Latvijai ir 498 kilometrus gara jūras robeža, dainas, kuras vēsta par oša un liepu laipām, kas ar Jūras mātes labvēlību top piekrautas ar zivīm, un pat kalendārā ierakstīti ikgadēji Zvejnieku svētki. Tātad mēs varētu būt jūras produktu lielvalsts. Tomēr lomi ir samērā nelieli, bet zivju patēriņš – mazs. Kāpēc tā? SestDiena pēta, vai un kā Latvijā var piekļūt pie sakarīgas zivju izvēles.
Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija liecina, ka svaigu zivju patēriņš Latvijā samazinās. 2002. gadā viens vidējais Latvijas iedzīvotājs apēda deviņus kilogramus svaigu zivju, 2009. gadā – septiņus kilogramus, bet 2016. gadā – vien piecus kilogramus svaigu zivju. Jāatzīst, šie dati nedaudz pārsteidz, ņemot vērā veselīgā dzīvesveida mārketingu un arvien biežāk dzirdamos ārstu aicinājumus ēst vairāk zivju. Vēl gan jāpiebilst, ka 2016. gadā vidējais latvietis apēda arī trīs kilogramus zivju konservu, vienu kilogramu kūpinātu un kaltētu zivju un vienu kilogramu siļķu un citu sālītu zivju. Tātad kopā 10 kilogramu dažāda veida zivju.
Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents Inārijs Voits SestDienai stāsta, ka, piemēram, Portugālē viens iedzīvotājs gadā apēdot ap 50 kilogramiem zivju. Japānā šis rādītājs ir vēl augstāks. Kāpēc tāda starpība? Atbilžu meklējumiem droši vien varētu veltīt veselus pētījumus, tomēr dažas izkristalizējas arī šī raksta ietvaros, runājot ar dažādām iesaistītajām pusēm.
Nemākam pārdot
Maz ticams, ka vietējās zivis no pircējiem tiktu slēptas, ja pēc tām būtu lielāks pieprasījums. Inārijs Voits SestDienai uzsver, ka tikai 3–5% no jūrā nozvejotā loma paliek Latvijā. Pārējais tiek eksportēts.
Vairāk nekā pusi – apmēram 40 000 tonnu – no Latvijas zvejnieku nozvejotā apjoma veido brētliņas, kas svaigā veidā mājsaimniecības neinteresējot.
Zivrūpnieku pārstāvis pieļauj, ka zvejnieki būtu gatavi tās arī iesālīt un tad nelielos kublos piedāvāt vietējam patēriņam, taču, viņaprāt, lielveikali diez vai būtu ieinteresēti. Brētliņas, kas līdz ar kūpināšanu nepārvēršas par šprotēm, pamatā tiekot eksportētas uz bijušajām PSRS valstīm – lielākoties Ukrainu un Baltkrieviju.
Ap 30% no nozvejas apjoma veido reņģes, kuru lietojums realizācijā būtu plašāks. Zvejnieki tās gan filē, gan atdala liemeņus, gan saldē, taču atkal jautājums esot par to, vai lielveikaliem tas ir interesanti. Voits skaidro – lai zivi varētu pārdot dažādos veidos, lielveikalos vajadzētu veidot tādas zivju nodaļas, kādas ir, piemēram, jau pieminētajā Portugālē un Spānijā, kur pārdevējs īpašā priekšautiņā nosver pircēja iekāroto zivi un tad prasa, ko tālāk darīt – tīrīt, filēt, iesālīt vai sagriezt? Par šo pakalpojumu nav papildus jāmaksā. Tāpat pircējs samaksājot par visu zivi dzīvsvarā neatkarīgi no tā, vai vajag viņam galvu zupai vai ne. Turklāt veikali arī var papildus nopelnīt, nevajadzīgās zivju atliekas nododot tālākai pārstrādei – zivju miltu ražošanai.
"Eiropā tā ir pieņemta prakse – es varu palūgt izgriezt fileju, ko ielikt vienā maisiņā, un asakas buljonam – citā, bet Latvijā lielveikali tā nedarīs," stāsta Voits. Mazumtirdzniecības veikalu tīkla Maxima – Latvija komunikācijas vadītāja Liene Dupate-Ugule gan SestDienai uzsver, ka šāds pakalpojums vismaz Maxima veikalos esot pieejams. Tiesa, ne visos – tikai tajos, kuros šāda zivju nodaļa ir.
Uzņēmuma pārstāve stāsta, ka zivju nodaļas darbiniekiem tiek organizētas dažādas apmācības, arī profesionālu zivju pagatavošanas meistaru vadībā no Spānijas, tā nodrošinot plašākas zināšanas par zivju tīrīšanu, filēšanu, to gatavošanu un citām tehnikām. Taču arī Dupate-Ugule atzīst, ka šo pakalpojumu var nodrošināt vien šie speciāli apmācītie darbinieki, kuri ne vienmēr ir uz vietas. Uzņēmums vērtējot, kurās dienas stundās šāds pakalpojums būtu vairāk nepieciešams, pēc tā tiek noteikta arī īpaši apmācīto darbinieku pieejamība.
Gandrīz neaizstājamas
Uztura speciālisti un ārsti pēdējos gados ir gana aktīvi atgādinājuši par nepieciešamību zivis maltītēs lietot. Tās ir vērtīgs olbaltumvielu avots, taču tajās ir mazāk kaloriju un tauku, ja salīdzina ar lielu daļu gaļas. Vēl būtiskāk, ka zivīs ir vērtīgās omega 3 taukskābes.
Uztura speciāliste Ksenija Andrijanova SestDienai stāsta – ja cilvēks nelieto zivis, viņam ir iespēja uzņemt tās pašas vielas, piemēram, ar linsēklu eļļu, avokado un riekstiem, taču tas tik un tā nenotiek pietiekamā apjomā. "Ekskluzīvs omega 3 vērtīgo taukskābju avots vienmēr ir zivis vai aļģes," saka Andrijanova.
Viņa saviem klientiem vegāniem iesaka lietot aļģu preparātus, kas varētu kompensēt vērtīgo taukskābju daudzumu pietiekamā apjomā.
"Ja šīs vērtīgās vielas neuzņem, var rasties problēmas. Tās gan ir tādas netveramas," piebilst speciāliste. Proti, omega 3 ir nepieciešama smadzeņu darbībai, depresijas profilaksei, arī sirds un asinsvadu veselībai. Uztura speciāliste gan norāda –
nebūs tā, ka, izslēdzot zivis no savas ēdienkartes un nemeklējot pietiekamas alternatīvas, uzreiz varēs just veselības problēmas. Tās lielākoties izpaužas vecumdienās, kad jau tāpat parādās dažādas vecumam raksturīgas saslimšanas.
Un tad līdz galam nekad nevar zināt, vai veselība pasliktinājusies, jo par maz ēstas vērtīgās taukskābes, tie ir iedzimtības vai vēl kādi citi faktori. Šeit gan ir vietā atgādināt, ka Japānā ar teju desmitkārt lielāku zivju patēriņu uz cilvēku ir arī viens no garākajiem cilvēka mūža ilgumiem pasaulē.
Cik daudz tad zivis vajag ēst? Andrijanova saka – jo treknākas zivis, jo labāk. Minimālais biežums būtu divreiz nedēļā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 2. - 8. novembra numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!
Mēz zivis ēdam PAR DAUDZ.
Es
ļuļa