Vecmamma prata ap sevi radīt gaismu. Arī viņas – Mildas Stūrnieces – Sibīrijas stāsti man nav palikuši atmiņā kā šausmu filmas cienīgas ainas. Viņa prata par to runāt viegli. Tagad, lasot viņas piezīmes un dienasgrāmatu, kas rakstīta tūkstošiem kilometru prom no dzimtenes, klausoties viņas brāļa stāstos, es saprotu, ka viņa izvēlējās daļu noklusēt. Mēs taču tolaik bijām tikai bērni, un neviens mūs negribēja biedēt ar nāvi, badu un pieredzētajām šausmām. Un mēs arī neprasījām. Tāpēc palikusi tāda viegluma sajūta – vecmamma nedusmojās. Arī tagad atrodu, ka savās piezīmēs viņa raksta: "Naidu es ne uz vienu neturu, jo tie visi ir jau taisaulē."
No cietuma uz cietumu
Pasteigšos stāstā uz priekšu – ja man rodas iespēja kādam atstāstīt, kā vecmammai tolaik Sibīrijā gājis, es vienmēr ar lepnumu saku, ka viņa bija cietumā. Viņa bija tik drosmīga, ka uzdrošinājās 16 gadu vecumā bēgt uz Latviju. Savās piezīmēs viņa to neraksta, bet mums, mazbērniem, tas bija kaut kas! Vecmamma arī ķiķinot piebilda, ka kameras biedrene mācījusi viņai zagt. Tagad viņas brālis Imants, domājot par apstākļiem Sibīrijā, saka, ka tur tā bija nepieciešamība: "Ja grib ēst, tad jāzog."
Katrs gan atminas citu aspektu. "Atceros reizi, kad mamma sarunājās ar mazdēliņu Kārli par to, kas ir cietums. "Vai tiešām cietumā dod ēst ūdeni ar maizi un gurķi?" puika gribēja precizēt bērnudārzā saklausītās gudrības. "Nu to es tev varu labi pastāstīt, jo pati esmu cietumā sēdējusi," mamma iesmējās. "Tiešām?! Vai tad cietumā neliek tikai bandītus?"" sarunu atstāsta mana krustmāte Ineta. "Tad mamma izstāstīja stāstu, kā pirmajos izsūtījuma mēnešos nolēmusi bēgt atpakaļ uz Latviju. Viņas mamma to atbalstījusi, iesējusi kulītē maizi un siltākas drēbes. Tā viņa kopā ar vēl kādu meiteni devušās Sibīrijas plašumos. Nekur tālu netikušas, naktī paslēpušās siena šķūnī. Pa to laiku jau kāds ziņojis par bēglēm, un ķērāji bijuši klāt. Meitenes ielīdušas dziļi sienā un nav atsaukušās, bet ķērāji ar siena dakšām dūruši sienu, klausoties, vai kāds kliegs. Tad abas pašas līdušas ārā un ieliktas cietumā par bandītismu, nepakļaušanos padomju varai un ko visu vēl…"
Vecmamma vēl uzsvērusi, ka cietumā paēst varēja labāk nekā sādžā – bijusi gan putra, gan maize. Nebija arī jāiet mežā kokus zāģēt, varēja izgulēties. Viņas brālis vēl piebilst, ka vecmamma bēga, jo tur nevarēja mācīties. Sarunāta vietējā pavadone, bet abas pamanītas, jo bija ļoti tautiski saģērbušās. Es brīnos un jautāju, vai vispār mērķis tikt līdz Latvijai bija reāls? "Kāpēc ne?" atjautā viņas brālis. "Daudzi aizbēga. Daļu gan saķēra un aizsūtīja atpakaļ." Un mamma piekrita, nezinot, kā tas var beigties? "Atļāva, jo Sibīrija tāpat bija cietums."
