Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Martuževas sapņi

Laikus sākta gatavošanās leģendārās dzejnieces simtgadei 2024. gadā, vēl daudzi viņas dzejoļi nav publicēti.

Visu mūžu dzīvodama saskaņā ar savu sirdsapziņu, dzejniece un nacionālās pretošanās kustības
dalībniece Broņislava Martuževa (1924–2012) noteikti nevienu mirkli nešaubījās par to, ka Latvijas neatkarība tiks atjaunota, bet diez vai bija paredzējusi, ka Padomju Savienība sabruks tik ātri, citādi jau nebūtu savus dzejoļus devusi brālēna sievai dzejniecei Evai Mārtužai, vienojoties tos publicēt grāmatās ar viņas vārdu (1981. gadā iznāca pirmais "Evas Mārtužas" dzejoļu krājums Balta puķe ezerā, 1987. gadā otrs krājums Rakstītāja. Martuževas Sibīrijā satiktā Aleksandra Čaka mūza tulkotāja Milda Grīnfelde vēlāk bija viena no nedaudzajām, kas zināja, kas patiesībā ir abu grāmatu autore). Plašāka sabiedrība Broņislavu Martuževu pirmoreiz ieraudzīja 1987. gadā, kad kinodokumentālists Zigurds Vidiņš uzņēma filmu Daži stāsti bez epiloga, kuras četru varoņu skaitā ir Lidija Doroņina-Lasmane un Broņislava Martuževa. Filmā viņa arī noskaita dzejoli Trijas zvaigznes un pēc pauzes klusu piebilst: "Eva Mārtuža…" Pirmā publikācija, kas parakstīta ar Broņislavas Martuževas
vārdu, ir dzejoļu kopa No Dienasgrāmatas žurnālā Karogs 1990. gadā, tajā pašā gadā iznāca arī pirmā dzejoļu grāmata ar viņas pašas vārdu Ceļu krusti.

Pie Lubānas Dārziņu mājās, kur Martuževa dzīvoja no 1974. gada, tagad saimnieko un Broņislavas Martuževas fondu Rakstītāja vada literatūrpētniece Anna Egliena. Nu jau tradicionālais Martuževas dzimšanas dienas pasākums šogad pandēmijas dēļ no 8. aprīļa pārcelts uz Aiviekstes svētkiem 3. jūlijā, bet 28. augustā, Broņislavās, Anna Egliena cer Lubānas Dārziņos rīkot otru tradicionālo dzejas pasākumu. Līdz dzejnieces simtgadei vēl trīs gadi, bet tai jāsāk gatavoties laikus, jo nebūt ne viss Martuževas literārais mantojums ir publicēts. Par iecerēm un arī par dzejnieci SestDienai stāsta Anna Egliena.
 

Pienāks laiks, zināsi

Te nav nekāda muzeja – saka Anna Egliena, kad konstatēju, ka Dārziņos istabu iekārtojums tikpat kā neatšķiras no tā, kādu atceros 90. gadu vidū, kad SestDiena viesojās pie dzejnieces. "Pati māja nav publiska vieta. Kad Broņislava bija izdomājusi testamentā māju novēlēt man, es neko par to nezināju. Viņa tikai reiz man teica: "Pasaki man savu personas kodu." Kad prasīju, kāpēc viņai to vajag, jutu, ka viņa kļūst nervoza: "Neprasi! Tu man vari vai nevari pateikt?" Varu, kāpēc ne? Kad atkal atbraucu pie Broņislavas, viņa bija labā omā (jebkādu dokumentu kārtošana viņu stipri satrauca, turklāt vairs nebija māsas Madaļas, kas pasaka priekšā, kas un kā jādara). Prasīju, ko viņa darījusi ar manu personas kodu, un Martuževa atbildēja: "Es tev šito māju norakstīju." Prasīju, kāpēc viņa tā darījusi. Broņislava: "Es zinu, ka tu otrajā dienā to nepārdosi." "Nu labi, bet kas man tālāk jādara? Tu gribi, lai es šeit ierīkoju muzeju?" Broņa savā šerpajā izteiksmē atcirta: "Muzeju? Nemūžam! Un neiedomājies, ka te visi pār manu slieksni kājas slaucīs! Nekāda muzeja te nebūs!" Es: "Labi. Bet kas man ar to jādara?" Viņa: "Pienāks laiks, pati zināsi."

