Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Absurda sāpes un iedvesma

25. martā Baltkrievijā tika atzīmēti Brīvības jeb Neatkarības svētki, kas visu Lukašenko valdīšanas laiku bijusi opozicionāru iniciatīva. Šobrīd, kad sistēma ir satricināta, vara potenciālos svinētājus iebiedēja un izolēja jau iepriekš. Arī Natāliju Holavu, multimākslinieci no Barisavas, drošībnieki jau laikus instruējuši, "kā būs savu valsti mīlēt", bet viņa to turpina pa savam: domājot tikai ar savu galvu, liecinot un rakstot feļetonus.

Stāsts sākās, kad seno draudzeni Natašu uzrunāju sadarbībai jaunā pārrobežu projektā. Koncentrējušās uz mērķi, par viņas pašsajūtu un notikumiem Baltkrievijā nerunājām. Jums tur "jautri", vai ne? Jā, žēloties nevar! Aizsprostu atrāva mans vienkāršais jautājums par bankas kontu, uz ko Natašas atbilde bija negaidīta: raksti savu! Tikai no rīta, kad pusnakts deadline drudzis bija pāri, iedziļinājos viņas teiktajā. "No Baltkrievijas banku kontiem nauda var vienkārši pazust. Katrs pārskaitījums no ārzemēm ir aizdomīgs, nauda tiek aizturēta vai noņemta. Varmācībā cietušo upuriem ir izveidoti vairāki fondi – tur ir saziedoti lieli līdzekļi. Fondam jāparāda aizturēšanas protokols, naudas soda apmērs vai citi zaudējumi – ka esi atlaists no darba, bizness izputināts utt. –, un tad var saņemt atbalstu. Pēc mana aresta septembrī nauda vēl atnāca, bet, kad saņēmu 500 eiro balvu no viena Eiropas festivāla, tad mani uzreiz brīdināja, lai savu kontu neuzrādu – arestētajiem nepienākas. Pazudīs ar galiem!"

Tā nu uzklausīju Natašu – par kādiem grēkiem šī skaistā māksliniece un asprāte, kino un bohēmas mīlētāja ir nokļuvusi miliču un drošībnieku kontrolē, kāpēc apmeklē psihologu un nespēj vairs padejot, kur redz Baltkrievijas nolemtību un spēku. Šis ir viņas Baltkrievijas stāsts.


Pasivitātes gūstā

Es piedzimu un ar mainīgām sekmēm dzīvoju Barisavā. Tas ir Minskas apgabala lielākā rajona centrs, taču pilsēta ne ar ko neizceļas. Te ir liela armijas klātbūtne, visādi štābi un kara daļas. Jau kopš XIX gadsimta beigām te ir daudz rūpnīcu. Padomju laikā sacēla vēl. Apkārt sādžas un ciemati, no kurienes, tikko kā pases dabūja, cilvēki metās šurp. Pilns ar lauķiem, kas ievācās blokmājās ar visām savām tradīcijām. Inteliģences teju nemaz, tikai armijnieki, strādnieki un bijušie laucinieki.

Gaisotne mūsu pilsētiņā nekad nav bijusi iedvesmojoša. Gadiem esmu jutusies it kā te un tomēr citur. Šeit vienmēr ir bijis tā, ka no tavas vientuļās dvēseles laužas vēlme pēc pārmaiņām, pēc jaunas dzīves, tev gribas darīt, sauc protesti, karogi, cīņa, bet Barisavā uzduries tikai klusumam – visiem vienkārši vienalga.

Ko ar šiem ļaudīm darīt? Kā mainīt inertumu, dzīvi bez iniciatīvas, apātisko masu apkārt? Jau kopš 2012. gada es šeit mērķtiecīgi īstenoju dažādas kultūras aktivitātes. Pa šo laiku esmu samierinājusies, ka cilvēki te ir gatavi skatīties un interesēties no malas, bet aktīvi iesaistīties – nē! Mūsu dejotāju grupas lapā pat bija ieraksts: "Kā lai beidz aplūkot jūsu bildes soctīklos un atnāk dejot pa īstam?" Tā Barisavā bija pieņemts: atbalstīt citus pasīvi mēs varam, bet, lūk, aktīvi iesaistīties – tas jau ir par traku!

