Atkritumu bizness no itāļu mafijas līdz krīzei Krievijā

Atkritumu savākšana un utilizēšana mūsdienās pilnīgi noteikti nav tikai lokāla lieta. Patiesībā tā ir pieņēmusi jau globālus mērogus un kļuvusi vai draud kļūt par daudzu valstu problēmu.

Tā, piemēram, 2018. gada nogalē Ķīnas aizlieguma dēļ ievest valstī pārstrādei vairākus pašus izplatītākos papīra, plastmasas un metālu atkritumu veidus (kopumā 24 nosaukumus) par nopietnu ASV problēmu kļuva aptuveni sešu miljonu tonnu cieto sadzīves atkritumu pārstrāde. Pavisam ASV gadā nosūta pārstrādei ap 15 miljoniem tonnu atkritumu, tostarp seši miljoni tonnu tika sūtīti uz Ķīnu, jo pašā Amerikā atbilstīgas jaudas atkritumu pārstrādes rūpnīcu vienkārši nav. Šogad Ķīna vēl vairāk pastiprināja ierobežojumus, un rezultātā atkritumu pārstrāde kļuvusi ne tikai par ASV, bet arī Eiropas Savienības, Kanādas, Austrālijas un vēl citu atkritumu «ražotāju» galvassāpēm. Lai saprastu problēmu mērogus, pietiek ar faktu, ka pirms ierobežojumu stāšanās spēkā Ķīnā un Honkongā tika pārstrādāti 77% visas pasaules atkritumos nonākušās plastmasas.

Turklāt Ķīnas piemēram ir sākušas sekot arī citas Dienvidaustrumāzijas valstis, kuras pēc tam, kad Pekina aizliedza atkritumu importu, kļuva par atkritumu kravu galamērķiem. Oficiāli tas, protams, tiek dēvēts par starptautiskā biznesa ķēdēm vai vēl kā līdzīgi, taču faktiski ir atkritumu izvešana no bagātajām valstīm uz nabadzīgākajām. Indonēzija, Malaizija un Filipīnas ir paziņojušas, ka nevēlas kļūt par citu valstu izgāztuvēm, un aizvien biežāki kļūst gadījumi, kad tās sūta atpakaļ uz attīstītajām valstīm konteinerus ar cietajiem sadzīves atkritumiem. Aplēses savukārt liecina, ka visu šo peripetiju rezultātā nepārstrādāti var palikt pat vairāk par 110 miljoniem tonnu cieto sadzīves atkritumu gadā. Turklāt šajās aplēsēs nav ņemts vērā, ka liela daļa atkritumu no rietumvalstīm nonāk arī Āfrikā, kur daudzviet tāpat vēršas plašumā aizvien pieaugošā neapmierinātība ar faktu, ka daudzas pilsētas ir padarītas par – saucot lietas īstajos vārdos – bagāto valstu izgāztuvēm.

Taču jāatzīst, ka atkritumu pārstrādes jaudu trūkums, it īpaši rietumvalstīs, kuras ir pasaules lielākās sadzīves atkritumu radītājas, ir tikai viens un nebūt ne pats svarīgākais no faktoriem, kas izraisa tā dēvētās atkritumu krīzes atsevišķās valstīs, to reģionos vai vēl biežāk – lielpilsētās. Daudz lielāka nozīme tradicionāli ir atkritumu apglabāšanas vietu – poligonu – trūkumam vai to neatbilstībai vides aizsardzības prasībām, kā arī faktam, ka atkritumu savākšana un apglabāšana pat daudzās attīstītajās valstīs vēsturiski lielā mērā ir bijis krimināls bizness, un noziedzīgās pasaules ietekme uz šo nozari bieži ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Par to, pie kā tas var novest, uzskatāmi liecina trīs pēdējo gadu piemēri.

Mafijas bizness

Klasisks šādas situācijas piemērs ir pēdējo desmitgažu pati zināmākā atkritumu krīze Itālijas dienvidos, kas ilga no 2007. līdz 2012. gadam, turklāt tā joprojām netiek uzskatīta par pilnībā atrisinātu. Šie notikumi visbiežāk tiek dēvēti par Neapoles atkritumu krīzi, tomēr tās laikā milzīgas problēmas piedzīvoja gandrīz visas Itālijas dienvidu pilsētas. Problēmas ar atkritumu savākšanu un utilizēšanu reģionā pastāvēja jau kopš 80. gadiem, tomēr minētajā piecgadē tās nonāca visas pasaules uzmanības centrā.

Par krīzes cēloni kļuva valsts mēģinājums vispārējās vēršanās pret organizēto noziedzību ietvaros cīnīties arī ar atkritumu savākšanu Itālijas dienvidos izsenis kontrolējošajām mafiozajām struktūrām, kuras ir cieši saaugušas ar vietējām varas iestādēm. Pastāv pat aplēses, ka atkritumu izvešana ir Itālijas dienvidu mafiju pati ienesīgākā nodarbe, jo bizness ir organizēts pēc principa, ka ar mafiju saistītajiem uzņēmumiem šajā ziņā ir pilnīgs monopols, bet tas ļauj pieprasīt nesamērīgi augstas pakalpojumu cenas. Pret konkurentiem noziedzīgās struktūras nekavējas īstenot fizisku vardarbību, tostarp nebija retums arī ar mafiju sadarboties negribošu uzņēmēju slepkavības.

Valsts mēģinājums noteikt pakalpojumu cenu griestus noveda pie tā, ka mafiju kontrolē esošie uzņēmumi atteicās turpināt darbu, savukārt konkurenti ienākt reģionā pašsaprotami neiedrošinājās, līdz ar to pilsētu ielās sāka strauji krāties atkritumi, kas karstā laika dēļ kļuva īpaši nepanesami. Piedevām reģionā sākās arī masveidīgas protesta akcijas pret centrālās valdības iejaukšanos, protestētājiem apgalvojot, ka valsts liedz viņiem iztikas līdzekļus, un papildu problēmas radīja fakts, ka reģionā (lielā mērā biezās apdzīvotības dēļ) bija izsmeltas esošo poligonu un izgāztuvju jaudas.