Pie tā mēs arī palikām. Tad tas laiks pienāca, sāku skatīties... Gribējās, lai te kaut kādā veidā Martuževa tiek pieminēta vairāk. Pašvaldība teica: ja tu gribi, lai mēs tevi kaut kā atbalstām, dibini biedrību vai fondu, jo privātpersonai mēs neko nevaram palīdzēt. 2016. gadā nodibinājām Broņislavas Martuževas fondu Rakstītāja. Uzradās labi domubiedri: Lubānas "kultūras ministre" – tūrisma un mantojuma centra vadītāja Ilze Kraukle –, Vilnis Strautiņš no akmeņu parka Vaidavas un vēl citi. Piecos gados esam uztaisījuši jau astoņus projektus, pašiem brīnums. 2017. gadā Ilze Kraukle bija noskatījusi līderprojektu, kurā piešķir līdzekļus arī būvniecībām. Dārziņos bija veca, pussabrukusi klētiņa. Gudrojām, ka tajā projektā varētu kaut ko ar to klēti izdarīt. Uztaisījām klēts rekonstrukcijas projektu, lai gan faktiski to uzbūvēja pilnīgi no jauna.

Ja jau dzejniece, tad Dzejas klēts, ar visiem dzejas apcirkņiem," Anna Egliena vienmēr jutusi Lubānas pašvaldības atbalstu. "Tāpēc tagad skumstu, ka vairs nebūs Lubānas pašvaldības, jo nebūs Lubānas novada, mēs būsim pie lielās Madonas pašvaldības, no kuras esam tālu."

Dzejas klēts tika atklāta 2018. gada augustā. Pagājušajā rudenī Dārziņu pagalmā nāca klāt vēl viens objekts – scenogrāfa Ivara Novika tērauda spoguļvir-smas Slēptuve. No 1946. gada novembra līdz 1951. gada februārim Martuževa slēpās savās iepriekšējās, Lazdiņu, mājās zem grīdas ierīkotā bunkurā. Pirmā doma – ierīkot bunkuru Dārziņos pie Dzejas klēts – netika īstenota, kad izrādījās, ka paredzētajās vietās ir āderu krustpunkti un tur krājas ūdens. Tad Ivaram Novikam radās ideja veidot Slēptuvi uz augšu.

Slēptuvē tagad ikviens apmeklētājs var brīdi pasēdēt un mēģināt iztēloties, ko nozīmē bunkurā tupēt piecus gadus. Objekta iekšpusē ir fragmenti no Martuževas pagrīdes laikā rakstītās dzejas, dziesmām un nelegālā, kopā ar nacionālajiem partizāniem izdotā žurnāla Dzimtene, to var lasīt mazas lampiņas gaismā. Pie griestiem kā Dāmokla zobens ir fragmenti no Martuževu dzimtas krimināllietas materiāliem.

Līdz simtgadei pie klēts būtu jāuzceļ arī piemineklis Martuževu dzimtai. Un, protams, nepublicētie darbi, iedziedātās dziesmas tautasdziesmu stilā, kuras Martuževa 80. gados folkloristiem uzdeva par īstām tautasdziesmām. "Mums tagad ir iesniegts projekts kopā ar diriģentu Sigvardu Kļavu," stāsta Anna Egliena. "Ir diezgan daudz ierakstu. Zigurda Vidiņa filmā ir izmantota tikai desmitā daļa no viņa safilmētā." Eglienai ir arī diezgan netipiski ieraksti: "Kad Broņislava sūdzējās, ka viņai ir grūti redzēt un ka viņa nevar pierakstīt dzejoļus, tie aiziet gaisā, es viņai nopirku diktofonu. Broņislava it kā dusmojās, ka nevar zināt, vai kasete pareizi ielikta, vai kas ierakstās un tā tālāk. Bet tikai nesen atklāju, ka viņa diktofonā bija ierunājusi sarunas ar māsu Madaļu: stāsta māsai, kā viņa jūtas, ko dara, ko atceras, paraud, padzied… Faktiski īsta dienasgrāmata kasetēs, kādas 15 kasetes pierakstītas. Tas tagad tiks digitalizēts."

