"Vienos vākos ir apkopots dažādu valstu un dažādu paaudžu zinātnieku devums," Dienai stāsta vēstures doktore Renāte Blumberga. Viņas un Starptautiskās lībiešu draugu biedrības Somijas nodaļas vadītāja Tapio Mekeleinena un igauņu valodnieka Karla Pajusalu sastādītais un rediģētais krājums sākotnēji tika izdots Igaunijā 2011. gadā. Izdevums sadarbībā ar tā autoriem - zinātniekiem no Latvijas, Somijas, Igaunijas un Vācijas - apzināti veidots pēc iespējas uztveramāks lasītājiem ar dažādu priekšzināšanu līmeni.
Pētnieki ir nobrieduši
"Pagājušā gada beigās Igaunijā publicētā grāmata par lībiešiem tika izpārdota pārsteidzošā ātrumā, un es ļoti ceru, ka šī labā lasāmviela drīz būs pieejama arī latviski. Jo tā ir daļa Latvijas un latviešu stāsta. Daļa Igaunijas un igauņu stāsta. Kā viena saikne starp divām labām kaimiņtautām, igauņiem un latviešiem, kas caur lībiešiem savā starpā ir radu tautas," teica Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, pērn viesojoties Lībiešu tautas namā Mazirbē.
Par vajadzību pēc jauna apkopojoša izdevuma par lībiešu vēsturi, valodu un kultūru pirms vairāk nekā desmit gadiem runāja akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, taču finansiālu apsvērumu dēļ iecere palika rakstu vākšanas stadijā. "Tā šis projekts nogūlās uz vairākiem gadiem, un nav slikti, ka tā, jo šajā laikā bija tapuši jauni, nozīmīgi pētījumi," uzsver R. Blumberga. "Īpaši tas attiecas uz Vidzemes lībiešiem un Kurzemes lībiešu sabiedrisko dzīvi XX gadsimta 20. un 30. gados. Savukārt jaunākās paaudzes pētnieki bija kļuvuši nobriedušāki un pieredzes bagātāki." Lai arī Igaunijā patiešām ir liela interese par lībiešiem, fakts, ka krājums vispirms iznācis šajā valstī, savā ziņā esot apstākļu sakritība, kas runā arī par spēju piesaistīt finansiālos līdzekļus izdošanai.
Izdevums latviešu valodā iznācis, pateicoties Kultūras ministrijas un Latviešu valodas aģentūras atbalstam. Krājuma ievadvārdā teikts, ka tas ir gandrīz identisks igauņu izdevumam, taču abas grāmatas šķir vesels gads, kura laikā lībiešu kultūras un sabiedrības dzīve ir kļuvusi notikumiem bagātāka. Tādēļ daži raksti ir papildināti ar jauniem faktiem, veikti labojumi un novērstas sīkas kļūdas, kas pamanītas latviešu izdevuma rediģēšanas gaitā.
Grāmatas īpašā vērtība ir daudzskaitlīgās ilustrācijas, tajā skaitā arī hrestomātiskas XX gadsimta sākuma fotogrāfijas, kuru autori ir Bruno Dziadkovskis un Ferdinands Linnuss. Fotogrāfijas ļauj paraudzīties vaigā lībiešu sievām un vīriem, teicējiem un citām kultūrvēsturiski nozīmīgām personībām, apskatīt viņu mājas, saimniecības, iepazīt viņu nodarbes, piemēram, tīklu lāpīšanu vai zivju sālīšanu, un daudz ko citu.
Ko ēd, kā runā
R. Blumberga krājumu, kas kārtots trijās apjomīgās sadaļās vēsture, valoda un kultūra, ievadījusi ar savu rakstu par lībiešu kultūras un valodas pētniecību Igaunijā, Latvijā un Somijā, kas notiek kopš XIX gadsimta vidus. Izrādās, pirmais 1846. un 1852. gadā lībiešus apmeklējis somu izcelsmes valodnieks Andress Juhans Šēgrēns. Viņa ekspedīciju finansējusi Krievu ģeogrāfijas biedrība un Pēterburgas Zinātņu akadēmija, un mērķis bijis sastādīt iespējami pilnīgākus Krievijā dzīvojošo tautu aprakstus.
Latvijas Vēstures institūta direktors arheologs Guntis Zemītis piedāvā skatījumu uz lībiešu senāko vēsturi periodā no X līdz XVI gadsimtam. Tāpat vēstures sadaļā lasāms akadēmiķa Saulveža Cimermaņa raksts Svētciema pagasta lībieši 1782. - 1858. gada ļaužu revīziju atainojumā, Turku Universitātes profesora Mauno Koski materiāls par to, kas dažādos vēstures posmos slēpies zem nosaukuma Livonija, un citu autoru darbi.
Lībiešu valoda krājumā skatīta, gan izsekojot valodas attīstību gadsimtu gaitā, gan iepazīstinot lasītāju ar valodas pamatiezīmēm, aizguvumiem un izloksnēm. "Pilnīgi jauna tēma latviešu valodas telpā ir Vidzemes jeb Salacas lībiešu valodas jautājumiem veltītie raksti," norāda R. Blumberga. Valodas pētnieku vidū ir arī filoloģijas doktors Valts Ernštreits, kurš savā rakstā Lībiešu valodas avoti apkopojis pašlaik zināmākos un būtiskākos izdevumus, manuskriptus, skaņu ierakstus utt., kas ļauj iepazīties ar lībiešu valodas leksiku, tekstiem un runu, jo mūsdienās vairs neesot gandrīz neviena lībieša dzimtās valodas runātāja.
Kultūras sadaļa sākas ar igauņu pētnieces Kristi Salves rakstu par lībiešu tautas ticējumiem un folkloru, īpaši izceļot ievērojamākā lībiešu folkloras vācēja un pētnieka, Līvu savienības goda biedra Oskara Loritsa (1900-1961) devumu. K. Salve raksta arī par lībiešu tautas kalendāru - mutvārdu tradīcijā pastāvošu laika skaitīšanas sistēmu, kuras mērķis ir bijusi labāka veiksme darbos, kā arī darba un atpūtas laika organizēta maiņa. Šajā sadaļā aprakstīti arī lībiešu gatavotie ēdieni un dzērieni, lībiešu literatūra, tēlotājmāksla, koru un citu muzikālu kolektīvu dzīve.
"Rakstu krājumā ir lietas, par kurām zinātniskajā vidē nevalda viennozīmīgs viedoklis un kuras kādam šķitīs apstrīdamas, taču, manuprāt, viedokļu dažādība ir tikai apsveicama," teic R. Blumberga.
Lībieši internetā
R. Blumberga pati ir lībiete un darbojas Lībiešu kultūras centrā kopš tā dibināšanas 1994. gadā. Viņa apzinās, ka mūsdienās ideāls variants, kā vairot zināšanas par lībiešu valodu un kultūru, ir internets. Kopš marta mājaslapā Livones.net ir pieejama lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīcas testa versija. "Tas ir milzīgs solis uz priekšu, kas sniedz plašas iespējas lībiešu valodas apguvējiem," viņa saka un atklāj, ka pati pašlaik strādā Helsinku Universitātes datorlingvistikas projektā Morfoloģiskā analizatora izveide somugru mazākumtautību valodām, kur viņas pārziņā ir lībiešu valoda. Arī te mērķis ir veidot publiski pieejamu lībiešu valodas instrumentu tīmeklī.