Mūsu saruna arī sākās nevis par vietām, kurās politiski konflikti tiek risināti ar militāriem līdzekļiem, bet par to, kādas briesmas, kaites un citas ligas mūsdienās var uzglūnēt jebkuram ceļotājam.
Savu pirmo ārzemju braucienu atceries?
Atceros gan – uz Dāniju 90. gados. Tolaik ārzemes vēl bija diezgan liels notikums. Braucu uz kaut kādu NATO semināru. Tas brauciens bija ar diezgan interesantu nobeigumu – es Dānijā netiku iekšā... Priecīgs aizlidoju līdz Kopenhāgenai, bet izrādījās, ka tā darbiniece, kas man pasu galdā taisīja pasi, bija tajā iesitusi nepareizu datumu un, lai nebūtu jātaisa jauna pase, ar žileti to nodzēsusi un iesitusi pa virsu īsto datumu. Uzvilkusi plastmasas vāciņus virsū – viss kārtībā...
Tīrs viltojums.
Normāls cilvēks nekad pret gaismu nepētīs, vai jaunā pasē nav kas viltots, bet mani izsūtīja no Dānijas kā lielu blēdi. Beidzās gan viss labi – kad dāņiem noziņoja par manu situāciju, viņiem palika manis žēl un mani uzaicināja vēlreiz. Bet tā sajūta, netiekot ielaistam, nebija patīkama. Iedomājies pats, tu jau esi ceļā uz Laimes zemi... Mūsdienu jaunieši to pat iedomāties nevar, tagad nevajag ne vīzas, ne ko citu, nopērc kādu lētās aviolīnijas biļeti un brauc.
Kad es biju skolnieks, ar ārzemēm bija vēl trakāk, tad, ja kāds vasaras brīvlaikā ar senčiem bija bijis Polijā, pārējie viņu apskauda kā tādu, kas ir bijis uz Marsa. PSRS robežas bija ar vairākiem dzeloņdrāšu žogiem, pat Latvijas pludmales uzara...
Jā, un ir pagājis tikai nedaudz vairāk par 20 gadiem, bet cik ļoti viss ir mainījies! Sajūtu ziņā tagad aizlidot uz Ņujorku ir gandrīz tas pats, kas aizbraukt pie vecāsmātes uz Kuldīgu, turklāt pa ceļam uz Ņujorku vari arī izgulēties.
Vēl 90. gados, kad robežas jau vērās vaļā, ārzemes bija liels brīnums kaut vai turienes veikalu pārpilnības dēļ. Sāka jau arī te viss kas parādīties, sakot ar banāniem, bet pamatā tās vēl bija second hand mantas.
Varbūt čeka padomju pilsoņus uz ārzemēm negribēja laist arī tāpēc, ka, pirmoreiz iegājuši Rietumu lielveikalā, viņi juka prātā. Es vēl šodien lielveikalā jūtu sevī to padomju instinktu, kad it kā neko nevajag, bet gribas pirkt visu, jo – ja nu rīt nebūs? Kad tu sāki braukt uz vietām, kas skaitās bīstamas?
Kad jau strādāju Latvijas Televīzijā, 90. gadu beigās.
Izvēlējies braukt uz tādām vietām apzināti?
Sākums bija pilnīgi nejaušs. Radās iespēja...
Iespēja riskēt ar dzīvību?
Tāda apzīmējuma nebija. Vienkārši tolaik žurnālisti brauca komandējumos. Brauca, piemēram, uz Lietuvu, Poliju, Vāciju. Te parādījās iespēja braukt uz bijušo Dienvidslāviju. Tā bija jau Dienvidslāvijas konflikta beigu daļa, aktīvākie notikumi saistījās ar Kosovu. Televīziju tad vadīja Rolands Tjarve, viņš bija noskatījies, ka Diena aktīvi sūta savus žurnālistus uz tādām vietām, secinājis, ka sabiedriskajam medijam arī tas piestāvētu, un ar šo iniciatīvu vērsies pie mana priekšnieka Gundara Rēdera. Nezinu, kāpēc viņa izvēle krita uz mani – vai tāpēc, ka biju jauns un dumjš vai vienkārši dumjš (smejas). Ienāca redakcijā: "Kurš tad brauks? Visdrīzāk jau Sandijs un no operatoriem Ģirts Straustiņš," – viņš arī bija galīgi zaļš. Man tad bija 25 gadi, braucām kopā ar Ati Klimoviču.
Pirmais brauciens man visvairāk iespiedies atmiņā ar komandējuma naudu. Uzbrauc augšā televīzijas 20. stāvā, un tev pa kases lodziņu izsniedz kādus 5000 dolārus skaidrā naudā... Tolaik tā bija ļoti liela summa.
Aizbrauci uz Kosovu kā staigājošais maciņš?
Kara zonās apmēram tā arī ir. Karotāji to zina un vietējie arī. Tāpēc, piemēram, Afganistānā ap 2000. gadu vidu bija laiks, kad žurnālistus bieži nogalināja. Bankomātu tur nav, lielo ziņu kompāniju žurnālisti, turp braucot, ņem līdzi skaidrā naudā kādus 20 līdz 50 tūkstošus dolāru.
Protams, katrs to naudu saslēpj, kur vien māk, apenēs vai zābaku zolēs, lai visa nauda nav vienā vietā, bet risks tik un tā ir liels. Automašīnas īre tur var sasniegt 200–300 dolāru dienā, jo vietējais, vedot tevi tuvāk vietām, kur šauj, arī riskē ar sevi un savu autiņu. Afganistānā 300 dolāru viņam normālos apstākļos būtu vairāku mēnešu alga. Lielās ziņu kompānijas brauc pirmās, tās reaģē zibenīgi un par automašīnas cenu nekaulējas, tāpēc vietējie ir jau "iesildīti" un, kad atbraucam mēs ar savu mazo budžetu, mums ir ļoti grūti vienoties ar vietējo, ka maksāsim viņam dienā nevis 300 dolāru, bet, teiksim, piecdesmit. Beigās jau viņi piekrīt. Reiz mēs ar Ati braucām uz talibu kontrolētajiem Afganistānas ziemeļiem no Tadžikistānas puses. Atis jau bija iekšā Afganistānā, tad piebraucām mēs ar Ģirtu, pagaidījām, kad pirmais vilnis, lielās kompānijas, aizbrauc, un atradām automašīnu par mums pieņemamu cenu. Bet, ja tu ļaujies masu psihozei vai ļoti steidzies, tad maksā pēc pilnas programmas.
Tas attiecas arī uz tulkiem. Tulks tādās vietās ir tavas rokas un acis, tu zināmā mērā uztici savu drošību viņam. Viņš plāno dienu un maršrutu, viņš komunicē ar citiem vietējiem.
Tev atliek tikai paļauties, ka viņš ar vietējiem nekaulējas par tevis pārdošanas cenu...
Ir bijušas reizes, kad tulks mums ir izglābis dzīvību. Reiz ar Ati Irākā bijām aizbraukuši aprunāties ar vietējiem. Runājām ar zemniekiem pie vienas mājas, protams, caur tulku. Vienā brīdī tulks mums teica, ka ir laiks doties prom. Mēs būtu gribējuši vēl palikt, bet tulks neatlaidās. Kad iekāpām mašīnā, tulks sāka stāstīt, ka vietējie viņam piedāvājuši mūs sagūstīt, ieslodzīt pagrabā un pieprasīt par mums izpirkuma naudu. Tulks bija viņiem kaut ko samelojies, sastāstījis, ka mēs sadarbojamies ar amerikāņu armiju, ka tā zina, kur mēs atrodamies, tāpēc nav jēgas mūs nolaupīt, jo amerikāņi nāks mūs atbrīvot un nolaupītāji paši cietīs.
Nu tu jau nevari pārbaudīt, ko tulks patiešām ir ar vietējiem runājis.
Protams. Tāpat arī Somālijā bija – tulkam ir desmit veču ar automātiem, tu katru dienu esi kopā ar viņu. Viņš var aizvest tevi, iespundēt un paprasīt par tevi izpirkuma naudu. Par apsardzi tu viņam dienā maksā 200–300 dolāru, bet par tevi viņš var paprasīt miljonu...
Diezgan liela cenas starpība.
Jā, no tirgus ekonomikas viedokļa raugoties, viņam nebūtu grūti izvēlēties, kurš variants ir izdevīgāks. Turklāt tu jau nesaproti, ko viņi runā – brauc ar savu apsardzi, pretī brauc kāds cits grupējums ar automātiem, apstājas, sāk savā starpā strīdēties...
Kurā Somālijas daļā tu biji?
Mogadīšo un ap to. Tajā laikā tur bija diezgan bīstami... bet tagad arī ir bīstami.
Brauci pats uz savu galvu vai no televīzijas?
Braucām paši uz savu galvu. Gadu desmit vairs neesmu televīzijas štatā, veidoju materiālus pats un pats arī meklēju finansējumu. Daži man ir teikuši, ka šādā manā darbībā nav loģikas, ka es principā pats par savu naudu uzprasos uz nepatikšanām. Arī pagājušogad uz Sīriju sametāmies visi kopā un braucām filmēt. Bet dzinulis ir tas, ka šis darbs interesē. Teiksim, citi veči brauc medībās, pērk stroķus par lielu naudu.
Medībās tās briesmas, kas draud medniekam, lielākoties ir ļoti nosacītas. Pa Somāliju jau tu negāji, bruņots ar stipri lielāku stroķi nekā vietējiem. Cik nopietni izturējies pret tur iespējamu apdraudējumu?
Somālijai centāmies gatavoties nopietni, Mārtiņš Jansons, kas kādreiz LTV veidoja ārzemju ziņas, bija jau iepriekš sazinājies ar cilvēku, kurš mūs tur sagaidīja ar apsardzi un tajā nedēļā nosacīti uzņēmās gādāt par mūsu drošību. Kad tur satikāmies, viņš teica, ka situācija ir tāda, kāda ir, risks esot. Viņš jau varētu mums iedot automātus, bet nospriedām, ka mēs izskatītos dīvaini – apkārušies kamerām un vēl ieročiem. Tad viņš teica, lai mēs paņemot vismaz pistoles un naktī paliekot zem spilvena. Nolaupīšanas tur parasti notiek vai nu pa dienu, kad tu brauc mašīnā, vai naktī, kad laupītāji izlauž durvis, ar automātiem saskrien iekšā un aizstiepj tevi prom, pieprasa izpirkuma naudu un gaida, kāda būs reakcija. Mēs teicām, ka Latvija visdrīzāk par mums nemaksās.
Vai ar pistoli pagalvī sajūta ir drošāka?
Nav. Mogadīšo ir tikai pāris viesnīcu, kurās var apmesties, arī tā, kurā mēs bijām iemitinājušies, bija vairākreiz spridzināta.
Uz Mogadīšo no mūsu puses bija tikai divi avioreisi, viens no Maskavas, otrs no Stambulas. Stambulā iekāpām lidmašīnā un konstatējām, ka diezgan daudz pasažieru ir baltie. Nopriecājāmies, jo tā parasti ir laba zīme, ka mūsu ceļamērķī notiek kāds bizness vai darbojas starptautiskās organizācijas. Liels bija mūsu izbrīns, kad lidmašīna pa ceļam nosēdās Somālilendā, kas ir no pārējās Somālijas atdalījusies teritorija ziemeļos, un tur visi baltie izkāpa ārā, izņemot mūs trīs...
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 7.-13. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Jānis
Faktiirspītīgi
piebilde