Uz kasetēs atrastā materiāla balstīts arī pieminekļa projekts – tajās Martuževa pa divi lāgi ierunājusi, kādu viņa redz pieminekli savai dzimtai. Sākumā ir runa par kapu pieminekli. "Kad es to noklausījos pirmoreiz, samulsu: kā viņa to domājusi, jo nav jau tādu vienu kapu, kuros visa dzimta būtu apglabāta," stāsta Egliena. "Bet tā doma man nelika mieru, un tad izņēmu ārā vārdu "kapu" – būs dzimtas piemineklis! Meklējot tēlnieku, nonācu līdz Ģirtam Burvim. Zigurds Vidiņš to akceptēja, un tagad esam iesnieguši projektu Vidzemes kultūras programmai, gaidām atbalstu."


Draudzene nodeva

Broņislava Martuževa piedzima 1924. gada 8. aprīlī Latgalē, Bērzpils pagastā, Slavītu sādžā kā septītais bērns ģimenē. No deviņiem bērniem četri mira mazi, pieci izdzīvoja, dzimta neturpinās. 1927. gadā, kad Broņai bija trīs gadi, ģimene pārcēlās uz Lubānas pusi Vidzemē, nopirka 27 hektārus izgrieztu celmu zemes, nolīda līdumu, sāka celt Lazdiņu mājas. Trīs brāļi gāja darbos, ieskaitot plostu pludināšanu pa Aivieksti un Daugavu. 1937. gadā tēvs nomira ar diloni.

Kad jaunā māja vēl bija pusgatava, Broņa redzēja sapni. Sapnī viņa ar tēvu staigāja pa jaunbūvējamo māju. Broņa ļoti gribēja stāties Rēzeknes skolotāju institūtā. Sapnī viņa kādā brīdī tēvam jautā: kā tu domā, es tikšu institūtā vai netikšu? Tēvs viņai atbildēja: institūtā tu tiksi, bet par skolotāju nekad nebūsi. Un pēc pauzes piebildis: bet kaut kas liels no tevis iznāks. Kad nākamajā rītā Broņa mājiniekiem stāstījusi savu sapni, visiem bijuši lieli smiekli. Bet sapnis piepildījās. "Man ir sajūta, ka, izņemot vecāko brāli Pēteri, citi mājinieki Broņas talantu īpaši nesaredzēja," saka Anna Egliena. Pēteris bija no pagales izgrebis vijoli, vēlāk pats uztaisījis arī Broņai cītaru, kas tagad ir Rīgā Rakstniecības muzejā. Jau kara laikā viņa sāka mācīties skolotāju institūtā. Taču otrā padomju okupācija sagrieza dzīvi kājām gaisā. Lubānā Sarkanarmija ienāca 1944. gada augustā. Sākās nacionālo partizānu karš un Martuževu ģimenes sadarbība ar viņiem. Partizānu komandieris Pēteris Supe vairākas reizes bija arī Martuževu mājās, arī vienu dienu pirms tam, kad viņu nošāva nodevējs Klimkāns (lai gan Martuževas māte bija brīdinājusi mežabrāļus uzmanīties no viņa: "Kā tas var būt, ka visur, kur viņš ir, visus izšauj, bet viņš paliek dzīvs?" Filmā Sarkanais mežs Daiņa Grūbes tēlotais varonis Leons lielā mērā ir norakstīts no Klimkāna vēstures).

