Joprojām nesaprotu, ko un kā svinēt Lieldienu brīvdienu laikā. Brīvdienas, protams, ir patīkami, taču – kāpēc? Kristīgās Lieldienas? Vai saulgrieži un auglības izlūgšanās svētki? Ar ticību un baznīcu pie mums, izrādās, nebūt nav vienkārši: SKDS dati liecina, ka mazāk nekā puse (41%) iedzīvotāju atzīst, ka tic Dievam un uzskata sevi par kristiešiem, 31% atzīst, ka tic Dievam, bet neuzskata sevi par kristiešiem, 17% sabiedrības Dievam netic. Vienlaikus SKDS izveidotais sabiedrības reliģiozitātes un sekularitātes indekss šogad nokrities līdz zemākajam līmenim; no tā var secināt, ka aizvien mazāka sabiedrības daļa vēlas baznīcas ietekmi dažādos sabiedrības procesos. Arī izglītība un zinātnes iespējas, šķiet, teju likvidējušas nepieciešamību izlūgties auglību no zemes ar dažādiem rituāliem. Kā mainījusies Lieldienu uztvere, kas no tradīcijām saglabājies, un kāpēc?
Lielā diena un Lieldienas
"Kad Ziemassvētki nāca, tad likās, ka jaukāku svētku vairs pasaulē nevar būt. Bet, kad labi apdomā, kas tad tie bij pret gaišajām lieldienām! Toreiz visi čunčulojās tik pa istabu un uz brītiņu vien varēji tu ārā izskriet, uz visām pusēm acis aplaist, vai nenāk kur kāds žīds vai čigāns, vai pat nāve. Bet kas tad tagad kaitēja? Visi putni bija klāt. Apses ziedēja. Dārziņa stūrī taukās zāles spraucās no zemes laukā lielām smilču cepurēm galvā, kā sēnes. (..) Un kur tad šūpoles! Tajās mēs lidojām pa gaisu kā putni un kliedzām, cik spēka, jo klusais gavēnis nu bija garām," tā par Lieldienām savā Baltajā grāmatā raksta Jānis Jaunsudrabiņš.
XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā, par ko jau pieejams vairāk rakstisko liecību, Lieldienas Latvijā svinētas gan kā baznīcas, gan auglības svētki. Var atrast arī publikācijas, kas šādu pieeju kritizē, un, piemēram, Latvijas dievturu draudzes izveidotājs Ernests Brastiņš atgādina, ka tautasdziesmās no kristīgās baznīcas Lieldienām nav ne vēsts. Tāpat E. Melngaiļa Republikas tautas mākslas un kultūras centra 1989. gadā izdotajā krājumā Lieldienas uzsvērts, ka "feodālismā baznīcas spaidu ietekmē mūsu senču pavasara saulgriežu svētku svinēšana laika ziņā pieskaņojās kristīgās ticības svētkiem". Šīs grāmatas autori norāda, ka pavasara saulgriežus jau ilgi pirms Kristus svinējušas zemkopju tautas visā ziemeļu puslodē.
Tātad būtu jānodala Lielā diena – pavasara saulgrieži – un Lieldienas – kristīgās baznīcas svētki. Tomēr, lai gan ir arī tautas tradīciju kopēji, kas svētkus pēc senām paražām svin tieši saulgriežu laikā un arī, piemēram, mans bērns olas jau nokrāsojis un izripinājis, jo dārziņā Lielā diena atzīmēta, mūsdienās abas tradīcijas pieskaņojušās baznīcas kalendāram. Lūkojoties pirmskara periodikā, jāsecina, ka arī tad abas tradīcijas izdzīvotas vienlaikus, un tādi paši secinājumi rodas, lasot Jaunsudrabiņa Balto grāmatu, kur vienā no tēlojumiem aprakstīta arī Lieldienu svinēšana.
Zināmākās Lieldienu tradīcijas, kas izdzīvojušas līdz mūsdienām, ir šūpošanās, kā arī olu krāsošana, ripināšana un kaujas. Šūpošanās saistāma ar auglības rituāliem. Arī saule Lieldienās šūpojoties jeb dejojot, un īpašos apstākļos Lieldienu rītā to varot redzēt arī cilvēks. Tā vismaz vēsta latviešu tautasdziesmas. Ar augstu šūpošanos varēja veicināt auglību – gan labība labāk augs, gan lopi būs brangāki, un pie viena arī odi neēdīšot. Šūpošanās gan saistāma arī ar, vienkārši sakot, skatīšanos uz pretējo dzimumu.