Doma, ka kaut ko vajadzētu mainīt, dumpoties, aizstāvēt savas tiesības, Barisavā līdz augustam nebija manāma. Amorfa attieksme, pasīva pozīcija. Tāpēc mani izbrīnīja pirmsvēlēšanu laiks – kad uz Barisavu atbrauca uzstāties Svetlana Tihanovska, Veronika Cepkalo un Marija Koļesņikova, pēkšņi bija neiedomājams atbalsts, neslēpta tautas interese. Skatījos un neticēju. Tā nebija ziņkārība, tas bija kas daudz vairāk. Intervijās gan pazīstamie, gan nepazīstamie atklāti pauda savu viedokli – tā vēl nekad nebija bijis! Kļuva skaidrs, ka pat Barisavā kaut kas ir sakustējies.

Man pašai lūzuma punkts un sajūta, ka varu kaut ko mainīt, ka tas ir jādara, parādījās jūlijā – kad uzmirdzēja šīs trīs sievietes. Nē, ne tad, kad sāka sēdināt vīriešus – slikti, bet tas jau šajos 26 gados pierasts un kļuvis par rutīnu, kādu pieklapē, kādu iesēdina, tas taču normāli…

Taču, kad parādījās šī sieviešu trīsvienība, man iekšā viss sagriezās. Netaisījos nekur iepērties, nekādās politikas jukās un spēlītēs, pat uz vēlēšanām nedomāju iet. Tāpat bija skaidrs, ka nekas nemainīsies. 2006. gadā filmēju vēlēšanu procesa aizkulises. Kopš tā laika man bija personiska emocionālā trauma – to cirku es ļoti pārdzīvoju. Nē, negribēju vairs…

Bet pēkšņi pie durvīm zvana vienkārša meitene no laukiem, kas kādreiz īrēja mūsu dzīvokli, un vāc parakstus par opozicionāriem. Es toreiz lecos un teicu, ka tas ir bezjēdzīgi. Biju pārliecināta, ka uzvarēt kādam citam nav iespējams – ar vai bez parakstiem… Vīru spēles likās pilnīgi vienos vārtos, bet šīs trīs sievietes uzjundīja ticību. Viņu parādīšanās bija tik spēcīga, it kā mūsu valstībeidzot būtu sākuši darboties citi dabas likumi.

Nevaru izskaidrot, kā tieši šī pārvērtība notika, taču Baltkrievijas tautas apātija izplēnēja, viss sāka notikt visur un vienlaicīgi – tieši tāpēc, ka parādījās viņas. Ja godīgi, katra atsevišķi man personīgi ne īpaši patīk, bet kopīgā jauda bija fascinējoša.

Pret Koļesņikovu attiecos kritiski, man netīk viņas retorika un sarkani krāsotās lūpas. Arī Tihanovska kā politiķe mani ne visai pārliecina, bet tas viss kļuva mazsvarīgi – jo viņas iemiesoja vairāk! Viss personiskais tobrīd atkāpās. Sāka darboties arhetipi, kaut kas dziļš un neizskaidrojams. Šī trīsvienība ieslēdza masu iesaistīšanās pogu. Process aizgāja, kļuva nenovēršams. Jutu, ka man – tai Natašai, kas biju iepriekš, – ir beigas, visiem maniem projektiem arī. Ir sācies kas stiprāks par mani. Es to neapturēšu, tāpēc man ir jāmaina savi plāni, daļēji jāatsakās no iepriekšējās dzīves un jāseko Tam Lielajam.


Dūriens līdz kaulam

Pirms vēlēšanām bija plāni kā normālā dzīvē. Ar Židovočku grasījāmies doties koncertturnejā. 8. augustā meitenēm rakstīju: iespējams, nāksies visu atcelt. Bija sajūta, ka tuvojas kas globāls, kāda neapturama straume. Tas ir tāds cilvēciskās enerģijas kopums, kas pēkšņi caurauž visu. Kā indivīds varu tikai uz mirkli paiet maliņā, bet tik un tā būšu šajā straumē – piederēšu šiem cilvēkiem un vietai. Baltkrievijai.

9. augustā biju uzvilkta kā stīga, kas tūlīt plīsīs milzīgā spriedzē. Līdzīgi kā tad, kad ņem asinis no pirksta. Neieredzu to sajūtu. Es vienmēr saraujos pirms dūriena, aizžmiedzu acis un šausmās gaidu adatas triecienu – tieši tāds bija augusta sākums. Ar priekšnojautu, ka tūlīt un neizbēgami sāpēs. Ka būs reibonis, asinis, samaņas zaudēšana… Aizgāju uz vēlēšanām, pēc tam uz laukumu, satiku draugus. Saspringti gaidīju dūrienu, un, lūk, – bija arī! Vēl tagad, to atceroties, kļūst smagi. Kad iedur adatu pirkstā, ir nepatīkami, bet tu saproti, kāpēc. Šeit visus sadūra, bet jautājums "kāpēc?" joprojām ir neatbildēts.