Kurš tad Broņu nodeva čekistiem? Draudzene, stāsta Anna Egliena. "Kaimiņiene, bērnības un jaunības draudzene. 1946. gada vasarā Broņislava aizgāja no mājām Latgalē, jo kādi cilvēki viņu brīdināja, ka viņa tiks apcietināta, acīmredzot par to, ka izrunājusies pret jauno varu. Broņa jau šāva ārā visu, kas uz mēles. 1946. gadā viņas ģimenei valsts aizņēmumā pieprasīja 300 rubļus. Tobrīd mājās ir tikai trīs sievietes, brālis filtrācijas nometnē. Broņa saņem dūšu, iet pie partijas sekretāres un saka, ka viņām nav tādas naudas. Partijas sekretāre prasa: vai jūs atnācāt pie manis diņģēties? Broņai uguns pakulās, viņa saka: "Es diņģējos? Jūs no mums diņģējat! Es no jums neko nediņģēju."

Kas nu sākās! Ciemā paziņas teikuši: nelaidiet Broņu uz centru, jums aprakstīs visu mantu! Kad nāca brīdinājums par apcietināšanu, viņa trīs mēnešus nostaigāja pa Latgali. Reiz, kad brālis jau bija atgriezies no filtrācijas nometnes, vienās kāzās satikās Broņas mājinieki un Broņa, kas arī bija atnākusi. Brālis viņai teica: "Zini, ko? Nāc mājās, es tev uztaisīšu slēptuvi zem grīdas, un, ja jāmirst, tad mirsim savās mājās paēduši, nevis tu vergosi svešā zemē neēdusi. Un, ja tevi apcietinās, tad mūs tik un tā paņems."

Broņislava atnāca mājās, brālis uztaisīja slēptuvi, un viņa no 1946. gada novembra līdz 1951. gada februārim nodzīvoja Lazdiņos, no mājām neizejot, – tiklīdz kaut kas aizdomīgs, tā pagrīdē. Satikās tikai ar dažiem mežabrāļiem. Vietu, kur viņa slēpjas, Broņa nerādīja nevienam. Meklētāji nāca regulāri, jo bija aizdomas, ka viņai jābūt mājās, nāca ar suņiem, bakstīja sienas, grīdas, griestus, lika brālim grīdu lauzt. Brālis lauza, ka šķembas lec, jo zināja, kur var lauzt. Pēdējā gadā vismaz reizi mēnesī nāca meklēt. Gāja arī pie kaimiņiem, vai tie nezina, kur Broņa meklējama.

1950. gadā Martuževa kopā ar Vili Tomu sāka izdot pagrīdes žurnālu Dzimtene. Viņa to pārrakstīja ar roku kādos desmit eksemplāros. 1950. gadā tika izdoti 11 žurnāla numuri. Kad Martuževu apcietināja, viņa ieraudzīja, ka "labi cilvēki" tos nodevuši pratinātājiem.

1951. gada 11. februārī apcietināja Broņislavas māsu Magdalēnu un brāli Ciprianu. Broņu vēl neatrada. Uz to laiku bija sācis slēpties arī Vilis Toms. 14. februārī meklētāji atbrauca vēlreiz, vesela rota zaldātu. Ragavās viņiem līdzi bija brālis, saslēgtām rokām, sadauzīts zils. Izmeklēja, bet atkal Broņu neatrada. Tad izveda māti no istabas. Kad Broņa dzirdēja, ka māti izved ārā un pagalmā šauj, viņa pieņēma lēmumu padoties, lai māti nenošauj.