Pēc pusgada gan viņu palaida vaļā – ilgāk bērnu cietumā turēt nedrīkstēja. "Ienāca mājās kādā vakarā skaista, moderna jauniete, protams, pufaikā un glaunos filčos," ar smaidu tagad atminas viņas brālis. Vecmamma spēja jokot arī par citām lietām. Ineta atceras, ka viņa bieži klausījusies radio. Pirms dažiem gadiem populāra bijusi tā sauktā Vidusjūras diēta, un radio raidījumā par to plaši izteikušies dietologi. "O, jā, tā ir efektīva diēta," komentēja Milda, "es to ievēroju daudzu gadu garumā. Nekā lieka – zivis, rieksti un zaļumi."
"Kad tad tu tādu diētu ievēroji?" brīnījās Ineta. "Nu, kā? Daudzus gadus! Sibīrijā. Zivis katru dienu peldēja tuvējā Čulimas upē, spēj tik ārā vilkt. Ciedru rieksti – pilnas egles. Zaļumi – pavasarī balandas. Un sava taisnība tiem Vidusjūras diētas aizstāvjiem ir – pēc Sibīrijas izdzīvojušie ir stipri. Un aptaukoties bija grūti."
Neslēpās, jo neticēja
Meklējot neizstāstīto, faktus un datumus kopā ar savu mammu Aelitu, atrodu virkni dokumentu, kas liecina par to laiku. 1989. gada novembrī izdotā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas rīkojumā ir atsauce uz Latvijas PSR Ministru padomes 1988. gada 2. novembra lēmumu Nr. 350 Par pilsoņu nepamatotu administratīvu izsūtīšanu no Latvijas PSR 1949. gadā. Ar to manas vecmammas Mildas Stūrnieces izsūtīšana ir atzīta par nelikumīgu un nepamatotu. Dokumentā norādīts, ka tas attiecas uz laika periodu no 1949. gada 25. marta līdz 1956. gada 31. jūlijam. Jāpiebilst, ka patiesībā gan viņa tur bija ilgāk, jo neviens šo ziņu viņai nenodeva – gribēja, lai kolhozā nostrādā vēl visu rudeni.
Savukārt Madonas rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas komisijas akts Nr. 316, izdots 1989. gada 10. decembrī, sniedz ziņas par konfiscēto mantu un vecmammas saimniecības apmēriem. Divi zirgi, slaucama govs, vairākas teles, tostarp viena grūsna, sivēnmāte, deviņi sivēntiņi, vistas un bišu saimes. Saraksts ir ļoti garš, uzskaitot arī darba instrumentus, skapjus un kumodes, kamanas un centrifūgu. Tagad, iespējams, liekas dīvaini, bet minēta pat tonna kartupeļu, 40 kilogrami rudzu un 75 kilogrami zirņu. Pašās beigās aprēķināta vērtība. Vecmammas brālis Imants Kalniņš gan par to negrib runāt – tas ir sāpīgs jautājums, jo toreiz kritās naudas vērtība un būtībā viss tika zaudēts.
Minētā saimniecība vecmammas ģimenei piederēja toreizējā Madonas rajona Liepkalnes pagastā, un tās turība bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ģimene izsūtīta. Imants saka, ka viņi ieskaitīti kulakos, jo saimniecībā bija 45 hektāri zemes. Arī savās piezīmēs vecmamma raksta: "Laikam redzēja, ka ir pietiekami daudz mantas, lai varētu sākt veidot kolhozus un iebiedēt pārējos palikušos ar izsūtīšanu, ja labprātīgi tos nedibinās."
Prasu, kāpēc neslēpāties? Viņu mamma domājusi, ka nevar nekas slikts notikt, jo mammas brālis dzīvojis un strādājis Maskavā, bet māsa Urālos bijusi skolotāja. Imants gan piebilsts, ka brīdināti viņi savā ziņā bija. Brālis no Maskavas bija teicis: "Ko tu te cīnies ar to zemes platību, atsakies no visa, lai paliek tikai dārziņš!" Mudināja arī lopus likvidēt, bet viņu mamma to nespēja. Neticēja.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 15.-21. decembra numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!