Atgriezos no laukuma, krustojumā izšķīros no draugiem. Viņi nevarēja izsaukt taksi, jo internets nedarbojās. Kājām aizgāju mājās, pabaroju ielas kaķus, tie apmierināti murrāja, bet trauksmes sajūta nezuda. Iegāju istabā un izdzirdēju kliedzienus aiz loga. Stāvēju ar netīrajām kaķu bļodiņām rokās un sapratu: viss, adata ir iedurta. Izskrēju uz balkona. Pirmais, ko ieraudzīju, – no laukuma puses skrien divi pavisam jauniņi puiši asiņainām sejām. Saucu, vai nevajag palīdzību, lai nāk iekšā, nomazgājas, paslēpjas, tēju padzer, bet viņi atteicās. Prasu: kas notiek? Puiši, kliedzot, raudot un lamājoties vienlaikus, teica, ka sit visus bez izņēmuma, uz visām pusēm un no visa spēka. Viņi aizskrēja, bet es tā arī paliku uz balkona pārakmeņojusies.

Stāvēju ilgi, skatījos, kā milicija un drošībnieki izdzenā un sit cilvēkus. Sapratu, ka neko nevaru izdarīt. Ja kliegšu, tad viņi viens divi ielauzīsies dzīvoklī, durvis nepasargās. Stāvēju apjukusi un bezpalīdzīga, pat paraudāt nespēju. Vienīgais, ko attapos darīt, bija ieslēgt telefonu un filmēt. Ko nevarēja saskatīt, to komentēju, stāstīju, kas notiek. Ļaudis pārbīlī bēga, es, tikpat pārbijusies, liecināju. Šokējošākais bija jautājums: par ko? No kurienes tāda nežēlība? Adata manā pirkstā iedurta līdz kaulam, bet ne analīzēm, ne tādēļ, lai palīdzētu un noteiktu manu stāvokli… Tomēr tieši to šī situācija paveica – ļoti labi noteica diagnozi. Tauta ir sadalīta divās karojošās pusēs. Vardarbība bija pilnīga, un tā ar vīriešu rokām noslēdza sieviešu trijādības aizsākto. Pat cilvēki, kam dzimtes jautājumi neinteresē un darbību simboliskā nozīme ir sveša, pat viņi saprot mūsdienu spēku samēru un tā dinamiku. Tas, ka Baltkrievijas protestiem piemīt sieviešu enerģija, to sajūt visi, to pauž domas, jūtas, notikumi. Tā ir stihija, kas rada dzīvību.


Tagad sākas pa īstam

Pirmais protesta maršs lika noticēt: Barisavā viss tomēr nav zaudēts! Toreiz iznākt ielās vēl drīkstēja «oficiāli», pilsētā nebija neviena miliča vai OMON drošībnieka, jo visi bija aiztriekti uz Minsku. Tas bija 16. augusts, pirmā svētdiena pēc šausmām – ielās iznāca visa pilsēta! Vai tuvu tam, trīs tūkstoši bija noteikti, varbūt vairāk. Tad arī ieraudzīju: kad ir atļauts, tad piedalās ļoti daudz un visdažādākie cilvēki. Kādus tikai paziņas tur nesatiku! Pat bērnības draugs, plaukstošs Pītera uzņēmējs, tāds milzīgs tēvocis, bija atgriezies Baltkrievijā un aktīvi protestēja. Skatījos, vēroju, secināju... Kad iziet ielās ir droši, kad nav jābaidās par savu dzīvību, ļaudis ir gatavi saliedēties, izteikt viedokli un dara to.

Pēc protesta maršiem aktivizējās "jebaķkas" ("Batjkam – jā"). Viņi sāka rīkot savus pasākumus, okupēja centrālo laukumu, sāka tur brīvdienās stutēt gadatirgus. Parasti cilvēki labprāt tos apmeklē, gāžas bariem, nav ābolam, kur nokrist, – vismaz kaut kāda izklaide… Pirmajā dienā, ziņkārības dzīta, aizgāju un ieraudzīju pilnīgu tukšumu. Neviena cilvēka! Tikai divi menti civilajā un rupjas tantītes, kas tirgo šašlikus un alkoholu, pašas žvingulī kopš agra rīta.

