Kā mēs braucām pāvestu lūkot

Pilns autobuss – gandrīz 60 cilvēku – pāvesta Franciska Baltijas valstu apmeklējuma pirmās dienas rītā ar pacilātību sirdīs dodas ceļā. Lai gan doma varētu šķist gluži neprātīga, jo jau aizbraukt tikai uz Aglonu bija pietiekami sarežģīti – skaidrs, ka jāierodas laikus, dažādi ierobežojumi, drošības pārbaudes un jāgaida ļoti ilgi. Bet te – izdomāt, ka kādam gribēsies gaidīt Viļņā, gaidīt Kauņā, gaidīt Aglonā un nobeigumā vēl Tallinā. Plus pārbraucieni un mazgulētas naktis uz matracīšiem sporta zālēs. Bet gribētāji atradās. Kā tajā jokā par pesimistu un optimistu un viņu puspilno-pustukšo glāzi vērtīgākais izrādās reālists, kurš uztraucas par glāzes saturu, vai maz ir vērts domāt par "pilna" un "pustukša", arī mēs sava ceļojuma laikā vairāk uzmanības bijām nolēmuši pievērst nevis grūtībām, bet saturam.

Es šajā svētceļojumā piedalījos gan kā dalībnieks, gan daļēji arī organizators un braucu kopā ar savu ģimeni – maniem trim bērniem Katrīnu (18), Madaru (18) un Justu Emīlu (14).

Aglona mūs uzņem vizītes trešajā dienā. Pie ienākšanas Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā mums pretī skan jautājums: "No kurienes jūs tik daudz un tik priecīgi jau tik agrā rītā?" Tam pretī mirdz smaidi, skan priecīgas atbildes un stāsti par būšanu ceļā, piedzīvoto un iegūto. Un karogs, kas veda mūs Viļņā un Kauņā, tagad jautri plīvo arī Aglonā. Redzam Svēto Tēvu, kurš ar savu ierašanos izdzenā mākoņus virs laukuma bazilikas priekšā. Pa laikam gan uzlīst, bet mēs vienalga esam priecīgi.

Ļoti bieži mēs kādu notikumu, tā ietekmi un vērtību īsti spējam novērtēt tikai krietnu laiku vēlāk. Tā, piemēram, man ir ar iepriekšējo pāvesta apmeklējumu Latvijā. Pirms 25 gadiem, kad Latviju, Lietuvu un Igauniju apmeklēja Svētais pāvests Jānis Pāvils II, man tas bija pilnīgi nesvarīgi. Redzot, kā toreiz pazīstamie steidz uz Rīgu, man radās jautājums, kāds tam ir iemesls. Nu un, ka pāvests brauc? Tikai nejaušības pēc tajā dienā man sanāca iet gar universitāti Raiņa bulvārī brīdī, kad pāvests tur gatavojās teikt uzrunu un apkārt jau pulcējās cilvēki, no kuriem noskaidroju, ka šeit tūlīt, tūlīt iznāks pāvests. Nu labi, tad es arī varu pagaidīt, nodomāju.

Man dalība svētceļojumā deva iespēju uzklausīt Svētā Tēva uzrunas un homīlijas (sprediķus) visās trijās Baltijas valstīs. No viņa teiktā vistuvākās un aktuālās personīgi šķita tēmas par brīvību, kuru mūsu tēvi un vectēvi ir izcīnījuši. Mūsu uzdevums tagad ir atbildīgi izturēties pret mums dāvāto un prast izvēlēties būt svētiem, nevis palikt kaut kur perifērijā.