Sensenos laikos Eiropas teritorijā bija ieklejojušas un uz dzīvi apmetušās neskaitāmas mednieku vācēju ciltis. Tiek uzskatīts, ka tās šeit ieradās no Tuvajiem Austrumiem aptuveni pirms 45 tūkstošiem gadu. Taču klimats kļuva aizvien vēsāks, Zemi pārņēma ledus laikmets, un šie, par gravetiešiem dēvētie cilvēki pirms 25 000–19 000 gadu izzuda. Jeb, precīzāk, – izzuda liecības par viņu eksistenci.
Iespējams, seno eiropiešu likteni izdevies noskaidrot, ņemot talkā DNS analīzes. Par to jāpateicas starptautiskai pētnieku komandai, kas veica divus atsevišķus pētījumus. To rezultāti palīdz "salīmēt" kopbildi par notikumiem ledus laikmetā.
AUKSTUMU PĀRCIETA NEDAUDZI
Pirmajā pētījumā, kas aprakstīts žurnālā Nature, zinātnieki izanalizēja 365 mednieku vācēju DNS paraugus, kas tikuši iegūti visā Eirāzijā, un izveidoja pilnīgu to gēnu karti. Otrajā darba daļā, kas izskatīta citā zinātniskajā žurnālā – Nature Ecology & Evolution –, speciālisti salīdzināja vecākos genoma paraugus, kas iegūti Spānijas dienvidos no aptuveni pirms 23 tūkstošiem gadu dzīvojošiem alu cilvēkiem, ar krietni jaunākiem paraugiem, kas piederēja apmēram pirms sešiem tūkstošiem gadu dzīvojušiem zemniekiem tagadējās Spānijas teritorijā.
Iegūtie rezultāti sniedza iespēju izsekot līdzi agrīno eiropiešu migrācijai. Tie stāsta, ka periodā pirms 32 000– 24 000 gadu senie cilvēki bija izklīduši gandrīz pa visu kontinentālo Eiropu. Taču aukstuma pieņemšanās spēkā bija liels pārbaudījums kopienām, kas lielākoties mājoja alās un uzkrāja pārtiku salīdzinoši neilgiem laika posmiem. Iespējams, daļa no tiem devās dienvidrietumu virzienā, bet citi vienkārši aizgāja bojā. DNS analīzes rāda, ka pēc ledus laikmeta maksimālā perioda pirms 24 000–19 000 gadu agrīnie eiropieši bija palikuši vairs tikai tagadējā Francijas teritorijā un Ibērijas pussalā.
IENĀCA JAUNI
Ne Centrāleiropas un pat ne Apenīnu pussalas moderno iedzīvotāju genomā šo senču DNS nav. Acīmredzot to priekšteči jau pēc ledus laikmeta ieradušies jaunā ieceļošanas vilnī un iekļāvušies vidē, jo gadsimtu gaitā abu grupu kultūra, māksla un ieroči kļuvuši stipri līdzīgi.
"Redzams, ka Centrāleiropas un Dienvideiropas gravetiešu populācijas pēc pēdējā ledus laikmeta maksimuma neatstāja nekādu ģenētisku signālu. Citiem vārdiem sakot, tās vienkārši pazuda. Kopienas, kas saistītas ar vēlāku kultūru un zināmas kā epigravetieši, nebija gravetiešu tieši pēcteči," žurnālā Nature raksta viens no darba līdzautoriem He Ju, "tie bija ģenētiski atšķirīgi no apgabala iepriekšējiem iedzīvotājiem. Jādomā, ka šie cilvēki nāca no Balkāniem, vispirms ieradās Itālijas ziemeļos ap pēdējā ledāja maksimuma laiku un izplatījās līdz pat Sicīlijai."
ABAS GRUPAS SAJAUCĀS
Pētījumā iegūtie dati ļauj domāt, ka epigravetiešu populācijas no tagadējās Itālijas teritorijas izplatījās visā Eiropā. Tas notika aptuveni pirms 14 tūkstošiem gadu. Ap to pašu laiku virzību uz ziemeļiem atsāka arī Eiropas dienvidrietumos ledus laikmetu pārcietušie gravetieši, taču vismaz vairākas tūkstošgades viņu ceļi ar jaunajiem kaimiņiem nekrustojās. Senākās sajaukšanās pēdas genomā parādījās vien pirms astoņiem tūkstošiem gadu.
Interesanti, ka genomā nav atrodamas liecības par seno eiropiešu sajaukšanos ar afrikāņiem, lai gan ledus laikmetā jūras līmenis bija zemāks un no Spānijas līdz Marokas teritorijai varēja būt pat 13 kilometru gara sauszemes strēle, kas savieno abus kontinentus.