Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -3 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Pilskalnu sprādziens

Arheologs Juris Urtāns par to, vai ir iespējams iejusties senlatvieša ādā, pilskalnu atklāšanas bumu Latvijā un par to, kas un kur iznīcina Latvijas senvēsturi.

Pilskalnu laikmets Latvijā ilga divarpus tūkstošu gadu – pirms stāsta par to, kāpēc kopš 2018. gada jaunu pilskalnu atklāšana notiek sprādzienveidīgi, atgādina arheologs, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, Dr. hist., Dr. habil. art. Juris Urtāns. Tiesa, rakstītu avotu par šo laiku, kurš beidzās XIII gadsimtā, nav, tāpēc tikai arheologu atradumi ļauj veidot kaut aptuvenu priekšstatu par latviešu senču dzīvi.

Latvijas Kultūras akadēmijā kopš pērnā gada nogales tiek īstenots Urtāna vadīts un Latvijas Zinātnes padomes finansēts pētniecības projekts Pilskalnu jaunatklājumi Latvijā 2018.–2021. gadā: kultūrvēsturiskā nozīmība. Kopš 2018. gada kā jaunatklāti konstatēti vismaz 42 pilskalni, kas ir daudz vairāk nekā visā laika posmā pēc Otrā pasaules kara kopā, un jaunatklājumu skaits, visticamāk, vēl pieaugs, jo teju ik nedēļu no senvēstures entuziastiem pienāk ziņas par iespējamiem, līdz šim nezināmiem pilskalniem Latvijā – LIDAR zemes reljefa kartēs tie parādās kā aizdomīgi zemes virsmas pārveidojumi, atgādinot senos nocietinājumus. Projekta ietvaros turpināsies jauno pilskalnu apzināšana un iegūto datu apstrāde un apkopošana, rezultātā līdz gada beigām sagatavojot monogrāfiju, lai iespējami ātrāk iekļautu šos jaunatklājumus Latvijas un Baltijas reģiona kultūrvides apritē. Paredzēts arī sagatavot dokumentāciju potenciālai jaunatklāto pilskalnu iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Ko tas nozīmētu zemes īpašniekam, kādas metodes ļāvušas tik vareni intensificēt pilskalnu atklāšanu, ko šodienas cilvēks var un ko nevar iztēloties par tālas senatnes cilvēku dzīvi – tie ir daži no jautājumiem, kurus SestDiena uzdeva profesoram Jurim Urtānam, sazvanītam viņa lauku mājās pie silta mūrīša vakarā pēc kolēģa bērēm.

Vai pilskalnos ir apbedījumi?

Vispār ir – tādā nozīmē, ka tajos uztaisa kapsētu, jo pilskalna zemē neko nedrīkst darīt vai tradīcija liedz. Kapsētas parasti taisa tādās vietās, kur zeme nav auglīga, toties smilšu zeme kapiem ir ļoti laba. It sevišķi Latgalē vecticībnieki, kas ir labā nozīmē tendēti uz mantu un naudu, kapsētas taisa pilskalnos, kur zeme zemkopībai nav izmantojama.

Vai tas nozīmē, ka pilskalni parasti ir tādi smilšu kalniņi, sastāv no neauglīgas zemes?

Pilskalns ir mākslīgs veidojums, bet kalns pats ir dabīgs. Tad kalnu cilvēks sataisa tā, kā viņam liktos pareizi. Speciāli jau cilvēks kalnu nepārveidoja, viņš veidoja savus koka nocietinājumus, un tad viņam gribi vai negribi kaut ko vajadzēja pārveidot. Savā laikā koka nocietinājumi bija pirmajā vietā, bet tagad mēs tos vairs neredzam, redzam tikai zemi, būtībā tikai pamatu tam, kas tur ir bijis virsū.