Kad apcietināja Broņislavas brāli un māsu, tika apcietināta vēl kāda sieviete, kuru Broņa pēc tam satika Stūra mājā. Šī sieviete viņai stāstīja, kāda ir bijusi situācija Cesvaines iecirknī. Kad Broņas brālis un māsa atvesti, izmeklētāji savā starpā runājuši, ka Broņas viņas mājā neesot. Tad viņas draudzene, kura arī tur bijusi, teikusi izmeklētājiem: "Viņai tur ir jābūt, jo viņa ir tik slima, ka nekur nevar aiziet." Šī draudzene jau 1949. gadā bija sākusi sadarboties ar čeku, viņas kartīte ir maisos.

Kāpēc viņa tā rīkojās? Tas bija ļoti skarbs laiks, vēlāk teikusi Martuževa. Draudzene bija mežzine, un mežziņiem bija jāuzrāda izmeklētājiem pēdas. Un tomēr – kāpēc viņa uzrādīja Martuževu, kura slēpās ne jau mežā? "Meklējiet sievieti, meklējiet vīrieti," smaida Anna Egliena. "Acīmredzot ir bijusi kaut kāda greizsirdība. Pēc tam viņas abas nekad tā īsti neizrunājās, lai gan kaut kad satikušās bija. Broņa domāja: ja jau draudzene nebūtu bijusi vainīga, tad taču viņa ar Broņu būtu runājusi. Bet tas ir ārkārtīgi sarežģīts laiks. Martuževa par to ir teikusi, ka netur ļaunu prātu, tikai otrreiz šai draudzenei neuzticētos. Dienasgrāmatā viņa ir pierakstījusi arī šādu sapni: viņa sarunājas ar draudzeni, un tā viņai saka: "Es taču tev labu izdarīju! Ja tu nebūtu iznākusi no slēpņa, tu turpat būtu nomirusi, bet Sibīrijā tevi, lai nu kā, bet tomēr ārstēja." Martuževa draudzenei tai sapnī atbild: "Kāpēc tu pati nenāci ar mani to labumu baudīt?"

Ar tuberkulozi Martuževa bija saslimusi jau vācu laikā. No pagrīdes viņa iznāca, kā pati teikusi, knapi kājas vilkdama. Vēlāk viņai izdevās izārstēties un nodzīvot 88 gadus.

1951. gada maijā apcietināja arī Martuževas māti. Viņas pašas ceļš turpinājās čekā un centrālcietumā – pratināšanas par sadarbību ar partizāniem. "Es skatījos viņas lietu arhīvā – lai Dievs stāv klāt, kādas šausmas!» saka Egliena. "Pratināšanas notika krieviski, tulks runāto pierakstījis, taču grūti iedomāties, ka Martuževa varētu būt teikusi "bandīts Vilis Toms pie manis pirmoreiz ieradās tad un tad"."

Pratināšanās vainu, cik vien varēja, uzņēmās Martuževas brālis Ciprians, lai atvieglotu māsu likteni. Piemēram, protokolā rakstīts, ka uz jautājumu, kurš barojis bandītus, Ciprians atbild, ka māte un māsa devusi viņiem ēst pēc viņa pavēles. Var noprast, ka brālis tika sists ne pa jokam. Pratināšanas dažreiz ilga astoņas stundas, līdz trijiem naktī, bet protokols ir tikai uz divām lapām. Tātad pratināšanās ir bijis pārtraukums. Mātei piesprieda desmit gadu, trijiem bērniem katram 25 gadus. Māsu Madaļu nosūtīja uz Obas lejteci aiz polārā loka, brāli – uz Irtišu, Broņislavu – uz Sajānu priekškalnēm. Kad māte 1954. gadā atgriezās savās mājās, tur jau mita citi. Tajā pašā gadā vēlāk atgriezās arī Madaļa. 1956. gada augustā Latvijā atgriezās arī Broņislava. Viņas veselība bija neapskaužama – tuberkuloze atklātā formā un vairākas citas vainas. Latvijā viņu sagaidīja Taišetas trasē satiktā "Franču grupas" dalībniece rakstniece un tulkotāja Maija Silmale, viņas mamma Broņislavu iekārtoja tuberkulozes slimnīcā Duntes ielā. Tikai pēc gada viņa tika mājās Lazdiņos. 1963. gadā nomira māte. Brālis un māsa gāja kolhoza darbos, Broņislava, vājas veselības dēļ nevarēdama strādāt algotu darbu, rūpējās par māju. Sibīrijas nometnē viņai citu vainu starpā bija ierakstīta arī šizofrēnija. "Tā bija tīrā izprieca!" teikusi Martuževa: "Ko es gribēju, to runāju, jo ko tu trakam padarīsi! Nebija jādomā, ko drīkst teikt, ko nedrīkst."

