Vajag nelielu viagru

Kāpjam ar fotogrāfu Kristapu pa trepēm diezgan ilgi. Kamēr mašīnas lejā aiz loga kļūst tik mazas, ka šķiet paņemamas rokā un kabatā ieliekamas. Mūziķi un cilvēki, kuri viņus apciemo, taču nav nekādi vārguļi, lai meklētu liftu. Kad esam tikuši līdz astotajam stāvam un aizelsušies paveram kādas durvis, pieļaujot, ka tās būs īstās, mūs sagaida Kaspars Roga, pēc brīža arī Renārs Kaupers, bet pārējie iegrimuši lietišķā sarunā ar kādu krievu puisi, kurš, kā izrādās, ir dīdžejs, un viņi runā par Prāta vētras (PV) dziesmu remiksu veidošanu, lai tās varētu atskaņot arī deju zālēs. Sarunā tiek pieminēta ritmiski saderīgu dziesmu kopā saplūdināšana, tā saucamie mešapi (mashup), krievu dīdžejs piemin Coldplay, un es atgādinu, ka reiz pirms daudziem gadiem Viktora Coja piemiņas koncertā Jūrmalā PV kādā savā dziesmā iestarpināja fragmentu no Kino gabala Kogda tvoja ģevuška boļna (Kad tava meitene ir slima). Renārs, kā izskatās, to arī bija piemirsis un priecīgs, ka to atceros, precizē, ka tā bijusi viņu dziesma Lec.

PV gaitām sanācis sekot kopš viņu pirmās parādīšanās, kad pieci jauni puiši kādā no Mikrofona televīzijas vakariem, viens otrs pat ar cepurīti galvā, par spīti prožektoru karstumam, ņirbēja pa skatuvi kā tādi raibi kukaiņi ar instrumentiem rokās, un tā dziesma bija no vēl topošā pirmā albuma Vairāk nekā skaļi, kas vēlāk tika patiešām skaļi prezentēts Jāņa (bet ne Jubalta) sētā Vecrīgā, un viņi Latvijā bija pirmie, kuri ar šādu vērienu svinēja albuma izdošanu. Šogad, izlaižot grupas Pienvedēja piedzīvojumi albumu Cilvēks ar trepēm vinila platēs, Mikrofona ierakstu šefs Guntars Račs visai drīz solīja arī citu vēsturisku albumu izdošanu ierobežotas tirāžas platēs, un kā viens no nākamajiem kandidātiem tika pieminēts PV debijas albums. Vēl šogad gaidāma arī viņu otrā albuma Veronika izdošana plates formātā, ko grupa laidīs klajā saviem spēkiem – tātad to par īpaši nozīmīgu uzskata ne vien viņu senākie klausītāji, bet arī paši. Ne velti Veronika jau reiz tika atkārtoti izdota kompaktdiskā kopā ar dokumentālo filmu, jo sākotnējais izdevums bija tikai audiokasetes formātā, kas arī tagad atgūst savu aktualitāti.

Toties blakus kioskiņiem

Kopš mūsu pirmās intervijas pagājis jau vairāk nekā divdesmit gadu – jaunāks neviens nekļūst –, un Renārs saka, ka tagad viņi visi esot tā kā Kaspars, kurš jau pirms gadiem desmit intervijās kaut ko stenējis par savu vecumu, bet tā bija veselīga ironija PV stilā, ko viņi nav pazaudējuši. Kaupers un Roga joprojām arī runā visvairāk, bet Kaspara teiktajam tomēr sanāk vislielākais svars, jo arī Renārs runājot citē Kasparu, kurš savukārt apmierināts smejas ik reizi, kad Renārs viņu ne vien citē, bet par viņu kaut ko stāsta. Māris Mihelsons brīžiem iestarpina kādas dekoratīvas frāzītes, jo tāds pats raksturs ir arī viņa pienesumam mūzikā, bet stūrī vistālāk no manis sēdošais Jānis Jubalts laiku pa laikam ierunājas par kaut ko praktisku, neļaujot aizmirst, ka viņš pēc izglītības ir jurists. Basģitārists Ingars Viļums drīz pēc sarunas ar krievu dīdžeju atvadās. Kaut arī viņš grupā spēlē jau sen – kopš oriģināldalībnieka Gundara Mauševica jeb Mumiņa bojāejas 2004. gadā –, fotosesijās un intervijās Ingars joprojām nepiedalās. Lai neizjauktu savulaik par smilšu kastes ansambli dēvēto jelgavnieku kolektīva fenomenu – visi ir draugi kopš bērnības –, viņi savā pamatsastāvā līdz galam principā nevienu citu neielaiž, kaut gan dziesmu tapšanā jau sen piedalās cilvēki no malas, turklāt tie nemitīgi mainās. Pēdējā laikā kopā ar PV pie dziesmu radīšanas strādā divi zviedri – Povels Ulsons un Dāvids Larsons, ar kuriem top jaunais albums, ko paredzēts izdot 2018. gada aprīlī, bet jau šonedēļ viņi izsludina savas nākamā gada Latvijas turnejas koncertus – 21. jūlijā Jelgavā, 28. jūlijā Valmierā, 3. augustā Ventspilī, 11. augustā Daugavpilī un 17. augustā Rīgā. Jau ierasts, ka tie parasti ir kā Prāta vētras dziesmu svētki, uz kurieni plūst arī tie, kuri sevi nemaz par grupas faniem neuzskata, pavadot bērnus, mazbērnus, vecākus, vietējos un ārzemju draugus vai vienkārši laiku, jo tik vērienīgus koncertus neviena cita pašmāju grupa te nerīko – tādi ir pa spēkam tikai PV.

