Ir prieks un gandarījums, ka bijām izveidojuši tautas raidījumu. Bijām palīdzējuši tautai orientēties situācijā un aiziet līdz tam, kur tā aizgāja deviņdesmitajos gados, – saka Gunārs Jākobsons, viens no leģendārā Latvijas Radio raidījuma Mikrofons un mums visiem nozīmīgās Mikrofona dziesmu aptaujas veidotājiem, kura rokās un balsī šī programma nonāca pāris mēnešus pēc tās piedzimšanas 1965. gadā, un kurš to atstāja 1973. gadā, kad saņēma paaugstinājumu amatā, bet viņu nomainīja tolaik vēl pavisam jauniņā redaktore Lia Guļevska. Mikrofonā viņi nesatikās, jo katram tajā bija savs laiks. Toties tagad abu sadarbībā ir tapusi grāmata Tikai dziesma nenosalst. Mikrofons – Latvijas fenomens, ko tikko laidis klajā apgāds Latvijas mediji. "Tā ir grāmata par mums visiem, jo arī Mikrofons runāja par visu un ar visiem. Tumšajos rudeņos, kad aiz loga pūta nemīlīgi vēji, cilvēki ieslēdza radioaparātu un, klausoties dziesmās, sajutās vienoti," saka Lia Guļevska, kura Mikrofonā nostrādāja līdz 1988. gadam. Grāmatā izteikušies arī vairāk nekā pussimt mūziķu, kolēģu un citu laikabiedru. Pa ceļam uz mūsu sarunu kādreizējā raidījuma darbistabā, kabūzītī bez logiem, viņa ielūkojusies Valtera un Rapas grāmatnīcā, kur konstatējusi – nedēļas laikā, kopš tur tirgo jauno grāmatu, tā jau ierindojusies vairāk pirkto grāmatu topa trešajā vietā.
Leģendārā programma ir ļoti nozīmīga gan Latvijas Radio, gan visas Latvijas vēsturē. Piemēram, dzejnieks Jānis Peters Mikrofona dziesmu aptaujā saredz ļoti tālejošas sekas – balsošanu: "Tās bija vēlēšanas! Mēs īstenībā ievēlējām sev dziesmu parlamentu. Melodiju parlamentu – jau toreiz. Tas viss saturēja mūs kopā." Grāmata ir abu autoru veltījums Latvijas simtgadei, taču viņi cer, ka tā būs pamudinājums, lai rastos monogrāfija par Latvijas Radio medija simtgadē, ko svinēsim pēc astoņiem gadiem.
Sasveicinoties atzīstos, ka biju izbrīnīta, izlasot, ka Gunāru Jākobsonu bijis jāpierunā nākt vadīt Mikrofonu.
Jaunais uzsākums toreiz, 1965. gadā, nemaz nešķita vilinošs?
Gunārs Jākobsons. Radio vadība Mikrofonu bija iecerējusi kā kontrpropagandu raidījumam Amerikas balss, kam jāskan vakaros tajā pašā laikā un jāspēj piesaistīt pēc iespējas lielāku auditoriju. Kā pirmie jaunajā programmā sāka strādāt Grigorijs Mersons no ziņām (viņš arī izdomāja raidījuma nosaukumu!) un Konstantīns Kristaps no sporta redakcijas. Bet es biju jau iekapsulējies radio diktoru kolektīvā un biju diezgan pazīstams sporta komentētājs. Kāpēc gan to mainīt? Pierunāšana bija drastiska un ilga. Mani vairākkārt sauca uz pārrunām. Man jau bija diktora pirmā kategorija un, aizejot uz Mikrofonu, algas ziņā zaudētu 25 rubļus. Tā tolaik bija liela nauda. Galvenais redaktors Nikolajs Neilands teica: nebaidies, algu mēs tev ar laiku uztaisīsim klāt. Taču tas tā arī palika solījumu līmenī.
Bija vērts zaudēt tos 25 rubļus jauna, interesanta izaicinājuma dēļ?
Sākumā nevarēja saprast, kas tas Mikrofons tāds būs. Mums par aizkulisēm neko nestāstīja. Mēs tikai zinājām, ka tiek veidots jauns raidījums, kaut kas neparastāks tam laikam. Skaidrs bija tikai, ka būs muzikāli informatīva izklaidējoša programma. Beidzot piekritu. Es jau tad sporta pārraidēs biju radis, ka mani klausās. Gāju uz Mikrofonu ar domu, ka pats to arī vadīšu, turpinot strādāt kā diktors. Vajadzēja ieinteresēt visus: gan strādniekus, gan lauku ļaudis dažādās paaudzēs. Lai raidījums būtu atraktīvāks, izdomāju to vadīt divatā ar diktori Ausmu Indriksoni. Raidījums skanēja četras reizes nedēļā. Man bija korespondenti, kas veidoja sižetus, bet es plānoju un savācu visu kopā. Sižeti bija par modi, mūziku, aktuālajiem notikumiem. Obligāti – par politiku. Katrs sižets drīkstēja ilgt trīs minūtes, un divās no tām bija jāskan mūzikai. Mana devīze bija: īss prāts, garš materiāls.
Mikrofona aptaujas sākām 1968. gadā. Tolaik dziesmu komponisti bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi: Žilinskis, Ramans, Īgenberga, Goldšteins, un tikko nāca jaunais Pauls. Tāpēc jau pirmajā aptaujā bija tikai dažas dziesmas un pāris desmiti vēstuļu. Vēlāk dziesmas un vēstules auga ģeometriskā progresijā – līdz pat
80 000 vēstuļu. Pirmais koncerts notika Mazajā ģildē, sekoja koncerti Filharmonijā, Dailes teātrī un daudzas reizes Sporta pilī, jo tikai tur varēja nosēdināt 5000 klausītāju. Bet pēc tam Mikrofonu novāca tālāk no acīm, uz Slampi.
Slampes kultūras nams ar to ļoti lepojās!
G. J. Protams, jo Mikrofons bija brends. Visi gribēja ielūgumus. Tos nevarēja dabūt. Sporta pils durvis pat tika uzlauztas. Kad braucām ciemos pie tautas, uz tikšanos pat bez māksliniekiem un mūzikas bija pilnas zāles! 1972. gadā trijatā ar Ausmu Indriksoni un politisko komentētāju Imantu Dekšenieku aizbraucām uz Rūjienu, un kultūras nams bija pārpildīts – astoņsimt klausītāju. Tāda bija rezonanse. Mēs šīs tikšanās ierakstījām un pēc tam par tām veidojām raidījumus.
Lia Guļevska. Re, kādu lapeli atradu vecajos papīros un nopublicēju grāmatas 73. lappusē. Tur rakstīts, kā dalīti Mikrofona koncertu ielūgumi: LKP centrālkomitejai – 110, Ministru padomei – 60, Valsts plānam – 20, Miervaldim Ramanam – 4, Iekšlietu ministrijai – 20, Kultūras ministrijai – 30, Oktobra rajona partijas komitejai – 10, Oktobra rajona izpildkomitejai – 4, Drošības komitejai – 30, Žurnālistu savienībai – 2. Saraksts bija milzīgs, šis ir tikai sākums. Aptaujas konkurss padomju ierēdņiem šķita pārāk bīstams, tāpēc no 1972. līdz 1975. gadam to aizliedza.
Grāmatas rakstīšanai "sadziedājāties" vēl Mikrofona šaurajā "peļu alā"?
G. J. Kad man piezvanīja Jūlija Dibovska no Latvijas Avīzes un piedāvāja tādu rakstīt, uzreiz aicināju Liu, jo zināju, ka ideju par grāmatu viņa loloja jau sen, pirms Mikrofona 50. jubilejas, taču toreiz tas nevienu neinteresēja.
