Nē, mēs nedodamies svētceļojumā. Visi ceļi Alžīrijā plūst un kārtojas paši. Šī nav tūristiem īpaši atvērta vieta, tāpēc, grūti saņemamo vīzu dabūjušas, divatā ar ceļošanas kompanjoni Ivetu Nordbergu šajā Āfrikas lielākajā valstī pavadām gandrīz mēnesi. Peramies, kā mākam un kā sanāk, bet tam vajag izturību, elastību pieņemt visdažādākās situācijas un ātru reakciju. Jau tuksneša pievārtē, līdz absurdam ortodoksālajā Gardājā, ko apdzīvo mozabītu tautība, saprotam: tuksnesim ir vajadzīgas ne tikai oficiālās atļaujas, bet arī ceļotāju veiksme.
CAUR FERMU UN KĀRUMNIEKU
No pirmās obligātās reģistrācijas un dzīvošanas viesnīcā izsprūkam, jo pēc sešsimt kilometriem ceļa smilšu karaļvalsts pierobežā ierodamies ar auto un nokļūstam vedēja Zubira privātajā «hobija fermā». Pilnīgā tumsā līdz ar agro mullas saucienu uz lūgšanu līdz izmisumam skaļi klaigā gaiļi, vēlāk blēj kazas un aitas, jezgu taisa desmitiem dekoratīvo baložu, bet saimnieks kā apsēsts lielās ar inkubatorā perinātajām olām...
Viņš ir jūsmīgais tips, grib praktizēt angļu valodu un pārcenšas, spēlējot labo un pareizo. It kā labsirdīgs, tomēr ar mums viņš ir dubultā ķezā. Pirmkārt, baidās no sievas, kas gaida pilsētas dzīvoklī, otrkārt, viņš nav zinājis, ka ārzemnieces jāreģistrē varasiestādēs, tāpēc drīz vien grib tikt no mums vaļā. Solot parādīt vēsturisko kazbu (vecpilsēta), viņš vispirms mūs ved uz ārēji necilu tūrisma kantori pie Sahāras karaļa – tādu titulu šis tūrfirmas boss iemantojis, kad noorganizējis slaveno Dakaras ralliju. «Viņš vienīgais te var visu!» mūsu pavadonis slavē vietējo autoritāti. Taču veco kungu nesen ķērusi kāda slimība, viņš nervozi raustās, bakstās telefonā, kam īsti nevar trāpīt, bļauj un bola acis, blenžot Ivetā, kuras koķetais zīda lakatiņš virs galvas sasiets diviem radziņiem uz augšu. Viņa skaidrā franču valodā ir izklāstījusi mūsu vēlmi nokļūt tuksnesī un maksāt pēc iespējas mazāk, bet dabūt vairāk, nekā vispār iespējams. Saruna nervozi iet pa apli, un skaidrs ir viens: gan uz Džanetu, gan Tamanrasetu ir jālido ar lidmašīnu, iepriekš jānokārto atļaujas, jābūt gidam, grupai, pavadoņiem... «Atnāciet vēlāk,» ir «karaļa» verdikts, kam piekrītoši pamāj arī jaunā, daiļā sekretāre, kas stundas laikā nav izdvesusi ne vārda. Labi, ka šai vismaz visa seja vaļā, ne tikai caurumiņš paltrakā. «Tad jau arābiete, ne no mazabītu cilts,» secinām pēc apkārt redzētā – šīs tautības sievietes te skatāmas tikai kā baltas, staigājošas, šķībi sagriezušās čupiņas. Slīd kā parādības, kuras arī fotografēt aizliegts.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 19. decembra - 8. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!