Cietumu un izsūtījumu Martuževa saukusi par augstskolu. Īpaši nozīmīgas viņai bija tikšanās ar Maiju Silmali un dzejnieci, Edvarta Virzas atraitni Elzu Stērsti, kuru viņa satika čekas mājas pagrabā. Pirmoreiz ieraudzījusi Elzu Stērsti apcietināto starpā, Martuževa domājusi, kur viņa šo tantiņu ir redzējusi, un, kad ar Stērsti iepazīstināta, tad savā bijībā noslīgusi ceļos un skaitījusi Stērstei… Stērstes dzejoļus! Viņai bija fenomenāla atmiņa, pietika kādu labu dzejoli vienreiz izlasīt, un viņa to atcerējās.
 

Dzejoļi izkrīt no griestiem

Pagrīdes piecos gados Martuževa sarakstīja veselu dzejoļu krājumu, 117 dzejoļu kladītē. Daļa šo dzejoļu vēl nav publicēti. "Mans sapnis un mērķis ir Rakstītājas kladīti izdot faksimilā viens pret vienu," stāsta Anna Egliena. "Šis krājums kladītē ir kultūrvēsturiski īpašs. Tos rakstījusi 22 gadus jauna meitene pagrīdes apstākļos, bet tie ir kā vieda un pieredzējuša cilvēka rakstīti."

Kladīti Martuževa bija paslēpusi Lazdiņu mājas bēniņu smiltīs. Atbraukusi no Sibīrijas, viņa vairs nevarēja to tur atrast. Kad tika nopirkti Dārziņi, Lazdiņu mājā, kurā neviens vairs nedzīvoja, brālis lauza griestus, un vienā brīdī no tiem izkrita kladīte!

1974. gadā Ciprians un Magdalēna nopirka Dārziņu mājas Madonas rajona Indrānu pagastā, jo Lazdiņos nebija pat elektrības. Visi trīs sāka dzīvot te. 1976. gadā no insulta mira Ciprians. Broņislava gandrīz vai bijusi gatava doties uz invalīdu namu, bet māsa Madaļa atrunājusi. 1990. gadā Madaļu piemeklēja ķermeņa kreisās puses paralīze, viņa palika uz gultas. Tad Broņislava, kas vienmēr bija bijusi vājākais posms ģimenē, izrādījās stiprākais – 14 gadu viņa pirmajā vietā turēja māsu, 1994. gadā neaizbrauca uz Rīgu saņemt Triju Zvaigžņu ordeni, jo nebija, kas paliek pie māsas (ordeni viņai Valsts prezidents Guntis Ulmanis pasniedza Dārziņos). Arī daudz kur citur neaizbrauca, un tikai pēc māsas nāves sāka apceļot Latviju, kuru līdz tam bija pazinusi tikai uz kartes.

Abas māsas Dārziņos piedzīvoja arī laupītāja uzbrukumu. Sākumā laupītājs ienācis un prasījis, vai mājās nav benzīna. Saņēmis atbildi, ka nav, vēris pieliekamā durvis. Broņa teikusi, ka arī tur nav, un vedusi ienācēju pie loga rādīt, kurās kaimiņmājās kādam varētu būt benzīns. Tajā brīdī laupītājs gāzis Broņai pa galvu. Viņa brīnumainā kārtā nav nokritusi, pagriezusies un teikusi: "Tu saki, ko tev vajag. Ko tu sit?" "Naudu." "Tad tā arī vajag runāt." Iegājusi istabā, paņēmusi somiņu, kurā bija nauda, iedevusi laupītājam. Tas saskaitījis un teicis Madaļai: "Pamaz." Madaļa teikusi Broņai: "Bet tu paņem no manas somiņas manus sakrātos divlatniekus." Broņa paņēmusi, iedevusi laupītājam, tas skaitījis divlatniekus, un Madaļa no gultas teikusi: "Tu man vismaz pāris divlatniekus zālēm atstāj." Laupītājs tos arī atstājis. Kādā brīdī Broņa (asiņojošu galvu) apsēdusies uz dīvāna, sanācis tā, ka sēdējuši tur abi ar laupītāju, un Broņa viņam teikusi apmēram tā: "Lai Dievs stāv tev klāt." Tad viņa dabūjusi otrreiz pa galvu. Pēc tam vairākus gadus Broņislavu mocījušas šausmīgas bailes, durvīm vienmēr bija jābūt aizslēgtām.


No mašīnas nelēca

Pret saviem dzejoļiem Martuževa izturējās pieticīgi, atceras Anna Egliena: "Teica: "Kam tos vajag, kas tos lasīs?" vai "Ko es te vēl ar pantiem ņemos, ja reiz Andrejs Eglītis ir rakstījis?" Tomēr rakstīja un pārdzīvoja, ja Pēgass nebija īstās auzas paēdis. Andreja Eglīša dzeju viņa zināja kilometriem no galvas, Dievs, tava zeme deg! lasījusi raudādama.

Savukārt Andrejs Eglītis visādi cildināja Martuževu. Reiz, kad viņa bija Rīgā un mēs aizrunājāmies par Andreju Eglīti, teicu Broņislavai: "Ja jau jums ir tāda savstarpēja jūsmošana, jums vajadzētu satikties un pateikt otram labu vārdu Noorganizēsim." Un, kamēr dzelzs vēl karsta, ņēmu telefonu, lai zvanītu Andrejam Eglītim. Broņa prasa: "Ko tu noorganizēsi?" Saku: "Paņemšu taksometru, atvedīsim Andreju Eglīti uz šejieni." Griezu numuru, Broņa uzreiz: "Kam tu zvani?" Es: "Kā jau runājām – Andrejam Eglītim." Broņa: "Liec nost! Liec nost tūlīt, es saku! Es tev teicu, liec nost!" Noliku klausuli un teicu: «Bet mēs taču sarunājām…" Martuževa: "Kā tu iedomājies – atvest Andreju Eglīti?! Atnāks Andrejs Eglītis, un ko es ar viņu varēšu runāt? Es varēšu tikai noslīgt ceļos un raudāt."

Toreiz tā palika, bet tad nāca Zigurda Vidiņa filmas par Martuževu Gaismas lāse pirmizrāde, un mēs ar Vidiņu kā partizāni sarunājām savest abus kopā, viņiem nezinot. Kino Rīga lejas kafejnīcā Vidiņš rezervēja galdiņu, un mēs vedām Broņislavu uz pirmizrādi. Pa ceļam Vidiņš pieturēja pie mājas, kurā dzīvoja Andrejs Eglītis. Broņislava: "Ko mēs te gaidām?" Vidiņš saka: "Man Andrejs Eglītis jāpaņem uz pirmizrādi." Nu tak neleks Broņa ārā no mašīnas! Andrejs Eglītis iekāpa, aizvedām viņus uz kafejnīcu, pasūtījām kafiju un balzamiņu, un viņi abi pirmo un vienīgo reizi mūžā kādu stundiņu runājās, smējās, apkampās, Broņa mācīja Andrejam ar spieķi staigāt…"


Ierakumi šķir

Dzejoļus un dienasgrāmatu Martuževa rakstīja faktiski līdz mūža galam. Egliena stāsta, ka dzejniece uzskatījusi: ja viņa būtu uzrakstījusi tikai trīs dzejoļus, tad savu dzejnieces misiju būtu izpildījusi. Viens no tiem trim ir dzejolis partizāniem, otrs – Brīvības piemineklis, ko viņa uzrakstīja 1952. gada 18. novembrī, trešais – Lūgšana Aglonas Dievmātei, zināmā mērā katoļu himna.