Kad sākās otrā diena, atkal tas pats. Klusums līdz kaulam, tikai tās pašas tantītes sēž, pašas savu alu dzer un savu šašliku ēd, un neviena, kas viņām pievienotos… Tātad pilsēta var, ja grib! Māk nākt uz protestiem un spēj ignorēt varas maskarādi. Šajā laikā pirmo reizi sajutu lepnumu par savu Barisavu. Pirms tam jau pārbaudīts – labi ja simt cilvēku ir tādi, kas kaut kur piedalās, vienmēr un visur tie paši. Bet te – tūkstoši! Tātad iekšā viss ir nobriedis, viss ir gatavs, viss iespējams.

Kad sākās vispārējā vardarbība, ļaudis sagrupējās. Sapratu, ka arī savu aktīvo pilsoņa pozīciju vairs nenoslēpšu. Par pirmo sišanu, kad interneta nebija, ar īsziņām un straumēšanu sūtīju ziņas draudzenei uz Londonu, kas tūlīt tās lika feisbukā. Esmu tehniski spēcīga, rīkojos ātri. Sapratu, ka tas ir mans uzdevums: filmēt, dokumentēt, komentēt, nevis stāvēt ar karogu un izaicināt. Ja ar citiem pasēdēšu cietumā, kāds no tā labums? Labāk filmēt! Mazs bariņš, kas baidījāmies iet zem stekiem, nolēmām, ka palīdzēsim cietušajiem. Izveidojām grupu, caur tiesībsargiem atradām cietušo sarakstus. Darījām, ko varējām: meklējām juristus, runājām ar pašiem vai radiniekiem, vācām ziedojumus, apciemojām, atbalstījām. Centāmies cilvēkus uzmundrināt, mazināt netaisnības sajūtu, remdēt bailes par tuviniekiem… Paralēli es monitorēju vairākus čatus, publicēju dažādus stāstus, ziņas, liecības. Izgaismojos, vārdu sakot. Miliči bija tikai laika jautājums.


Iemeslu atradīsim

Tolaik menti visu laiku mainīja noteikumus. Vispirms drīkstēja staigāt ar baloniņiem, tad ar puķītēm, tad ar abiem kopā vai tikai vienu atsevišķi… Pēc brīža – tikai staigāt, jo baloni un puķes jau ir simbols. Tad staigāt vairs nedrīkstēja, tikai stāvēt... Viss cits jau bija mītiņš, kad drīkst sist. Vai vismaz arestēt. Grupu sarakste visu laiku notika, mūsu bariņā sarunājām tikties kādā mikrorajonā. Stāvam, runājamies, skatāmies – citi atnāk ar baloniem, stājas rindā. Menti tur jau no paša sākuma uzradās – gan jau zināmi, gan kāds agrāk neredzēts majors. Tas sāk mūs audzināt un skalot smadzenes, ka šis ir nesankcionēts mītiņš… Sākam runāties. Par simboliku, par to, kas internetā rakstīts. Viņš mūs aizvirza uz grāvi, jo tur, lūk, neskaitīsies pulcēšanās. Uzstājas, kādi mēs nabadziņi, ticam visādiem meliem, un kā piemēru sāk stāstīt manis rakstīto ziņu. Tas bija gadījums par meiteni, ko aizturēja ar krāsu baloniņu, kad viņa rakstīja pretvalstiskus saukļus. Un menti viņu viscaur nopūta ar to krāsu un visādi izņirgājās. Majors apgalvo, ka tā ir pilnīga izdoma, bet no pūļa iznāk meitene un saka: es tā esmu! Atver telefonā protokolu, un mēs to āzi uzreiz pieķeram melos. Tieši viņš ir to parakstījis! Iegrūdām viņam to sejā, bet bija skaidrs, ka šī diskusija labi nebeigsies – noteikti kāds maskējies gnīda to filmē.

Smadzeņu skalošana

Visi, kas tur bijām, pāris dienās tikām apstrādāti. Vairumam menti ieradās pakaļ uz mājām un it kā aicināja uz pārrunām. Nē, mantas nevajag, viņi pat tēloja sašutumu, taču nevienu tajā vakarā neatlaida. Visus paturēja, izprašņāja, sodīja ar naudas sodu vai ieslodzīja uz pāris dienām. Man zvanīja, bet es saku: mājās neesmu, atpūšos, kāda starpība, kur…