L. G. Kopīgā laika mums ar Gunāru Mikrofonā nebija, jo es viņu izēdu no vietas (smejas). Kad viņu paaugstināja amatā par galvenā redaktora vietnieku, viņa vietā meklēja tikpat talantīgu vīrieti. Bet tādu atrast nevarēja. Neatrada arī netalantīgu. Es tolaik strādāju ārštatā Dzirkstelē. Pie manis uz Jūrmalu atbrauca vecākā redaktore Marina Hramova un jautāja, vai negribu pamēģināt. Es neticēju savām ausīm. Protams, pamēģināt varu. Mani pieņēma darbā 1973. gada 1. novembrī, kas vēlāk brīvajā Latvijā kļuva par Radio dienu. Tas bija likteņa pirksts. Es uzskatu, ka nejaušību dzīvē nav. Acīmredzot tā bija nolemts un man tur bija jānonāk, bet tas bija tik neticami, ka es to nevarēju aptvert vēl ilgi, jo Mikrofons jau tad bija ļoti īpašs raidījums. Bija jau notikušas pirmās dziesmu aptaujas, un tās jau paspēja aizliegt…
Kā tā – aizliegt vissaistošāko intrigu?
L. G. Tas notika 1972. gadā, kad par Radio raidījumu komitejas priekšsēdētāju kļuva Ilmārs Īverts, Valkas lielsaimnieka dēls, bet sarkanāks par sarkanu. Viņš saprata, ka Mikrofona dziesmu aptauja vieno tautu, īpaši vēl latviešu dziesmā, kurai ir vārdi ar zemtekstiem. Aptauju nekavējoties aizliedza. Aptauja bija aizliegta tik ilgi, kamēr viņš bija šajā amatā. Tā bija kā dāvana, kad 1976. gada 17. maijā, tieši manā dzimšanas dienā, viņu nomainīja Leonards Bartkēvičs.
Nebija žēl šķirties no Mikrofona?
G. J. Atgriežoties no atvaļinājuma, Mikrofona kolēģe Ruta Miska mani sagaidīja ar vārdiem: vai zini, ka tu pie mums vairs nestrādā? Kas noticis? Biju iecelts par ziņu programmas galvenā redaktora vietnieku. Biju jūtami pārsteigts, jo nekādu sarunu ar mani pirms tam nebija. Īverts jau bija parakstījis pavēli. Mani vienkārši pārcēla. Ziņas man nebija svešas, un tolaik arī Mikrofons, kurā vairs nebija dziesmu aptaujas, sāka buksēt. Stimuls bija arī alga – 170 rubļu. Mikrofonā joprojām bija tikai 105 rubļi.
Antipropagandas raidījumos viszemākās algas?
L. G. Mums bija viszemākie honorāri, jo tekstu ilguma ziņā tas bija visīsākais raidījums radio ēterā. Es atnācu uz Jākobsona 105 rubļiem, bet tas man bija vienalga, jo tas taču bija Mikrofons – vērtība, kas tautā bija iegājusies, ko cilvēki gaidīja! Pat bez dziesmu aptaujas jutos laimīga. Komandā bijām četri redaktori – Ruta Miska, Magda Priedīte, es un Kārlis Grīnbergs. Katram nedēļā bija jāizveido viens raidījums: jāsaplāno, jānoorganizē autori un pašam jātaisa sižeti, ar mūzikas redaktoru jāvienojas par mūziku, kopā ar diktoriem jāierunā studijā. Pēc gada Magdu Priedīti nomainīja Vizma Apolone, ar kuru nostrādājām kopā piecpadsmit gadu, ne reizi nesastrīdoties. Mēs bijām ļoti atšķirīgas: viņa lēnīgāka, es strauja, bet mēs ārkārtīgi labi sapratāmies.
Pēc tik daudzu dziesmu vētīšanas var jums jautāt par visvairāk iemīļoto, spilgtāko, vissaviļņojošāko?
L. G. Līdz šai dienai atceros, kā pirmajā aptaujā izdzirdēju Raimonda Paula Mežrozīti. Jānis Peters grāmatā par Raimondu Paulu rakstīja, ka, tai atskanot, licies, ka istaba pielītu ar tvanīgu mežrozīšu ziedu smaržu. Labāk nepateiksi! To visu kopā uzbūra gan mūzika, gan balss, gan Alfrēda Krūkļa vārdi. Līdz tam tādu dziesmu mums nebija. Bija Ziemas vakars, Visas upes ledū kaltas, Mēs tikāmies martā un kaut kāda Vāverīte, Raimonda Paula pirmā dziesma. Bet Mežrozīte bija kaut kas īpašs. Ar to sākās ne tikai Mikrofona aptauja, bet arī Raimonda Paula karjera.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 10.- 16. novembra numurā!