Olimpisko apļu otra puse

Tā ir savāda sajūta – atkal sākt manu četrgades cikla hobiju. Olimpiskās spēles Sočos bija manas pirmās, nu tradīcija turpinās Phjončhanas spēlēs Dienvidkorejā. Starp daudzajiem dažādu valstu brīvprātīgajiem esam vien daži no Latvijas: olimpiskajās spēlēs – Krista Želnina, Krista Strelča, Aleksandrs Riguns, Dāvis Engers un es, šo rindu autors, bet paralimpiskajās spēlēs mums pievienosies vēl arī Kate Bistrova.

Ar Kristu un Aleksandru tiekamies Latvijā, otru Kristu nejauši atrodam jau Phjončhanā, bet ar Dāvi iepazīstas Aleksandrs. Jāsaka, ka savējo meklēšana un atrašana ir daļa no spēļu neprātīgā un uzlādējošā haosa. Pazuduši tulkojumā Uz pirmo olimpisko spēļu pieturas punktu – Jonsei universitātes studentu pilsētiņu, kas atrodas no Phjončhanas apmēram stundas brauciena attālumā, Vondžu pilsētas pievārtē – vienlaikus saplūst vairāki tūkstoši ārzemnieku.

Loģistika, drēbju saņemšana un atgriešanās pie kopmītņu dzīves daudziem ir izaicinājums. Arī rīkotājiem, kuriem tāds izrādījies, piemēram, Eiropas un Amerikas brīvprātīgo apģērbu sagādes jautājums – vēl pirms ierašanās un arī dažas dienas pirms spēļu sākuma brīvprātīgie saņēma ziņas par atsevišķu izmēru apavu vai virsjaku trūkumu. Dažu dienu laikā gan tika sarūpēti papildu krājumi, taču arī tie pēc brīža bija izsīkuši. Tas skaidrojams ar dažādajiem izmēriem dažādās pasaules valstīs. Piemēram, man, Latvijā iegādājoties kapučjaku, jāsniedzas L izmēra virzienā, bet Korejā nākas nēsāt XL, sniega bikses – 2XL. Izrādās, kāds to nebija ņēmis vērā un nebija pasūtījis Eiropas izmēra apģērbu, savukārt brīvprātīgo tērpu ražotājs The North Face piegādāja tieši to un tādā daudzumā, kā bija plānots sākotnēji, neņemot vērā, ka šis aprēķins bijis kļūmīgs.

Tā nu ik dienas UAC jeb Uniformas un akreditācijas centrā var manīt pa pārītim bēdīgu brīvprātīgo.

Tāpat jāpiebilst, ka lielākā daļa informācijas pat šobrīd (mirklī, kad rakstu šo stāstu, ir aizvadīta nedēļa kopš Phjončhanas olimpisko spēļu atklāšanas) vispirms uzplaiksnī sociālo mediju vidē un tikai tad ar novēlošanos tiek izplatīta oficiālajā spēļu brīvprātīgo lietotnē. 75% gadījumu ziņas pienāk korejiešu valodā, un tad nu katrs, kurš pārvalda šo valodu, cenšas palīdzēt līdzbiedriem ar tulkojumu.

Mūs biedē ar neaprakstāmu aukstumu, un pirmajās februāra dienās Koreja patiešām demonstrē saltu laiku: Phjončhanā ap –22 pēc Celsija, Vondžu – ap –15. Sākam saprast, ka, par spīti relatīvi ilgajam spēļu sagatavošanas posmam, transporta sistēma, kas darbosies olimpisko spēļu laikā, ir tālu no perfekta mehānisma. Ar brīvprātīgajiem paredzēto transportu var doties tikai un vienīgi no pagaidu dzīvesvietas uz brīvprātīgā darba vietu. Iespēja aizbraukt līdz citiem objektiem ir minimāla vai arī prasa vairāk nekā trīs vai pat četras stundas ceļā, turklāt ar gaidīšanas pauzēm, kuras, protams, jāpavada dzestrumā.

Patlaban temperatūra nostabilizējusies un nepārkāpj –10 grādu atzīmi, taču asās vēja brāzmas likušas atcelt jau virkni sacensību posmu un pārnest sporta notikumus uz citām dienām.

Virkne tradīciju gan man liek smaidīt, bet dažas arī patiesi nopriecāties par to, ka dzīvoju valstī, kurā ciena sievietes.

Dāmas, kas mūsu dzimtenē karo par vienlīdzīgām iespējām abiem dzimumiem, – ak, jums jādodas uz Koreju! Pieredzes apmaiņā.

Tādi "sīkumi" kā sēdvietas nepiedāvāšana sievietei ir tikai pirmā un niecīgākā daļa no izaicinājumiem, kas šejienes kultūrā duras acīs. Vīrietis un vecāks vīrietis – tas vienmēr nozīmē garantētas priekšrocības jebkādā un ikvienā dzīves situācijā. Kaut arī šejienieši mainās, vēl ilgs laiks būs vajadzīgs, lai šī civilizācija tā īsti pietuvotos Eiropai. 

Visu par Phjončhanā ar latviešu brīvprātīgā acīm pieredzēto lasi dienasgrāmatā žurnāla SestDiena 16.-22. februāra numurā!