Man, izrādās, pavēste bija aiznesta uz darbu. Es jau piecus gadus Jaunatnes kultūras centrā vadu vēsturisko deju klubu, tikko bijām sākuši Eiropas Savienības projektu par ebreju mantojumu… Man brīvdiena, taču direktore mani ar viltu izsauca, trīs stundas vilka laiku un tad spiegdama nometa pavēsti: tev pēc pusstundas jābūt milicijā! Man skaidrs, ka ārā neiznākšu, – neēdusi, plānā krekliņā, ārā pēc negaisa auksts palicis… Pirmā doma: galvenais, lai telefons viņiem netiek! Apzvanīju tuviniekus un sadalīju to pa sastāvdaļām. Detaļas paslēpu tā, lai vēlāk varu salikt. Līdz mentenei mani pēdējā brīdī aizveda. Miliču sejas jau pazīstamas. Pirmā pavēle: dod telefonu! Lūdzu, tikai saplīsa… Izkratīja, un, lai izolatorā nenosprāgtu, viņiem pēc protokola jāprasa: vai par veselību ir sūdzības? Nemaz nemeloju, kad teicu: man vēdera lejasdaļa sāp! Aizveda uz slimnīcu, jo cietuma štata dakteris cīnījās ar kāda psihozi… Atlaist viņi mani nevar, aizveda pie ginekologa, kur bez rindas, ātri un bez maksas dabūju pilnu apskati, sonogrāfiju ieskaitot. Paldies! Kamerā nokļuvu jau vakarā. Tur divas brīnišķīgas sievietes jau kopš maija sēdēja par migrācijas pārkāpumiem. Vienai nebija nekādas pilsonības, otrai – Krievijas. Par nelegāļu noķeršanu dod prēmijas un "pagonus". Kāds bija pacenties, un vēlāk viņas vienkārši bija aizmirstas…

Tiesa notika pēc nedēļas. Teica: būs skaipā. Ieveda mani kabinetā pie datora, bet tam visu laiku pazūd sakari. Pēc piektās uzkāršanās man saka: ejam dzīvajā! Zālē visa mana deju grupa bija atnākusi, aplaudēja, kad veda. Uzreiz jutu atbalstu, smējāmies. Tiesnese pat bija adekvāta. Var redzēt: uzdevums notiesāt, bet negribas. Apsūdzētāji – divi jauni puisīši, menti – meloja un pinās. Saka, ka mēs mītiņā "šerengā" esam stāvējuši. Es saku: vai zināt, kas tas ir? Man ir diploms "režisor prazdņikov i zreļišč" (svētku un izklaižu režisors), es terminus zinu. Šie ne bū ne bē nevar pateikt. Skatāmies ierakstu! Kur es te esmu? Tikai ne "šerengā"… Vēl man lika identificēt cilvēku, kas mūs filmējis, bet tas stāv maskā. Prasu: no kura gala tad man viņu atpazīt? Vēlāk izpētījām, ka tas bija pavisam cits, atkal meli. Apskatīju protokolu un izrādījās, ka menti dzīvo milicijā… Viss baltiem diegiem šūts, truli, smieklīgi, absurda teātris.

Man piesprieda vismazāko soda naudu, bet cik neganti direktore pret mani liecināja, kādus murgus stāstīja! Pēc tiesas mani uzreiz atlaida no darba, arī citiem klājās līdzīgi. Akcijas uzdevums bija mūs visus nobiedēt, lai vairs uz protestiem neietu, bet rezultātā viss bija otrādi – pilnīgi visi kļuva vēl aktīvāki.


Kokainās dejas

Par visu piedzīvoto es rakstīju feļetonus, publicēju. Meklēju, par ko pasmieties, bet cik ilgi? Tas, ko redzi, dzirdi, saproti, patiesībā ir baisi. Viņi visi – tie sitēji un apsūdzētāji – ir jaunāki par mani. Paaudze, kas pilnībā uzaugusi Lukašenko laikā. Kad viņš nāca pie varas, man vēl nebija 18 gadu, nevarēju balsot, šie ne tik, bet padevīgi kā suņi.

Tā ir īpaša suga – sistēmas cilvēki. Arī darbā, kur mani atlaida, – stulbums, aprobežotība, nodevība... Visa sistēma ir tāda: turēties pie vietas, algas un uzplečiem. Kad saproti, kā viņi, šis valsts varas aparāts, strādā, pārņem šausmas. Jo viņi neattīstās, nedomā, nemācās. Galvenais ir noturēties sistēmā, lai cik sapuvusi tā būtu. Bet viņu ir daudz – to, kas sistēmai uzticīgi vai vismaz netraucē. Novembrī jau likās: visi gaišie padevušies, un apātija uzvarējusi.