Mēs runājam par to, ka pēdējos gados lielajiem koncertiem Rīgā tiek meklētas alternatīvas vietas – daži notikuši Lucavsalā, bet pēc netālu no PV mēģinājumu telpām notikušā koncerta pirms pāris gadiem tika dzirdēts, ka tur slīpums skatuves priekšā nav bijis pareizais un vistālākie skatītāji atradušies zemāk par tuvākajiem, līdz ar to redzamība nav bijusi pietiekami laba. Māris uzreiz atrod plusus arī šādā gadījumā: "Viņi toties ir blakus kioskiņiem – savs bonuss."

Kaspars, kurš vairākkārt grupā bijis ne tikai bundzinieks, bet arī koncertu un klipu režisors, skatās nākotnē un turpina ļoti konstruktīvi: "Un, lai izvairītos no tā visa 2018. gadā, mēs ņemam Mežaparku, kur tādu problēmu nav. Es domāju, ka visa šī alternatīvo vietu meklēšana ir saistīta ar Mežaparka rekonstrukciju, jo tā tomēr ir ļoti pateicīga vieta tādiem lieliem autoriem."

Grupa jau laikus pati apbraukājusi un izpētījusi visas vietas. Piemēram, Pauku priedēs, kur savulaik notika Valmieras rokfestivāls un reiz arī PV koncerts, bijis par maz vietas un cilvēki jau jutušies nekomfortabli, tāpēc, lai izvairītos no tās gaļas mašīnas, atrasta cita vieta Valmierā. Māris piebilst, ka atteikušies arī no Lucavsalas, kur pērn notika Piena festivāls. "Vieta ļoti skaista, bet zema. Nedod Dievs, ja tajā periodā ir vējš no jūras un lietus, kas paceļ līmeni, tur ir viss slapjš, un mašīnas nevar piebraukt."

Zog tikai labākajiem

Intervāli starp PV albumiem ir aptuveni trīs gadi. "Tie periodi ir tādi harmoniski. Pirmajā gadā tu izdod albumu. Tad ir tūre. Vēl nākamajā gadā ir kāds koncerts vai festivālus izbraukā. Un tad otrais gads pirms tā trešā ir tāda nobriešana, gatavošana, sāk jau rasties mazi fragmentiņi, gabaliņi, kādam kāds dzejolītis iekrīt sirdī, rodas kāds demo ieraksts – tos jau tagad raksta visi. Viedtālruņos, garāžbendā vai aipadā. Kaspars raksta ļoti skaistas melodijas – tādus apcerīgus džezīgus skaņdarbus, kā mēs varējām redzēt dokumentālajā filmā. Kā viņš saka: es tos spēlēju ar diviem pirkstiem, skatoties ārā pa logu, un tas mani nomierina," saka Renārs, un Kaspars smejas. Vēlāk, kad par tiem apcerīgajiem gabaliņiem atgādinu, Kaspars mēģina izslīdēt, sacīdams, ka Renārs jau to teicis ar ironiju, bet Renāra ironija nevar neizklausīties mīļa, tātad tik un tā ir ņemama par pilnu.

Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 3. – 9. novembra numurā!