Edgara Liepiņa brālis. Divi savdabīgi aktieri no vienas ģimenes. Vēl jo atšķirīgāki dzīvē». Aktiera potenciālu Pēterī ieraudzījis režisors Pēteris Pētersons (1923–1998). «Viņš mani īpaši nav ietekmējis, kā pedagogs gan, kaut Pētersons nevienu nemācīja, bet pats visu laiku pa priekšu plātījās ar savu drausmīgi lielo intelektu un fantāziju, to no viņa aizguvām. Man ir palaimējies, ka varēju saglabāt sava es dabiskumu. Palīdzējis liktenis, maz skolās biju un sagatavošanas kursos negāju… Uz skatuves mani teorētiski dīdīt neviens nav varējis. Tā ka varbūt esmu vēl tāds nesačakarēts. Vienmēr atgriežos nulles punktā, jo no tā var iet uz visām pusēm. Kā saulītei stari iet.
Laukos cilvēki ir konservatīvi un viņiem nav dinamikas otra cilvēka uztverē un vērtējumā. Viņi redz, ka es esmu visās tais lauku būšanās iekšā. Kā viņi var domāt par mani kā par mākslinieku, ja es kaķa sūdus tīru, vecotēvu mazgāju, kūtis mēžu, nosprāgušu aitu aproku. Zoss, kura ir kliba, jānokauj, un par to neviens neliekas ne zinis, bet nabadzīte vairs nav dzīvotāja… Pirmoreiz mūžā to daru, bet kas cits? Kuram var ienākt prātā, ka es esmu tad Dullais Dauka ar apgarotu skatu apvārsnim pāri?»