Piemirstā putnu dzīšana
Tradīcija, kas mūsdienās piemirsusies, iespējams, tāpēc, ka šodien šūpoles ikdienā sastopamas teju ikvienā bērnu laukumiņā, kas par Eiropas Savienības līdzekļiem tapis pat pavisam klusos ciematiņos, ir šūpošanās vēl nedēļu pēc Lieldienām – līdz Lieldienu atsvētei jeb Baltajām Lieldienām. Pēc tam svinīgā ceremonijā šūpoles izjauktas, lai raganām nebūtu kur ālēties. Senāk Lieldienas uz citu svētku fona izcēlās ar draudiem par raganu iespējamo klātbūtni. Par to liecina vēl kāda nu jau, šķiet, izzudusi un pagalam nelaikmetīga tradīcija – putnu dzīšana.
Šī tradīcija vairāk izplatīta Kurzemes pusē, kur cilvēki ticējuši, ka putni ir saistīti ar laumām un raganām. Tāpēc, lai vasarā lopi nemirtu un mājās vilki nenāktu, piekopa īpašus putnu aizdzīšanas rituālus. Piemēram, O. Līdeks 1940. gadā izdotajā grāmatā Latviešu svētki raksta: "Lieldienu rītā pirms saules lēkšanas ciema mājās atskanēja saucieni:
Agri lēca saulīte Lieldienu rītiņu,
Vēl jo agri māmiņa meitiņas cēla.
Meitiņas cēla gāliņu sukāt,
Matiņus pīt, putniņus dzīt."
Arī Ernests Brastiņš raksta, ka putnu dzīšana ir "priecīgi gājieni ar dziesmām un mūziku. Tikai dalībnieki vairs nav noviepušies (maskojušies) kā ziemas pusē – Mārtiņos, Ziemassvētkos, Meteņos". Jaunas meitas un puiši tad devušies uz augstāku kalnu mežā, ko sauca arī par putnu kalnu, un katram bijusi līdzi vienu līdz divas pēdas gara kārts, kas pirms svētkiem īpaši sagatavota un izdekorēta. Stāvot kalnā, šautras mestas lejā ar saucieniem: "Tiš mežā! Prom mežā! No mājām ārā!" Vairāki avoti vēsta, ka pēc tam ceļā uz mājām putnu dzinēji vēl salauzuši zarus un ar tiem kūluši mājās palicējus.
Olu krāsas un receptes
Bet kā ar tik pierasto olu ēšanu Lieldienās? Latviešu etnogrāfijas pētniece Linda Dumpe raksta, ka latvieši olas neesot ēduši sevišķi bieži. Izņēmums bijis Lieldienās vai situācijās, kad jāpacienā negaidīti viesi. Pavasarī olu arī bija vairāk. Tās parasti krāsoja pēc Lieldienu šūpoļu kāršanas (sestdienā) vai Lieldienu rītā. Jaunsudrabiņš gan olu krāsošanas atlikšanu uz pēdējo brīdi kritizē, rakstot, ka "mēs negribējām svētā dienā tik daudz darboties ar uguns kuršanu un izdarījām to jau aizlaiku". Un turpina, aprakstot krāsošanas tehnoloģiju: "Mūsu krāsa aizvien bij skaisti dzeltena. Mēs to izdabījām itin vienkāršu no sīpolu mizām. Mēs vispirms likām katlā mizas un pielējām drusku ūdens, un piebērām župsni alauna. Kad ūdens sāka mutuļus sist, tad likām olas iekšā un vārījām tik ilgi, kamēr vecmāte noskaitīja tēvareizi uz priekšu un atpakaļ." Viņš raksta, ka saimniecei vistu bijis vairāk, tāpēc viņas katlā bija daudz olu, savukārt pašu pelēcīte bija sarūpējusi tikai desmit olu, lai katram no ģimenes tiktu pa divām.
Visu rakstu lasiet 13.aprīļa žurnālā SestDiena!