Kaut kā saspiedušies nelielas telpas vienā stūrī, jo pārējo aizņem klausītāji, deviņi oranžās drēbēs tērpušies puiši aizrautīgi spēlē jautru mūziku. Tāda grupa Oranžās brīvdienas (OB) man palikusi atmiņā pēc vienas no pirmajām reizēm, kad redzēju viņus koncertā kādā no Rīgas izklaides vietām. Patiesībā viņi droši vien nemaz nebija tik saspiedušies, kā izskatījās, jo pamanījās arī paši kustēties deju ritmā, cits citam neuzsitot zilu aci ne ar ģitāras grifu, ne trombona izbīdāmo cauruli vai aluskausu. Var jau būt, ka kādreiz kāds kādam arī nejauši iešāva, bet tajā brīdī šāds nieks palika nepamanīts, jo galvenais bija mūzika, kam jāiekustina arī publika. Jo iekustējusies publika aizkustina un iekustina arī pašus. Tāpēc diezgan trāpīgs un simbolisks bija arī Olgas Starodubovas zīmētais viņu pirmā taustāmā formātā izdotā albuma Spīd (2012) vāciņš ar veco folksvāgena hipijbusiņu, no kura izbāztas deviņas galvas un neskaitāmas ekstremitātes ar instrumentiem un jebko citu, kas, nonācis īstajās rokās, arī kļūst par instrumentu. Dažs izlīdis uz jumta kā Indijā, un grupas līderis Ints Ķergalvis jeb Speiss, grupas biedru pieturēts, izkāries pa logu tiktāl, ka kājas jau skar zemi, kā piepalīdzot braucamrīkam ātrāk kustēties uz priekšu, un ceļmalā pa to laiku saaugušas mušmires, par kuru indīgo dabu bērnībā no vecākiem vai skolotājiem dzirdēto nostāstu vietā jau sen klejo visādas kārdinošas leģendas, par kuru patiesumu gan neviens īsti neiedrošinās pārliecināties.
Daudznozīmīgs ir arī albuma un tituldziesmas nosaukums Spīd, kas tiek apdziedāts arī tekstā, – latviešu valodā tas ir darbības vārds trešajā personā, bet angliski OB mūzikai vienmēr raksturīgais ātrums ir speed, un vēl žargonvalodā ar šo vārdu tiek apzīmēta arī narkotika, kas tās lietotājam liek visu darīt daudz ātrāk. Kāpēc lai šī narkotika nebūtu mūzika? Grupas dalībnieki par šīm vārdu spēlēm, protams, pasmīn, jo tas, ko katrs šajā vārdā saklausa, lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik viņš pats sabojāts. Arī pašu tītajos smēķos, protams, ir tikai tabaka, un dainās apdziedātā kaņepīte pie durvīm bikli mīņājas – gluži kā tā tautasdziesma skuju svārkos Edgara Liepiņa reiz skandētajā Ārijas Elksnes dzejolī: "Kā baidoties, lai traukos dārgos/ No viņas neiebirst kaut kas…" Turklāt Speiss ir pie stūres – viņš atbraucis ar savu busiņu, kas gan ir jaunāks VW modelis par minētajā vāciņā attēloto, un tas tiek izmantots grupas tālākos koncertceļojumos un pašam saimniekam ir ar guļvietu un divām krāsnīm aprīkota mājiņa uz riteņiem. Tur viņš atpūšas, kad izklaidējis publiku, gan dziedot pats, gan spēlējot mūziku kā dīdžejs vienatnē vai duetā ar Horenu Stalbi – abiem kopā ir diezgan aktīvi koncertējoša grupa Riga Reggae. Ir arī citi atzari – četri no OB sastāva spēlē bārā Leningrad bāzētajā grupā Rīta stienis, kam dots žanra nosaukums, kādu citur nav gadījies dzirdēt, – sportpunk. Trombonists Maksis jeb Maksims Starodubovs savulaik spēlējis arī krievu ska grupā Loco Locals.
Ar tekstu un raķeti
Dziesmas Speiss parasti atnesot uz OB mēģinājumiem – "ar tekstu un raķeti" –, un tad pārējie tās vai nu izbrāķē, vai noaranžē. Esot gana daudz tādu, kas palikušas nepabeigtas. Vismaz piecdesmit. Pirms dažiem gadiem Ints retāk nācis uz mēģinājumiem, un pārējie sagatavojuši instrumentālu gabalu, kas izmantots kā koncertu intro jeb ievads, kurā tikai bļāvuši "oranžās brīvdienas, oranžās brīvdienas!".