Pilskalni pēc savas funkcijas ir ļoti dažādi. Ja cilvēki tajos ilgstoši dzīvo, tad tur ir ļoti biezs kultūrslānis, melna zeme. Tad, it sevišķi Latgalē, dažreiz pilskalnus noara tāpēc, ka laba zeme. Savukārt vēlāk, tā sauktie patvēruma pilskalni, ir bez kultūrslāņa, diezgan labi nocietināti, smiltīs, mežos, tajos arī kapsētas uztaisa. Lai gan stingru likumsakarību šajā ziņā nav, piemēram, Bērzpilī pie Balviem, kapa bedri rokot, racēji nomūrējas melni tāpēc, ka tas ir pilskalns ar kultūrslāni, it sevišķi vasarā viss put, viss netīrs.

Vēl ir gadījies arī tā, ka pilskalnā kā zīmīgā vietā puslegāli vai nelegāli mēģina apbedīt Otrā pasaules kara upurus – skaista vieta, taisām tur! Mums vairāki pilskalni ir sačakarēti ar brāļu kapiem.

Ko mēs saucam par pilskalniem, un uz kādu laika periodu tie attiecas?

Pilskalns ir nocietināta dzīvesvieta. Ja tā ir apmetne, tad vismaz sēta ir apkārt. To mēs mūsdienās neredzam, bet tādi kalni, kur veido vaļņus, grāvjus, nostādinājumus, terases, parādās apmēram 1.–2. gadu tūkstoša mijā pirms mūsu ēras.

Parādās Latvijas teritorijā?

Runa ir par visu meža zonu, arī Baltkrieviju, Krieviju, Igauniju, Lietuvu, Poliju. Tālāk – Bohēmijā, Silēzijā, Vācijā, arī Skandināvijā – ir savādāk. Pilskalni beidza pastāvēt, kad te krusta kari gāja pāri. Tad krusta karotāji vietējiem ļaudīm vairs neļāva viņu nocietinājumos dzīvot. Tiek uzskatīts, ka XIII gadsimts ir pilskalnu laikmeta beigas. Lai gan tagad zinām, ka pat vēl XIV gadsimtā ir bijuši atsevišķi pilskalni, kur vietējie ļaudis ir dzīvojuši.

Ir jau vēl arī tāda lieta, ka krusta karotāji vācieši, lai gan viņi būvēja mūra pilis, šad tad, kad viņiem ātrāk vajadzēja, uzbūvēja arī koka pilis, tāpat kā vietējie ļaudis. Tad nu tagad nevar saprast, kas tas īsti ir bijis, no vienas puses, tā ir krustnešu pils, no otras puses, pēc sava izveidojuma tā ir tāda pati kā vietējā pils. Ir daži pilskalni, kur vācieši ir būvējuši koka pilis, piemēram, Zviedru kalns pie Tērvetes pilskalna.

Vai mēs varam zināt, kā īsti mūsu senču koka pilis izskatījās?

Kaut ko jau zinām, bet vienmēr var teikt, ka nezinām, jo neviena jau nav saglabājusies. Vidēji reizi divdesmit gados koka būve iet bojā – nopūst vai nodeg, lai gan ir izņēmumi, kad koka ēkas saglabājas ilgāk. Tas pats attiecas uz koka pilīm – tās nodega vai tika nodedzinātas. Arheologs jau redz pamatus. Ja pamats ir stiprs un biezs, tad jādomā, ka tur ir bijusi stipra celtne virsū, un otrādi.

Ko tu kā speciālists domā, pētot, piemēram, Ģirta Vilka ilustrācijas eposam Lāčplēsis vai Kārļa Sūniņa zīmētās senlatviešu pilis?