Martuževa bija, kā stāsta Anna Egliena, no matu galiņiem līdz papēžiem īstena katoliete un latgaliete. «Visa mājas dzīve un runāšana notika latgaliski. Visu katoļu gada liturģiju viņa zināja no galvas, abas ar Madaļu vakara lūgšanas uz balsīm dziedāja. Tas viņai bija asinīs, nevis ar gribasspēku pieņemts.» Taču dzeju un dienasgrāmatas rakstīja latviešu literārajā valodā, dzejoļu latgaliski Martuževai nav daudz. To viņa nemācēja izskaidrot, kāpēc literārā domāšana viņai ir latviski. "Varbūt tāpēc, ka viņa gāja Vidzemē latviešu skolā?" Egliena saka: viena daļa īsteno latgaliešu tāpēc ne visai pieskaita Broņislavu latgaļiem. "Jānim Klīdzējam arī pārmeta, ka viņš neraksta latgaliski (Klīdzējam latgaliski ir tikai divas grāmatas, pārējās latviešu literārajā valodā). Klīdzējs teica: es esmu latviešu rakstnieks, kurš nāk no Latgales. Līdzīgi bija arī Broņislavai, nekādu iekšēju problēmu viņa tur nesaskatīja. Latviete viņa bija jebkurā gadījumā, Latvija viņai bija vērtība caur visiem laikiem, Latgale tāpat."

Vienkārša un nesatricināma pašvērtība – tāds bija Kārļa Vērdiņa verdikts Broņislavas Martuževas dzejai 2006. gada recenzijā Martuževas paralēlā pasaule par krājumu Trejdeviņas jāņuzāles (2005): "Viņas dzejā apvienojas gan tradicionālais, folklorā sastopamais pasaules skatījums (pašpietiekama eksistence ciešā sakarā ar dabas norisēm, epizodiska interese par to, kas notiek aiz pašu pagasta robežām), gan spēcīga saikne ar kristietību (lai arī šķiet, ka tieši reliģiskie dzejoļi ar gatavajām, ierastajām tēlu attiecībām un motīviem krājumā pārliecina vismazāk). Dažus dzejoļus lasot, ienāk prātā – cik jauki būtu, ja Māris Melgalvs uz brīdi nolaistos no mākoņa maliņas un kādā Jāņu naktī pie ugunskura apmainītos špetnām dziesmām ar Martuževu. Tur tik būtu, ko noklausīties! (..) Lielākais pārsteigums krājumā ir jutekliski mīlas dzejoļi, kurus lasot aizmirstas, cik gadu to autorei un cik lasītājam. (..) To, ko Martuževai nebija lemts piepildīt trakās jaunības, slimību un izsūtījuma izkropļotajos gados, viņa piepilda tagad, kad sen jau nokļuvusi viedas sirmmāmiņas statusā."

Jā, Martuževas draugs, ko viņa pati sauca par līgavaini, kaimiņš Jānis Skumbiņš tika paņemts leģionā un pazuda bez vēsts, un neviens cits viņai vairs negadījās. "Domāju, Broņai blakus pastāvēt, ienākt Martuževu dzimtā nevienam nebūtu viegli," saka Anna Egliena. Arī māsas Madaļas līgavainis krita Kurzemes cietoksnī. No Martuževas dienasgrāmatām redzams, ka sanatorijā Rāznā bija uzradies kāds kungs, ar kuru viņai it kā kaut kas sācis veidoties, bet tas beidzās, kad atklājās, ka viņi bijuši katrs savā ierakumu pusē.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata