Pāvesta privātais viedoklis

Pagājušajā nedēļā Romas filmu festivālā pirmizrādi piedzīvoja krievu izcelsmes amerikāņu režisora Jevgeņija Afiņejevska dokumentālā filma Frančesko/Francesco – par Romas katoļu baznīcas pāvestu Francisku (laicīgajā dzīvē – itāļu izcelsmes argentīnieti Horhi Mario Bergoljo). Filmas pamatā ir intervijas ar pāvestu par viņam svarīgiem tematiem, tādiem kā nabadzība, migrācija, nevienlīdzība un cilvēki, kuri cieš no dažāda veida diskriminācijas. Taču plašu rezonansi kinodarbs ieguvis galvenokārt tāpēc, ka vienā no sarunām katoļu baznīcas galva pauž atbalstu homoseksuālu pāru civilajām savienībām.

"Homoseksuāliem cilvēkiem ir tiesības būt ģimenē. Viņi ir Dieva bērni," filmā saka pāvests. "Tas, kas mums ir vajadzīgs, ir civilo savienību likums. Šādā veidā viņi būs juridiski aizsargāti."

Ažiotāžu šie izteikumi izraisījuši vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau tāpēc, ka tas ir pirmais gadījums, kad pāvests Francisks paudis savu nostāju par šo tēmu (lai arī ex catedra, kas nozīmē – runājot nevis kā pāvests, bet kā privātpersona, tomēr nav skaidrs, cik lielā mērā pāvests vispār var izteikties kā privātpersona, paužot personisko viedokli par visiem ticīgajiem nozīmīgiem jautājumiem). Otrs iemesls – Franciska izteikumi tiek uztverti kā viņa nostāšanās katoļu baznīcas liberālās nometnes pusē. Paši par sevi pāvesta liberālie uzskati nav jaunums, tomēr katoļu baznīcas vadītāja statusā viņš līdz šim bija izvairījies paust nostāju par tēmām, kuru aktualizēšana draud ar nesaskaņām baznīcas iekšienē.

Oficiālā Vatikāna (uz arī pareizticīgo baznīcas) nostāja tikmēr jau minētajā jautājumā pamatā ir konservatīva: šādas attiecības ir grēks, un baznīca neatbalsta rīcību, kas šo grēku varētu veicināt. Vienlaikus pašus "grēciniekus" baznīca nenosoda un neatstumj, bet cenšas palīdzēt viņiem Dieva meklējumos. Savukārt viendzimuma civilās savienības tiek uztvertas kā sava veida kompromiss starp ticīgo konservatīvo daļu un mūsdienu liberālo realitāti. No vienas puses, tās nodrošina viendzimuma pāriem gandrīz tādas pašas tiesības kā tradicionālās laulības, taču, no otras, – juridiski netiek pielīdzinātas laulībai katoļu un citu tradicionālo baznīcu izpratnē. Tajā par tādu tiek uzskatīta tikai savienība starp vīrieti un sievieti, un baznīca arī nekādi nav saistīta ar šo savienību noslēgšanu – tā ir tikai un vienīgi laicīgās varas kompetence.

Grēks kā politisks faktors

Savukārt attieksme pret šiem kompromisiem katoļu baznīcas iekšienē ne tuvu nav vienota. Liberāli noskaņotā ticīgo daļa uzskata, ka baznīcai jāiet līdzi laikam, kā arī jāseko humānisma un vispārējo cilvēktiesību ideāliem. Attiecīgi – arī attieksmei pret homoseksuāliem cilvēkiem jābūt daudz tolerantākai un nepārprotami paustai, tādai, kas uzlabotu baznīcas un LGBT kopienas attiecības. Tikmēr katoļu baznīcas konservatīvais spārns pat jau tagadējo nostāju uzskata par pārmērīgi liberālu, norādot: Svētajos rakstos ir nepārprotami pateikts, kas ir laulības institūts, turklāt uzsverot šā institūta nozīmīgumu. Tikpat skaidri esot arī noteikts, ka viendzimuma attiecības (un arī faktiski jebkuras "neauglīgas" seksuālās attiecības, tajā skaitā starp vīrieti un sievieti) ir grēks, kura piekopēji ir grēcinieki un debesu valstībā nenonāks. Vēl cits konservatīvās nometnes arguments skan, ka katoļu baznīca ir institūts ar vēsturi un tradīcijām divu gadu tūkstošu garumā un tās misija ir domāt galvenokārt par mūžīgo, nevis laicīgo, un pielāgošanās dažādām "grēcīgām" tendencēm sabiedrībā šā iemesla dēļ nav pieļaujama vai vismaz nav nepieciešama. Līdz ar to, nepārprotami, prioritātes ir skaidri postulāti un kristīgā tradīcija.