Skaistas, bet nekas vairāk. Redzi, nedrīkst jau laist arheologu pie lietu skaidrošanas. Viens piemērs, kas gan nav tieši ar pilskalniem saistīts: Kārļa Zāles veidotajā Brīvības piemineklī un Brāļu kapos ir karavīru un mirstošu karavīru tēli. Vairogi, zobeni, viss skaisti un pareizi. Bet lielākajai daļai šo karavīru ir bruņucepures. Tās ir pītas, kā no važām. Zāle to ir padarījis par Latvijas simbolu. Bet to bruņucepuru vēsture ir tāda, ka 1838. gadā Frīdrihs Krūze, pirmais arheologs Latvijas teritorijā, šādas važas atklāja un pasludināja, ka tās ir bruņucepures. Bet tā ir sieviešu rotaslieta, tā sauktais grīstes vainags! Nekāda sakara ar bruņucepurēm, tipiska latgaļu un zemgaļu sieviešu rota. Frīdrihs Krūze bija pietiekama autoritāte, cilvēki to neiedziļinoties pieņēma, un tagad mums Brāļu kapos un Brīvības piemineklī ir karotāji ar sieviešu vainagiem galvās.

Vienā ziņā ļoti aktuāli, tagad sievišķais tiek meklēts visur, kur var un kur nevar.

Jā, bet šajā gadījumā tas ir pārpratums. Protams, simbolika un ļoti skaisti, bet tas būtu tāpat, ja kādā nākotnē tapušā filmā mūsdienu karotājs staigātu zeķubiksēs.

Atgriežoties pie jautājuma, ko arheologs un senvēsturnieks zina, var teikt, ka zina vairāk nekā cilvēks no malas, bet galvenā problēma ir tā, ka to nav iespējams apliecināt, aprobēt. It kā mēs zinām, bet varbūt tomēr smalkumos ir drusku savādāk.

Vai tās mākslinieku iztēlotās mūsu senču koka pilis ar tornīšiem varētu būt tādas bijušas?

Domāju, ka ne. Tā atkal ir mūsdienu cilvēka domāšana. Mūsdienu vīrietis ir karotājs, bet XX–XXI gadsimta izpratnē – ar automātu, ložmetēju un nepieciešamību pakāpties augšā un apšaut citus. To pašu viņš projicē uz ļoti senām darbībām, bet acīmredzot tur militārie apsvērumi bija pavisam savādāki. Tornīša uzdevums ir novērot ienaidnieku un no augšas apšaudīt, ja rodas tāda nepieciešamība, bet tornītis pilskalnā ir ļoti nedroša vieta, jo to ļoti ātri var nojaukt. Tā laika izpratnē militāra darbība bija uzbrukums, sitiens – ja trāpās, tad labi, ja ne, ejam projām. Tur nebija nekādas ilgstošas aplenkšanas un aizstāvju mērdēšanas, tā nāca vēlāk. Pilskalnu laikmetā militāra darbība bija laupīšana, sirošana. Politiskie mērķi sākās krusta karu laikā, pirms tam bija sirošana – dabūt mantu, vergus, sievietes, bērnus, lopus. Salaupīt, apsist un iet projām – un tad gaidīt, kad nāks atpakaļ tev atbildēt kāds igaunis, krievs, lietuvietis vai arī pašu kaimiņi.

Pilskalniem diezgan bieži blakus ir kalns, kas ir augstāks par pilskalnu. No mūsdienu cilvēka domāšanas viedokļa tas ir pilnīgi nepareizi, bet no tālaika cilvēku domāšanas viedokļa, iespējams, pilnīgi pareizi. Apšaudīt ar tā laika ieročiem no tā kalna nevar, tas ir pārāk tālu, vismaz simt vai pat divsimt metru no pilskalna. No otras puses, sirotājs var uzkāpt tajā kalnā, aplūkot pili, novērtēt, ka tā viņam nav pa zobam, un pieņemt lēmumu labāk tur nelīst. Iespējams, tas ir bijis tā, taču līdz galam pierādīt to laikam nevarēs.

Vai vispār ir iespējams iejusties pilskalnu laikmeta cilvēku domāšanā?