Nu, nogalināja Romānu Bondarenko, izsludināja sēras. Pulksten 12.00 vajadzēja apstāties, pieminēt ar minūti klusuma brīža, bet pulksten 21.00 bija akcija – uzlikt svecīti uz palodzes. Kaut biju saslimusi, tieši pusdienlaikā izgāju uz balkona. Paklusēt un pieminēt. Apkārt nekā. Cilvēki mierīgi staipa iepirkumu somas, večiņas ar suņiem un mazbērniem, kāds bazarē pa telefonu, mašīnas braukā… Skatos uz to un domāju: ei, ļaudis, kas notiek? Vai tiešām esam uzvarēti? Sasisti, salauzti, iebiedēti? Nekādas vienotības, jutos tik vientuļa! Ar svecīti tāpat – no sava loga tikai vienu degošu liesmiņu redzēju.

Tomēr galu galā vara visu izdarīja nepareizi. Tā izlaida sievietes un ļāva viņām visu paveikt. Tad pielietoja vardarbību, bet uz brīdi pierima, un tajā brīdī tauta saliedējās un sajuta vienotību. Vara visu izdarīja nepareizi, un tas ir labi. Bet, b….ģ, cik smagi tas bija un ir! No pirmajām dienām es nevarēju atiet vairākus mēnešus, un posttraumatiskais sindroms turpinās.

Ķermenis atgādina, ka esmu stresā. Katru dienu uznāk panikas lēkmes, trauksme nepamet.

Pēc šoka par fizisko vardarbību nākamais bija apjauta, ka nespēju neko darīt. Man ir smagums ķermenī, nevaru padejot, nespēju strādāt pie mākslas un filmu projektiem, nespēju ne rakstīt, ne organizēt. Esmu pārakmeņojusies. Sastingusi. Kā var domāt par kaut ko citu? Man nav enerģijas un it kā morālu tiesību radīt, priecāties, sajust gandarījumu. Tuvākais draugs reiz pierunāja padejot ar viņu. Mēs uzvilkām tādus jancīgus tērpus un valsējām. Sapratu, cik piespiesti un kokaini to daru. Nav vēlmes!


Lieldienu gaidās

Smagi bija, bet – panācu savu atjaunošanu darbā un morālo kompensāciju. Cīnījos, vistavila ih debilami (pierādīju debilismu) – rakstīju, un tas man deva daudz spēka. Kad redzēju, cik sistēma patiesībā ir tukša un impotenta, tas reāli uzmundrināja.

Daudzi draugi bija apcietināti un ir joprojām, smagi piekauti un spīdzināti, daudzi ir emigrējuši, jo sāka saņemt kriminālos sodus. Morāli ir ļoti grūti, bet enerģētiski esmu uzlādēta. Situācija spiež. Ir redzams, kā sistēma agonē. Tu lasi, redzi, un tas nevar neietekmēt. Viss velkas, katru dienu jauni sūdi, reāli uzmācas depresija. Kādi mēs visi no šīs traumas iznāksim?

Nē, cilvēki nav padevušies. Ir tāda kā partizānu kustība – cilvēki sazinās slepenās tīmekļa grupās, pauž savas domas. Visi tikai ar segvārdiem, īstos nesaka, lai tad, kad spīdzinās, neizdotu līdzīgi domājošos. Tie nav tīņi, bet cilvēki ap un plus piecdesmit. Viņi pat satiekas – kādās nomalēs vai mežā –, biedrojas, cep šašlikus, iedzer vīnu, bet neiepazīstas. Izlīmē uzsaukumus, iznēsā opozīcijas avīzes, raksta saukļus… Oficiālu mītiņu nav, bet grupās viss notiek: zīmē sarkanbaltos karogus, raksta sūdzības, dalās ar pieredzi. Smejas, ka arestēt var par balkonā izkarinātām baltsarkanbaltām apenēm, bet nākamreiz izrādās: tā arī ir noticis.

Dzīvojam un gaidām Lieldienas – Augšāmcelšanos. Sistēma cenšas organizēt svētkus, Masļeņica bija pat pamanāma, bet "jebaķkas" zīmē. Vara cenšas izlikties, ka viss ir labi, bet nesanāk. Raujas pušu, bet vairums tautas šo "pokazuhu" ignorē. Mūzika auro, daži klīst, bet viss tā nīkulīgi. Skaidrs, ka ir slikti, un tas priecē. Tātad ir kam mainīties un augšāmcelties.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata