Oskari šogad tiks pasniegti 91. reizi, tā ir senākā un tradīcijām bagātākā kino industrijas balva. (Eiropai raksturīgie festivāli, no kuriem daži ietekmes ziņā ir kļuvuši vismaz tikpat nozīmīgi kā Amerikas Kinoakadēmijas balva, tomēr aizsākās nedaudz vēlāk. Pirmā Oskaru ceremonija notika 1929. gadā, pirmais kinofestivāls notika 1932. gadā Venēcijā.) Un tomēr, par spīti cikliskumam, par spīti šķietamajai paredzamībai vai vismaz nojausmai, kuras no filmām tiks līdz Oskara nominācijām, šis ir ļoti interesants gads. Lasot nominēto filmu nosaukumus un nominantu vārdus, iezīmējās vairākas tēmas, kuras ir vērts akcentēt.
Netflix un Roma
Vispirms tā noteikti ir filma Roma – Holivudā strādājošā meksikāņu režisora Alfonso Kuarona smalkā, paša autobiogrāfiskajos motīvos, bērnības pieredzē sakņotā filma, kas kopš tās pirmizrādes septembrī Venēcijas festivālā ir bijis viens no presē visvairāk apspriestajiem darbiem. Kāpēc? Pirmkārt, tās producents, finansētājs ir globālais gigants – filmu straumēšanas vieta (VOD), arī nu jau viena no nozīmīgākajām pasaules filmu producējošajām kompānijām Netflix, kas savu produkciju konsekventi izrāda tikai un vienīgi internetā – Netflix platformā. (Netflix ir vairāk nekā 100 miljoni abonentu 190 valstīs, arī Latvijā.) Otrkārt, Roma ir tā dēvētais art house darbs – melnbalta, vizuāli filigrāni veidota filma, šķietami bez jelkāda komercpotenciāla, kas varētu uzrunāt plašas ļaužu masas. Taču tieši šis darbs, ko producējusi globālo kino biznesu teju uzspridzinājusī kompānija Netflix un kas sākotnēji bija lemts izrādīšanai tikai un vienīgi virtuālajā vidē, ir kļuvis par sensacionālu veiksmi.
Roma ir nominēta desmit Oskariem, un tās nomināciju vidū ir arī par visprestižāko uzskatītā labākās filmas nominācija. Savukārt Alfonso Kuarons ir nominēts gan kā labākais režisors, gan labākais scenārists, gan labākais operators – arī šis ir unikāls fakts, kas tiks ierakstīts Oskaru vēsturē. Režisori–autori, kāds nenoliedzami ir Kuarons, nereti paši raksta savu filmu scenārijus, taču ļoti reti tie kļūst par savu filmu operatoriem – ķeras pie kameras. Tieši šāda bija Kuarona izvēle – filmēt pašam, lai ar attēla palīdzību precīzāk restaurētu vidi, kurā viņš ir pavadījis savu bērnību, – Mehiko rajonu Roma.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 25. janvāra - 1. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!