Metodes, kā to mēģināt darīt, ir dažādas. Viena no metodēm – mēģināt dzīvot tālaika apstākļos, piemēram, dūmistabā. Bet mūsdienu cilvēks tik un tā pret tādu dzīvošanu izturas citādi nekā tālaika cilvēks. Eiropā ir pietiekami daudz akmens laikmeta, bronzas laikmeta un vēlāku laiku repliku, būvētas mājas, pilis, apmetnes, kurās par naudu var nakšņot un justies, piemēram, kā bronzas laikmeta cilvēks. Tur ir noteikumi, ka tev jāatdod telefoni, jāģērbjas tā laika drēbēs, un tev tikai no rīta vai vakarā ir pusstunda vai stunda, kad tu drīksti kontaktēt vai iztīrīt zobus. Bet lielākā problēma, ko mūsdienu cilvēks nespēj pieņemt, ir smaka. Ja turpat bija cūciņa vai cits lopiņš, vai – vēl agrākos laikos – arī cilvēka kakiņa, neviens tās īpaši nevāca nost. Mēs no tā aromāta esam ļoti tālu aizgājuši, mums tās visas ir smakas.

Vēl jau ir cilvēki, kas kūts aromātu atceras.

Jā, vienam tā ir smaka, otram kūts smarža. Bet, piemēram, nemazgāta cilvēka smarža vai smaka – mēs pieņemam, ka tā ir slikta, ka vajag mazgāties un smērēties ar krēmiem, bet tajā laikā tā bija pierasta smarža un tika uzskatīts, ka mazgājoties tu noņem nost savu aizsargkārtu. Pirtī gāja, bet vairāk atveldzēties un kaulus izstaipīt. Mūsdienās pirts ir padarīta par kulta vietu, tiek piesauktas pirts tradīcijas. Lielākoties tās ir muļķības, nekādu tradīciju nav, tas ir jaunizdomājums un bizness lielā mērā. Nebūt negribu teikt, ka pirts būtu kaut kas slikts, bet tradīcija tā nav.

Vai tad pilskalnos pirts nebija?

Bija. Agrākā rakstītā liecība par pirti ir no XIII gadsimta sākuma, kad igauņi noķer Tālivaldi pirtī un tad cepina viņu kā zivi, lai viņš atdotu naudu. Acīmredzot tā pirts ir bijusi kaut kur ārpus pils. Bet arheoloģiski pirti nevar atšķirt no parastas mājas, tās ir vienādas – dūmistaba, krāsns no akmeņiem… Vēlākos laikos pirtis ir, bet tām nav tās auras, kas tagad ir uztaisīta.

Cits piemērs par atšķirību starp mūsdienu cilvēku un mūsu senčiem: tautasdziesmā dzied, ka meitai neveicas mīlestībā un viņa iet slīcināties, lec ūdenī pie raudaviņām, un viss notiek. Arī Raiņa Pūt, vējiņos! tas pats, Baibiņa ielec Daugavā. Mums šodien ir grūti iedomāties, ka viena normāla meiča tā var noslīcināties, vienkārši ielecot ūdenī. Taču atbilde ir tāda, ka agrākais cilvēks neprata peldēt! Tagad mēs uzskatām, ka 95 procenti prot peldēt, bet agrākos laikos peldēt prata tikai pieci procenti cilvēku vai pat vēl mazāk. Piemēram, lielākā daļa Daugavas plostnieku neprata peldēt – ja plostnieks iekrita ūdenī, draugs viņu ar ķeksi vilka ārā. Daudzi arī noslīka. No tāda viedokļa ir skaidrs – ja meita ielec ūdenī, viņa ir pagalam.

Tas pats ir ar pilskalniem. Daudz kas ir sasapņots, un tie sapņi droši vien ir vajadzīgi, bet tā ir mūsdienu cilvēka domāšana.

Man ap pirmo klasi viena no iedvesmojošākajām grāmatām bija Laimoņa Pura Degošais pilskalns. Tev nebija?

