Kad režisores Signes Birkovas īsmetrāžas spēlfilma Viņu sauca Haoss Bērziņš (2018) vēl tikai tapa, uzzināju aptuveno sižeta pārstāstu un neslēpšu – biju ieintriģēta. Tas skanēja aptuveni šādi: jauns vīrietis no Rīgas, kuru vardarbīgi apciemojuši citplanētieši, un visas no tā izrietošās sekas. Izrādās, nebiju vienīgā savaldzinātā. Šogad filma bija iekļauta 54. Karlovi Varu kinofestivāla programmā Future Frames, tajā ik gadu organizācija European Film Promotion izceļ "nākotnes kadrus" – desmit daudzsološus režisorus. To vidū šogad arī Birkova. Inteliģentas, izkoptas kino valodas filmdare, kuras Haoss ir pārliecinošs solis uz stabiliem pamatiem radikālā autorkino virzienā.
Pārskatot šo desmit režisoru darbus par Bosnijas karu, pieaugšanu, pašnāvības provokāciju un citām vēsturiskām vai sadzīviskām tēmām, Birkovas radītais ir viens no vispamanāmākajiem. Uz 16 mm Kodak filmlentes uzņemtā filma tapusi kā maģistrantūras diplomdarbs Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA). Tās centrā ir mazais cilvēks Harijs Bērziņš (Toms Treinis), kuru nolaupa un seksuāli izmanto citplanētieši, kas vēlas pavairot savu rasi. Pēc šī traumatiskā akta viņš sastop ufoloģi Vilmu Kavaci (Ilze Ķuzule-Skrastiņa), kurai Harijs kļūst par līdzekli, kā pašai beidzot sastapties ar citplanētiešiem. Filmas izkoptā estētika apspēlē 50. gadu bezbudžeta zinātniskās fantastikas un eksperimentālās filmas ar vēl fantastiski absurdākiem sižetiem. Te arī rodas tā saukto B kategorijas filmu pievilcība.
Taču bez Haosa pilnīgākai Birkovas rokraksta iezīmēšanai vērts izcelt vēl divus īsmetrāžas darbus: sievietes pārdzimšanas alegoriju filmā Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze (2014) un animācijas poēziju darbā Pacelšanās (2016). Abas filmas tika nominētas nacionālajai kinobalvai Lielais Kristaps, turklāt par Kvēlojošo rozi 2014. gadā Birkova saņēmusi kinokritiķu asociācijas FIPRESCI speciālbalvu. Jaunās režisores darbi ir vizuāli labirinti, kuros nereti sastopamas tiešas atsauces uz citiem autoriem, reizēm izmantoti kadri no Birkovas dzīves un radošā domu biedra LKA Nacionālas filmu skolas vadītāja režisora Jāņa Putniņa filmām.
Kā tu nonāci līdz tādam filmas sižetam – idejai par kopēšanas centra darbinieka un citplanētiešu rases satikšanos?
Skaidrojumi varētu būt dažādi. Pirmais variants – citplanētieši lika uzņemt savu tūrisma filmu, lai labāk orientētos Rīgā. Otrais – tas ir veltījums tiem cilvēkiem, kuri kādreiz tikuši nolaupīti. Lai viņi nejustos vientuļi un saprastu, ka tādi nav vienīgie. Idejas neanalizēju – ja rodas kāda inspirācija un tā nedodas prom, nolemju stāstu realizēt. Refleksija ieslēdzas vēlāk, kad jāsāk domāt par filmas struktūru un scenāriju. Tad, kad meklēju atbildes uz jautājumu, kā to pārtulkot kino valodā.
Filmā tu mērķtiecīgi apspēlē tā saukto B filmu sižetus un zinātnisko fantastiku.
Man ir svarīga saikne ar kino vēsturi – tām dzīvajām dzīslām ir jābūt redzamām un jūtamām. Akadēmijā bija jāveido kursa darbs, tad ienāca prātā ideja par nindzjām (īsfilma Dzeņa pieskāriens (2017) – aut.). Likumsakarīgi, ka daudz skatījos nindzju filmas. Katrs projekts sniedz iespēju iedziļināties tajās kino vēstures tēmās, kuras tik labi nepārzinu. Haosā bija svarīgs uzstādījums, ka darbība nenotiek realitātē – tā ir kino pasaule. Tajā notiek situācijas, kuras ir pazīstamas no dzīves, bet tās tiek pasniegtas caur kino klišejām. Tie var būt arī triviāli novērojumi. Tomēr tā nekādā gadījumā nav futūriska filma – drīzāk darbs par tagadni no kino perspektīvas.
Bet bez kino realitātes – par ko tev pašai ir šī filma?
Man ir svarīgi, lai filma darbotos kā alegorija. Jebkura skatītāja interpretācija manā gadījumā ir tā īstā, patiesā. Pašai visbūtiskākais moments ir saistībā ar cilvēka un citplanētieša bērnu – galvenais varonis beigās pieņem galējās citādības izpausmi kā savu, lai arī tā ir bijusi uzspiesta un varmācīga. Tas arīdzan iekodēts filmas nosaukumā – Haoss Bērziņš ir galvenā varoņa bērns.
Pēcnācējs, iespējams, pirmdzimtais.
Jā, pa pusei sakrālā haosa, izplatījuma un Zemes cilvēka atvase.
Skatoties filmu, nepamet sajūta, ka tā vis nav par divu dažādu pasauļu satikšanos, bet par jaunu vīrieti un viņa nespēju tuvoties ufoloģei Vilmai. Proti, par diviem nepiepildītiem cilvēkiem.
Mani šī interpretācija aizkustina, bet tajā pašā laikā Harijs Vilmai ir tāda kā ēsma.
Viņa zina, ka citplanētieši atgriezīsies, tāpēc Vilmai ir jābūt vīrieša tuvumā. Viņu uzbudina un aizrauj Harija stigma – tas, ka viņš ir iezīmēts. Abu varoņu attiecību atainojumā var ieraudzīt gan līdzības ar Ābolu upē (1974), gan Andreju Tarkovski, gan arī līdzīgu ainu no Jāņa [Putniņa] filmas Paslēpes (2001). Tas ir veltījums hipertrofēti romantiskajām ainām, kuras es nekādi nevaru iedomāties filmētas tiešā veidā.
Visu interviju lasiet žurnālaSestDiena 2. -8. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!