Kad šopavasar nācis piedāvājums piedalīties Radio NABA iniciētajā muzikālajā pasakā, kas veidota pēc Kārļa Skalbes grāmatas Kaķīša dzirnavas un kam Imants Daksis ir sarakstījis vārdus, sākumā bijuši skeptiski noskaņoti. "Daksis jau nav tas visvieglāk saprotamais džeks," atzīst Kaspars Čakste, un Speiss turpina: "Esmu tāds kretīns, ka man nepatīk ne ar vienu sadarboties, kaut ko radot kopā, izņemot Uldi Vanagu, Horenu Stalbi un šos te džekus. Es neredzēju, ko es tur varētu izdarīt, un tad iešāvās prātā: varbūt viņi grib šo savu gabalu izmantot..." Un tā arī noticis – kaujas apstākļos jeb koncertos jau izmantotais gabals salikts kopā ar Dakša tekstu, kaut ko pamainot, pabīdot un paīsinot. "Viens ir veids, kā to ritmiski jūt Daksis, otrs – tev liekas, ka šis vārds ir lieks un izmet to ārā. Tā es to bakstīju, Speisu nekādi nevarēju pierunāt, un tad padomājām, ka jāpiezvana Robertam, jo esam ar viņu koncertus kopā spēlējuši. Aizsūtījām viņam tekstu: šeit ir divi pantiņi – kā gribi, tā dziedi. Gobziņš paziņoja, ka viņš dziedās dark rap jeb dark hip-hop, un tāds, lūk, ir rezultāts. Man liekas – ļoti labs," stāsta Čakste, un Speiss atzīst, ka beidzot grupai esot sanācis viens labs gabals, ko nav sarakstījis viņš.
Kādu instrumentu kurš grupā spēlē, var izlasīt uz disku vāciņiem vai redzēt koncertos, bet, tikai tiekoties ar septiņiem no grupas dalībniekiem Stabu ielas kafejnīcā Divi dolāri un klausoties, ko un kā viņi runā, cits citu gan papildinot, gan pārtraucot, rodas priekšstats par lomu sadalījumu grupā. Ja grupu uzskatām par dzīvu organismu vai mehānismu, kas teicami darbojas, tad Speiss varētu būt motors, Čakste – radošās smadzenes, jo viņu raksta tapšanas brīdī sanāca sastapt gan Skaņu meža, gan elektronikas klasiķu Tangerine Dream koncertos. Pārējie ir visi citi svarīgie orgāni vai mezgli, bez kuriem tas vilciens ātri vien noskrietu no sliedēm, – pūtējiem visiem ir muzikālā izglītība, kas ļauj spēlēt arī profesionālos orķestros. Piemēram, Kasparu Čaksti iepazinu klubā Saksofons ap 2000. gadu lieliskā rokgrupā Crowd, kurā viņš spēlēja kopā ar savu tā laika dzīvesbiedri Janu un Edgaru Binduli. Sākotnēji arī visi trīs iesaistījās OB, kad Speiss bija no Kuldīgas pārcēlies uz Rīgu, bet līdz mūsdienām grupā palicis Čakste, kurš uz skatuves spēlē tamburīnu, ģitāru vai mandolīnu.
Balkānu šlāgeris
Studijā Hodila Records pie Ģirta Laumaņa jeb Lomika ierakstītajā albumā Spīd arī skanējuma ziņā bija izdevies fiksēt to sajūtu, kāda piedzīvota OB koncertos, – kad klausies to jau sazin kuro reizi un apzinies, ka droši vien tas nebūs albums, kuru ierindosi starp vislabākajiem, ko esi dzirdējis, bet pašam par lielu pārsteigumu tas iedarbojas arī uz tevi. Grupa pati savu mūziku dēvē par turbofolku – šis žanrs esot nācis no Balkāniem, un Čakste precizē, ka tas esot Balkānu šlāgeris.
"Mēs daudz klausījāmies Bregoviču un Kusturicu, pat neapzinoties, ka kaut kā mums tas pielīp. Mums bungas agrāk spēlēja Roļiks (Rolands Stucers), kurš bija izcils pūtējs, un tad viņš mums nomauca soliņus uz eifonija, kuru spēlējot viņš vinnējis pat kaut kādus Eiropas konkursus, tagad viņš Rumbas kvartetā spēlē. To žanra nosaukumu mums iedeva divi horvāti, kurus satikām Odesā. Mēs tur sākām spēlēt kaut ko akustiski ar džambiņām un ģitārām, vienkārši parciņā tusējot un dzerot. Šie prasa: ko tad spēlējam. Mēs: folku, jo tas likās tāds visā pasaulē saprotams jēdziens. Un tad viņi teica: jums tas ir turbofolks. Mums tas vārds iepatikās, bet nezinājām, ka tas nāk no Balkāniem..." stāsta Speiss, un Čakste atkal turpina, trāpot kā naglai uz galvas: "Visforšākais, ka Balkānos dažos krogos ir aizlieguma zīmes turbofolkam – ar to norādot, ka tas nav nekas labs..." Speiss spriež, ka Latvijā uz šādu statusu varētu pretendēt Duets Sandra vai Tranzīts. Citreiz, uzzinot, ka grupa no Latvijas spēlēs turbofolku, cilvēki Balkānos gājuši prom, bet tad vislabākā formula esot ātri sākt spēlēt, kamēr vēl nav paspējuši aiziet, jo, izdzirdot mūziku, neviens vairs nav gājis prom – visi dejojuši un priecājušies. Parasti pirmie sākot priecāties bomži, bet Speiss mierina, ka tas neesot nekas apvainojošs, jo OB arī paši cits citu saucot par bomžiem jeb saules brāļiem. Čakste pat domā, ka tas varētu būt labs nosaukums grupai – Saules brāļu orķestris.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 1.-7.novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!