Esmu to lasījis, bet, ka mani tā būtu ļoti iedvesmojusi, nevaru teikt.

Nuja, tu esi piecus gadus vecāks par mani, tā grāmata iznāca 1962. gadā, kad man bija seši gadi.

Ne tāpēc. Man mājās ir vairāki Degošā pilskalna izdevumi, bet tās fabulas vēsturiskajos romānos man šķiet diezgan samākslotas, tās ir apmēram vienādas ar ļoti retiem izņēmumiem, kuros tu vari drusku tikt klāt tam laikam.

XIX gadsimta vēsturiskie romāni jau tevi nopērk ar romantiku, nevis ticamību. Ja kāds mūsdienu rakstnieks sāktu aprakstīt, kāds tev ir mājas iekārtojums, kādi trauki virtuvē, kā gulta saklāta, tev nebūtu interesanti, tevi interesē cilvēku attiecības. Vēsturiskie romāni lielā mērā nevis stāsta par attiecībām, bet rāda rakstnieka zināšanas par, piemēram, kādu pili vai tālaika amatnieka darbu.

Vai arheologs var iedomāties, kāda bija dzīve sirojumu laikmetā?

Iedomāties var, bet kurš var pateikt, ka tas ir pareizi? Te ir vēl viena lieta: runājot par pilskalniem, mēs runājam par milzīgu laika nogriezni, divarpus tūkstošiem gadu. Mēs atceramies vecāku un vecvecāku vārdus, ar vecvecvecāku vārdiem jau iet grūtāk, bet tie ir tikai simt gadi atpakaļ – viena paaudze ir 25 gadi. Divarpus tūkstoš gadu ir milzīgs laiks. Folkloristikā ir tā sauktais teleskopētais laiks – tu aizej uz kādu vietu, kas saucas "sensenos laikos", tad to teleskopē, un tad tur sākas normālais laiks: "Ķēniņš pamodās un tajā dienā darīja to un to…" Dažādos pilskalnu perioda laikos ir atšķirības, un arī pilskalnu izbūvē ir atšķirības.

Tātad tu faktiski pēti laiku pirms slavenajiem "700 verdzības gadiem"?

Ciktāl tas attiecas uz pilskalniem – jā. Bet man ir arī citas intereses. Es lielā mērā neesmu rokošais arheologs jeb senlietu arheologs, es esmu vietas arheologs. Tā ir kultūrvēsturiska, kultūrainavas pieeja. Pilskalns ir vieta.

Ir arī tāda arheoloģija kā spēka arheoloģija, varas arheoloģija, kas parāda sava laika hierarhijas, ir etniskā arheoloģija… Arheoloģijai ir ļoti daudzas apakšnozares, kas mūsdienās attīstās. Protams, klasiskā arheoloģija nekur nav pazudusi, tā ir pamats, uz kura viss attīstās.

Tu līdz arheoloģijai nokļuvi tēva arheologa Vladislava Urtāna (1921–1989) ietekmē?

Laikam jau. Puikas gados vasarās pa arheoloģiskajiem izrakumiem vien dzīvoju, vecāki ņēma līdzi. Vēlāk viss organiski turpinājās.

Kad ķēries pie pilskalnu pētīšanas?

Mana pirmā grāmata par pilskalniem ir iznākusi 1990. gadā. Pa to laiku daudz kas cits arī ir darīts, esmu nodarbojies gan ar zemūdens arheoloģiju, gan gaisa jeb aerālo arheoloģiju. Pilskalnus mēs lielā mērā uzejam ar lāzerskenēšanu no gaisa, tā ir pilnīgi jauna metode. Pirms 30 gadiem neviens nevarēja iedomāties, ka tāda būs.

Jā, man arī pašam pieder viens pilskalns! Laikam esmu vienīgais Latvijas arheologs, kuram pieder valsts nozīmes piemineklis. Tas ir Dzirkaļu pilskalns, atrodas Krustpils novadā, es tajā diezgan daudz darbojos, 2018. gadā arī grāmata Dzīve Dzirkaļu pilskalnā ir iznākusi. Kad tu diendienā pilskalnu kop, tad dabū savādākas sajūtas nekā arheologs parastais, kurš atbrauc uz pilskalnu, apskatās un pēc stundas brauc prom. Arī arheologs racējs nevar atļauties daudz skatīties apkārt, laiks ir saspringts, turklāt jārūpējas par citiem izrakumu dalībniekiem. Man ir tā priekšrocība, ka varu pacelt galvu un apskatīties apkārt.

Tu iegādājies īpašumu tieši tāpēc, ka tur ir pilskalns?

Jā, apzināti. 90. gados par sertifikātiem. Pašvaldība sākumā nemaz negribēja man to piešķirt, teica: viņš daudz braukā pa ārzemēm, pārdos vēl pilskalnu ārzemniekiem, bet tur ir nauda un manta iekšā… Tagad viss mainījies, tagad es esmu dullais profesors, kas tur darbojas, ar visiem kaimiņiem man ir ļoti labas attiecības, un pats pilskalns ir kļuvis daudz populārāks, nekā bija.

Cik pilskalnu Latvijā ir?

Valsts aizsargā pāri par 570 pilskalniem. No tiem īstu pilskalnu, kuriem ir visas pazīmes, ir mazāk, ap četrsimt.

Vai Latvijā gandrīz katrs paugurs ir pilskalns?

Nē, nē, tā nav. Tas jaunu pilskalnu atklāšanas sprādziens lielā mērā ir saistīts ar aerolāzerskenēšanu. Kamēr šīs metodes nebija, atklāšanas temps bija viens agrāk nezināms pilskalns trīs līdz četros gados. Aerolāzerskenēšana ļauj atklāt pa 20 līdz 30 pilskalniem gadā. Tā bija tikai pagājušā gadsimta 20.–30. gados.

Ko tad ar aerolāzerskenēšanu tādu ierauga, ko agrāk nevarēja redzēt?

Ļoti vienkāršoti sakot, lido lidmašīna vai satelīts (sākumā šī metode bija militāra), skenē zemes virskārtu, un uz zemi tiek dots tik daudz impulsu, ka tie tiek cauri arī lapām. Tādā veidā tiek modelēta zemes virsma, kas ir apakšā zem kokiem. Latvijas problēma jau ir krūmi un koki, tāpēc klasiskā gaisa arheoloģija mums neko daudz nedod, esam aizauguši. Tagad tu pēti datora ekrānu un ieraugi.

Ko arheologs tur ierauga?

Pilskalna klasiskās lietas ir vaļņi, grāvji, terases, nocietinājumi, ieejas vietas – reljefa mākslīgie pārveidojumi. Pilskalni jau nav vienīgie mākslīgie pārveidojumi, bet tiem ir savdabīgas pazīmes, kuras zinot vari noteikt, ka tas ir pilskalns. Tagad kādi pārdesmit cilvēki ļoti ieinteresēti pēta LIDAR kartes, kas ir publiski pieejamas. Tā kā es ar pilskalniem darbojos, agri vai vēlu informācija, ka kaut kas ir atrasts, nonāk pie manis. Kāda ceturtā vai piektā daļa šo atradumu tiešām izrādās pilskalni.

Par gaisa arheoloģiju ir teiciens, ka tā neko nevar izpētīt, bet ir dzinējsuns, kas dzen pārējo arheoloģiju uz priekšu.

Vai pilskalnā vienmēr ir kultūrslānis?

Nebūt ne. Ir stipri nocietināti pilskalni bez kultūrslāņa, un nevar īsti saprast, kāpēc tā ir. Tie tiek uzskatīti par patvēruma pilskalniem, paslēptuvēm, meža pilskalniem. Bet vai tas ir tik vienkārši? Vai vienkāršāk nav iemukt purva salā noslēpties?
XIII gadsimtā, par kuru ir rakstītie avoti, sirošana un laupīšana lielākotiesnotikusi ziemā. Kāpēc? Tāpēc, ka ziemā
cilvēki ir sagājuši siltumā, kur var paslēpties ar visu savu mantu, lopiem, bērniem un visu pārējo. Tad sirotājs viņus uzreiz var noķert. Vasarā cilvēki iemūk purvā – kur tu viņus noķersi? Tāpēc vasarās sirojumi gandrīz nemaz nenotika.

Cik ticams ir XIII gadsimta atainojums hronikās?

Droši vien ir ticams. Cita nekā jau arī nav. Protams, jāzina, kurš ir hronista maizestēvs, bet tā jau arī mūsdienās notiek. Tas, ka mums par Latvijas teritoriju ir divas hronikas, ir daudz, citiem pat tā nav.

Tālaika dzīve tajās hronikās tiek zīmēta ļoti nežēlīga un skarba. Piemēram, cilvēki var iet kādā sirojumā un vienkārši pa ceļam nosalt.

Skarba patiešām: "..apsitām simt pagānus, sievas un bērnus paņēmām vergos Kristum par godu…" Tagad mēs tik ļoti neslaktējam. Redzi, mēs uz tām lietām skatāmies ar mūsdienu acīm. Ja te visu laiku kaimiņos kaut ko slaktētu, tu arī pret to savādāk izturētos, vairs neuzskatītu to par kaut kādu šausmīgu izņēmuma stāvokli, bet par normālu situāciju.

Runājot par tiem laikiem, jāņem vērā arī tāda lieta: mūsdienu cilvēks pazīst savus vecākus, vecvecākus un tagad nereti arī vecvecvecākus, jo mūža ilgums ir pagarinājies. XIII gadsimtā un agrāk lielākā daļa cilvēku savus vecvecākus neredzēja, viņu vecāsmammas un vectēvi sen bija nomiruši, vidējais dzīves ilgums bija nedaudz virs 20 gadiem.

Kas attiecas uz pilskalniem, mēs arī neredzam to milzīgo darbu, kas tika ieguldīts, pilskalnu nocietinājumus ceļot. Bet, militārās būves ceļot, cilvēku spēki vai dzīvība netiek skaitīta. Piemēram, Pirmajā pasaules karā Latgalē krievi, baidoties no vāciešu uzbrukuma Petrogradai, taisīja kādas deviņas aizsardzības līnijas, tūkstošiem veču raka, bet vēsture izvērtās savādāk, un neviens tajos nocietinājumos nekaroja. Tajos ir ieguldīts tik milzīgs darbs, ka tos nolīdzināt faktiski nav iespējams.

Ko zemes īpašniekam nozīmē jauna pilskalna atklāšana uz viņa zemes? Vai nevar būt līdzīgi kā reizēm ar aizsargājamu putnu ligzdām, kad alkatīgāks īpašnieks fiksi nozāģē koku ar ligzdu, lai to nepasludinātu par liegumu?

Jā, notiek arī tā. Andrupenē tika atklāts Černoručjes pilskalns, tur vēl pietiekami solīdi kokus nocirta, bet Augšzemē, Bebrenē, bija Valaiņu pilskalns, tur to izdarīja zvērīgi, būtībā sačakarēja jaunatklātu pilskalnu. Valsts aizsardzība jau neliedz pilskalnā nocirst mežu, tas uz pilskalna jau reizes piecdesmit ir uzaudzis un nocirsts, bet nevajadzētu ar mūsdienu tehniku sabojāt pašu pilskalnu, piemēram, aizberot kādu traucējošu grāvi.

XX gadsimtā kādi 20 pilskalni tika iznīcināti. XX gadsimta 60.–70. gadi, it sevišķi Latgalē, ir bēdu laiks, tad kādi septiņi pilskalni ir norakti, arī pie Rīgas Ikšķilē viens norakts. Gan jau ir arī tādi, par kuriem mēs nekad neuzzināsim, ka tas ir norakts. Piemēram, Rušonā bija Naudas kalns, kam ir bijuši gan vaļņi, gan grāvji, gan kultūrslānis, bet tagad ir tikai milzīgs karjers un autobusa pietura Naudas kalns.

Vai tā sauktie melnie arheologi var pilskalnam nodarīt ko sliktu?

Nevajag lietot šādus vārdus! Tad jau būtu arī melnie ķirurgi. Bandīti, mantrači, noziedznieki viņi ir! Tā ir sāpīga tēma. Pilskalni viņus īpaši neinteresē, jo tajos metālisku mantu nav, bet attiecībā uz senkapiem varu teikt, ka pēdējos 20 gados Latvijas senvēsture šo noziedznieku dēļ ir iznīcināta, izlaupīta. Tāpat kā vecticībnieku ikonas baznīcās ir pazudušas, pareizticīgo arī. Senatnes kultūras vērtību tirdzniecība ir viens no pasaules ienesīgākajiem biznesiem. Tagad Austrumukrainā notiek liela arheoloģiskā izlaupīšana, tāpat Piedņestrā, Armēnijā.

Vai mēs saprastu to cilvēku valodu, kas apdzīvoja Latvijas pilskalnus?

Droši vien nesaprastu. Mēģinājumi pagātni projicēt uz mūsdienām, raudzīties uz to mūsdienu acīm, vērtēt no mūsdienu ētikas viedokļa nav tas pareizais ceļš. Teiksim, vai tu gribētu sev vergu? Bet, ja vergi ir visiem, uz to raugās savādāk.

Cik jaunu pilskalnu vēl varētu atklāt?

Ja neuzliks pārvietošanās ierobežojumus pandēmijas dēļ, droši vien vēl kādi 10 līdz 20 pilskalni nāks klāt, tad lielais krējums būs nosmelts. Pamatā jaunatklājumi būs Latgalē, kas ir pilskalnu ziņā bagātākā teritorija Latvijā. Kāpēc tas tā ir, man nav atbildes. Varbūt sava loma ir tam, ka Latgalē ir viskvalitatīvāk veikta skenēšana, bet Kurzeme ir skenēta pirmā, kad metode vēl nebija tik aprobēta.

Latgale tagad ir tukša no cilvēkiem, kā pēc kara vai mēra, laukos gaili nedzird dziedam. Arī mazie miestiņi sāk izmirt. Vairs nav neviena, kas pilskalnus zinātu, tā tradīcija ir pārrauta, nav vairs vecu tantīšu, kas varētu ko izstāstīt, pilskalnu folklora ir izzudusi.

Tauta izmirst…

Nekad jau nevar zināt, kā viss pavērsīsies. 1939. gadā Hitlers paaicināja, un vācbaltieši, kas te 700 gadu bija dzīvojuši, triju mēnešu laikā visi aizbrauca. Varbūt tagad kovids kaut ko mainīs. Ļoti daudzi pārnāk dzīvot uz laukiem, pagastveči stāsta, ka mājas stāvējušas tukšas, bet tagad tajās atkal dzīvo cilvēki. Mūsdienās lietas mainās ļoti ātri. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Un balvu saņem...

Spēlmaņu nakts kaislības reizi gadā uzsit augstāko vilni – pagājušās sezonas laureātu vārdus atklās sestdien Valmieras teātrī.

Pēda nācijas pašapziņai

Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss (42) pēc valsts svētkiem aicina mazāk koncentrēties uz to, cik zaļa zāle ir aiz sētas, un vairāk rūpēties pašiem par savu vidi. Gan ...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata